Inga Krekele: “Svarīgi ir nebaidīties uzdrīkstēties un darīt”

Jau teju 20 gadus Inga Krekele palīdz citiem īstenot viņu sapņus, piesaistot projektiem LEADER finansējumu caur Daugavpils un Ilūkstes partnerību “Kaimiņi”, ko vada kopš tās pašiem pirmsākumiem. Laiku atrod arī aktīvam darbam biedrībā “Prodes mantinieki” un kopienu sadarbības tīklā “Sēlijas salas”. Par Sēlijas vēsturiskās zemes spodrināšanu nesen saņēma galveno balvu konkursā “Sēlijas sudrabs” - sudraba rotadatu ar vilka siluetu. Vilks esot “Sēlijas salu” simbols – reizē gan vienpatis, gan barvedis. “Esmu drīzāk no barvežu sugas,” jautri teic Inga un pauž prieku, ka sēļi viņu arīdzan atzinuši par savējo, jo pati esot īsta latgaliete. 

Meklējot sevi

Pēc pirmās izglītības Inga ir juriste. Darba pieredze uzsākta “Uzņēmējdarbības atbalsta centrā”, strādājot par sekretāri un vēlāk par uzņēmējdarbības konsultanti. Vēlāk pieredze gūta Valsts Ieņēmumu dienestā nodokļu inspektores amatā, kurā Inga izturējusi vien pusotru gadu. “Reģistrēju nodokļu un PVN maksātājus, pašnodarbinātās personas. No rīta agri atnāku uz darbu, bet tur jau rinda. Vēl uz pārbaudēm sūta. Jā, bija stabilitāte, karjeras iespējas, bet, atnākot mājās, raudāju spilvenā, jo tas nebija mans darbs.” Inga devās uz Rīgu studēt starptautiskās tiesības, maģistra darbu rakstīja pie toreizējās Satversmes tiesas tiesneses Anitas Ušackas, kas nedaudz vēlāk sāka strādāt jaunizveidotajā Starptautiskajā krimināltiesā  un bija vienīgā tiesnese no Baltijas valstīm Hāgā. “Mācoties pie tādiem cilvēkiem, saproti, cik pasaule ir plaša un var daudz ko darīt. Bet tajā pat laikā skumu pēc savas dzimtās vietas. Vēl jo vairāk toreiz visi runāja, ka Daugavpilī nekas nenotiek. Par spīti tam atgriezos,” teic Inga.  

2000. gadā projekta ietvaros Daugavpilī, Rēzeknē un Balvos tika veidotas pirmās organizācijas uz partnerības principiem, aicinot kopā pašvaldības, vietējos iedzīvotājus un uzņēmējus, lai kopīgi pieņemtu lēmumus un dalītu resursus. Eiropā šāds partnerības princips darbojās jau kopš 1993. gada. “Tolaik vēl tikai gatavojāmies iestāties ES, nāca finansējums, bija iespējas. Partnerību stratēģijas tika vērstas uz nabadzības novēršanu, jo Latgale tika uzskatīta par visnabadzīgāko un atpaliekošāko,” atceras Inga, kura tika uzaicināta darboties par sekretāri Daugavpils rajona partnerībā. Sākotnēji darbs notika uz entuziasma pamata, cenšoties attīstīt šo jomu un meklējot resursus. No 2003. gada projekts beidzās un līdz ar to arī nauda. Rēzeknē un Balvos organizāciju darbs apsīka, bet Daugavpils rajona partnerība sāka meklēt citus variantus. “Pēc Latvijas iestāšanās ES nāca lielie Eiropas fondi, bijām vienīgie Latvijā, kas strādā uz partnerības principiem, visi brauca smelties pieredzi un mācījās, daudzi uz mums skatījās kā uz brīnumu, kas darbojas nekurienē. Kopā ar Zemkopības ministriju sākām izstrādāt MK noteikumus partnerību darbībai.” Partnerības padomē darbojas 18 cilvēki. Kopā sanāk pašvaldības pārstāvji, vietējās biedrības, kopienas un uzņēmēji, kas gatavi ieguldīt savu laiku, vērtē, kas šai vietai vairāk vajadzīgs un kur nepieciešams ieguldīt finansējumu, izstrādā attīstības vīziju. “ES dod šo finansējumu, partnerība sludina konkursus, atbalsta projektus, kas tiek īstenoti. Veido saikni starp vietējo vajadzību un finansējumu. Svarīgi ir atrast kopīgu valodu, mācēt sarunāt un vienoties par kopīgiem mērķiem,” saka Inga.  

Gandarījums par izmantotajām iespējām

Tieši partnerībā Inga atrada savu sirdsdarbu un priecājas, ka šajos gados ir izdevies palīdzēt īstenot daudz vērtīgu projektu. “Lielākais gandarījums par to, ka cilvēki sev notic un sāk darīt. Ātrāk vai lēnāk, nav svarīgi, galvenais ir sākt. Caur partnerību nav nemaz tik viegli tikt pie naudas. Nav tā, ka Inga staigā ar maisu un dala naudu. Apakšā ir liels darbs ieguldīts, liela atbildība.” Lielā mērā finansējuma apjoms esot atkarīgs no pašu iedzīvotāju aktivitātes, gatavības darīt un uzdrīkstēties. Ne viss iet tik raiti, kā gribētos, piemēram, brīva niša mūsu pusē ir mājražošana. Iespējams, atturīga attieksme saistāma ar noieta tirgu, kas lielākoties ir Rīgā, tāpēc partnerības uzdevums esot iedrošināt.

Kādu laiku aktuāli bija t.s. rīdzinieku projekti, kad naudu paņem un tikai tad domā, ko ar to darīt. “Vērtējot projektus, gadījās visādi brīnumi, piemēram, Kalkūnē kāda rīdziniece gribēja attīstīt tintes ražotni, bet izrādījās, ka ēka, kur to bija plānots veidot, ir pilnībā neapdzīvota būda bez logiem,” atceras Inga un uzsver, ka Kalkūni projektu īstenošanai esot īsta zelta bedre, turklāt ir arī veiksmes stāsti, piemēram, izveidots uzņēmums “Dvinska bakary”, kas ražo konditorejas izstrādājumus. Veiksmes stāsti ir arī citviet -Biķerniekos attīstās alkohola ražotne “Kazanova moonshine”, Ambeļos biedrība “Jubra” izveidojusi jaunu tūrisma objektu “Skreine”, bet mednieku kolektīvs atjaunojis veco muižas ēku un izveidojis tajā bāzi pasākumiem, datorspeciālists Aivars Žurila atgriezies tēva mājās Pilskalnē un kļuvis par galdnieku, ražo cēlkoka mēbeles un citas lietas, Dzintra Abarone Višķos pameta skolotājas darbu un pievērsās savai sirdslietai - darbojas kā pirtniece, Ilmārs Lociks Naujenē attīsta tūrisma uzņēmējdarbību Daugavas lokos,  Višķos nupat atvērts kempings “Ambro krasts”. Inga Krekele iedvesmojoši stāsta par šiem un citiem veiksmes stāstiem, kas īstenoti caur partnerības projektiem. Viņu priecē, ka cilvēki izvēlas attīstīt ne tikai tūrisma nozari, kas esot nosacīti vieglākais ceļš, bet arī uzdrīkstas riskēt un izmēģināt jaunas nišas, piemēram, jaunais vetārsts Andrejs Elksniņš izveidojis mobilo veterināro klīniku, bet uzņēmējs Kārlis Jadzevičs iegādājies sulu spiedi un pārstrādā ogas, savukārt Demenē izveidots Latgalē pirmais dzīvnieku krematorijs, bet Ilūkstē pašlaik tiek iekārtota jauna kafejnīca.  

Laiks saviem sapņiem

Ilgus gadus palīdzot citiem, gandrīz piemirsies par pašas sapņiem, tāpēc nu Inga gatava ielēkt aizejošā vilcienā un pieteikt arī savu projektu plānošanas perioda pēdējā kārtā. Viņas sapnis un vaļasprieks saistīts ar pirtslietām, kas abiem ar vīru Ģintu varētu kļūt par ģimenes uzņēmējdarbību. Pirms daudziem gadiem ieraudzījusi sludinājumu avīzē par uzņemšanu pirts skolā, Inga nolēma izmēģināt ko jaunu. Ieguvusi pirtnieces un pirts meistares diplomu, kādu laiku bija pasniedzēja Pirts skolā un pamudināja arī vīru izmācīties par pirtnieku. Kamēr nebija savas pirts, kopā ar kolēģi Dzintru Abaroni devās strādāt par pirtniecēm izbraukumos, bet nu ar vīru uzcēlusi savu pirtiņu, un abi ir gatavi jaunam izaicinājumam darboties šajā jomā nopietnāk. Inga jautri teic, ka pašlaik izsludinājusi konkursu par labāko nosaukumu savai pirtiņai, solot vietā kārtīgu pērienu pirtī.

Pa Marka Rotko pēdām

Kādu brīdi partnerībā bija iestājies klusuma periods, kas Ingai ļāvis iegūt pieredzi pavisam citā jomā. Jāteic, ka Inga pielikusi savu pirkstu arī Daugavpils Marka Rotko mākslas centra tapšanā, taču uzreiz strikti iebilst, ka pašai ar mākslu gan saikne maza.

Par šo dzīves posmu un pieredzi viņa pateicīga Sarmītei Teivānei, ko Inga sauc par projektu guru. “Tolaik sabira trīs lieli projekti, lai izremontētu lielo māju. Visus darbus ar papīriem un saskaņošanu paveica Sarmīte, kurai par to piemineklis jātaisa. Kad projekts jau veiksmīgi tika uzsākts, viņa meklēja kādu savā vietā un piedāvāja šo darbu. Uz savu galvu parakstījos un četrus gadus turpināju Sarmītes iesākto, pabeidzu lielos būvniecības projektus, dabūjām uzlikt pirmo digitālo ekspozīciju. Man patika tas process, sapratu, ka māksla ir forša un skaista, bet arī tas nav mans lauks,” teic Inga. Strādājot par Rotko centra projektu vadītāju, tika organizēta pirmā Latvijas keramiķa Pētera Martinsona izstāde, un Ingai izdevies ar viņu personiski tikties, kas atstājis ļoti dziļu iespaidu. Jau tolaik viņa uzrakstījusi projektu Martinsona mājas izveidei, diemžēl projekts netika apstiprināts un Inga pielika punktu savai darbībai Rotko centrā. “Vēlāk atnācu uz Martinsona mājas atklāšanu. Bija gandarījums, ka kolēģiem izdevās to paveikt. Pa retam eju baudīt mākslu, man patīk laiks, kad nav cilvēku un var izbaudīt klusumu.” 

"Sūnu ciema" valdzinājums

Pirms vairākiem gadiem Ingas sirds aizķērās Subatē, viņas vīra dzimtajā pusē. “Es atnācu uz visu gatavu – vīrs un trīs bērni,” smaida Inga. “Kad pārcēlos turp dzīvot, staigāju aizrautu elpu un sajūsminājos ik uz soļa. Svarīgi šo sajūsmu nepazaudēt, dzīvojot šajā skaistumā.” Inga atzīst, ka Subate ir ainaviski ļoti skaista vieta, taču nedaudz atgādinot Sūnu ciemu, kas gaida atnākam laimes lāci. Iekustināt vietējos neesot viegli, bet pa mazam pilienam izdodas. Pilsētiņā ir divas baznīcas ar skaistu skatu uz ezeriem, estrāde ezera krastā, kur vasarās pilns lietuviešu dēļ skaistās pludmales, mīļas koka mājiņas bez glances, taču pietrūkst kustības. “Gribētu, lai tajās mājās vakaros logos deg gaisma, jo daudzas ir tukšas. Priecē, ka sāk dzīvot jauni cilvēki. Nav tā, ka nekas nenotiek. Vietējiem viss šķiet forši, ir veikals, mājās elektrība, omulīga vieta dzīvei. Bet ciemiņiem viss šķiet citādi, kaut kas pietrūkst. Man kā iebraucējai taču gribas uzreiz pasauli mainīt. Saprotu, ka pašai jārāda piemērs,” saka Inga, kura cenšas ieviest jaunas vēsmas.  Drosmīgs solis bijis pirms diviem gadiem uzsākt Mājas kafejnīcu dienas Subatē, bet pasākums izdevies un šogad noritējis daudz labāk.

Darbojoties “Sēlijas salās”, Inga palīdz veidot teritorijas identitāti, rosinot cilvēkus uz daudzām lietām paraudzīties no cita skatupunkta un sākt rīkoties. “Ir tagad tāds likums par Latvijas vēsturiskajām zemēm. Man ir Latgale, vecmammas mājas, bet sēlim šis viss nav bijis, viņš visu laiku dzīvojis Latgalē vai Vidzemē. Un pēkšņi prezidents pasaka, ka ir Sēlijas vēsturiskā zeme.” Inga uzskata, ka darba šajā jomā vēl daudz un arī iespēju, galvenais ir izkustināt cilvēkus un rosināt rīkoties pašu labā.

Teksts, foto: Inese Minova