Ingūna Svarāne: “Sociālajā darbā jābūt cilvēkmīlestībai un cieņai”

Ik gadu martā visā pasaulē tiek svinēta sociālā darba diena. Augšdaugavas novada Sociālā dienesta vadītājas vietniecei Ingūnai Svarānei tie ir profesionālie svētki vairāk nekā 20 gadu garumā.

No agronoma par sociālo darbinieku

“Esmu pateicīga, ka esmu iekritusi šajā sfērā, jo man tā patīk. Tas bija laiks, kad veidojās sociālie dienesti un viss bija pilnīgi citādāks nekā šobrīd. Un, protams, tas bija laiks, kad radās vakance. Tā mani uzaicināja strādāt, tāpēc paldies tai dienai un tam cilvēkam,” saka Ingūna.Sociālajā jomā Ingūna Svarāne nonāca ar agronoma diplomu, kas bija iegūts Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tā īsti pastrādāt savā arodā viņa nepaguva, jo, studijām beidzoties, beidzās arī padomju saimniecību laiks, kolhozi izjuka. Ingūna tika uzaicināta strādāt toreizējā Bebrenes lauksaimniecības tehnikumā par agronomijas pasniedzēju. “Biju tīri nejauši tur iesviesta, nekad nebiju sapņojusi, jo skolotāja darbā jābūt saviem talantiem. Bet tā arī ir mana pieredze, un jebkura pieredze ir ieguvums.”

Būdama lauku cilvēks, Ingūna agronoma zināšanas izmanto savā piemājas saimniecībā dzimtajā Bebrenes pagastā. Savukārt darbs sociālajā jomā prasīja tālāku izglītošanos Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”, lai iegūtu sociālā darbinieka diplomu. ”Mums bija ļoti liels kurss, bet gandrīz visi bija praktizējoši cilvēki. Tāpēc izveidojās paziņas daudzās iestādēs. Tas bija pasakains laiks, īsta loterija,” saka Ingūna.

Pirmā darba pieredze gūta kā sociālajam darbiniekam Bebrenes pagastā. Deviņdesmitie gadi bija sociālā darba izveides laiks, kad vēl nav bijis īstas sapratnes, kas jādara. “Daudzi uzskata, ka sociālie darbinieki tikai dala pabalstus, bet tā nav. Pabalsti ir būtiska, cilvēkiem nozīmīga daļa, bet nav svarīgākā, tikai viens no resursiem. Pa šiem gadiem ir auguši sociālie pakalpojumi. Pirmā bija aprūpe mājās, kā mācējām, tā organizējām. Bet pašiem gadiem sociālā joma ir ļoti attīstījusies, sakārtojusies.” Kad 2004. gadā izveidojās Ilūkstes novada sociālais dienests, Ingūna uzņēmās tā vadīšanu.

“Pie mums nāk cilvēki, kuriem ir kāda sāpe, neviens jau no labas dzīves pie mums nenāk. Neesmu liela runātāja, bet klausīties un sadzirdēt, manuprāt, māku,” saka Ingūna, kurai ikdienā nākas uzklausīt cilvēkus, palīdzēt risināt viņu problēmas. Ar gadiem iemācījusies pārāk dziļi sirdī nelaist citu problēmas, jo tas veicina izdegšanu. “Tagad saprotu, ka man vienkārši patīk darbs ar cilvēkiem.”

Jāprot sadzirdēt un motivēt

Lai arī pati sociālā joma ir ļoti gājusi uz priekšu, tomēr cilvēku sociālās problēmas nav gājušas mazumā, un tā tas ir visā valstī. Viens no iemesliem ir cilvēku nespēja pārorientēties un dzīvot citādāk, uzskata Ingūna. Šajā nespējā tikt ar sevi galā iestigusi 60. un 70. gados dzimusī paaudze, kam GMI pabalstu saņemšana zināmā mērā izveidojusi atkarību. “Viņi nav pārāk motivēti. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai šie cilvēki ļoti mainītos. Pēc būtības cilvēks ir slinks un nekas nenotiks, kamēr cilvēks pats negribēs mainīties,” prāto Ingūna Svarāne.  

Sociālie pakalpojumi attīstās, veidojas jauni, taču vēl esot daudz, ko darīt to pilnveidošanā. Svarīgi ir attīstīt preventīvo darbu ar ģimenēm, savlaicīgi pamanīt bērna pamešanu novārtā, reizēm palīdzēt viņam dzīvot citādāk nekā viņa vecāki. Pozitīvais sociālajā darbā ir tas, ka vērojot sabiedrību, ir iespēja analizēt sevi un savu rīcību, dota iespēja mācīties no citu kļūdām,” saka Ingūna. Viņasprāt ļoti liela nozīme ir savstarpējām attiecībām ģimenē, kur notiek bērna personības veidošanās. Bet Sociālais dienests viens nav cīnītājs, ir nepieciešama cieša sadarbība ar skolām, pirmsskolas izglītības iestādēm, lai problēmu pamanītu savlaicīgi. “Mums noteikti vajag rūpīgi un ar steigu sakārtot atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem, lai tās savlaicīgi stiprinātu. Šajā jomā vēl ir ļoti daudz darāmā”.

Aktuāla problēma sabiedrībā esot apreibinošo vielu lietošanas atkarības, kam seko bezdarbs vai arī otrādi. Savukārt atkarības sarežģī un iznīcina cilvēka un līdzcilvēku dzīves.

Kopumā vislielākā Sociāla dienesta klientu daļa esot ilgstošie pabalstu saņēmēji. “Viņiem ir tiesības saņemt sociālās palīdzības pabalstus, pamata pabalsti nav lieli un tomēr nav arī vēlmes neko mainīt savā dzīvē.

Ir sāpīgi atteikt sociālo palīdzību cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama, bet saskaņā ar normatīvajiem aktiem nepienākas,” saka Ingūna. Beidzamajā laikā Sociālā dienesta klientu loks esot audzis, jo paaugstināts trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis, būtiskas izmaiņas mājokļa pabalsta saņemšanā.

Jaunas iespējas jaunā novadā

Pērn, apvienojoties Daugavpils un Ilūkstes novadiem, izveidots jauns Augšdaugavas novads un apvienoti arī abu līdzšinējo novadu sociālie dienesti. Ingūna Svarāne atzīst, ka šī apvienošana noritējusi samērā raiti un pārdomāti, turklāt rezultātā ir ieguvums arī Ilūkstes puses ļaudīm.

“Mūsu dienests drīzāk tika pievienots nevis apvienots, pienācām klāt jau iepriekš rūpīgi izstrādātai sistēmai,” saka Ingūna. “Ieguvums iedzīvotājiem ir atbalsts veselības aprūpē. Iepriekš par ārstēšanos jebkurā slimnīcā pašvaldība apmaksāja pensionāriem un personām ar invaliditāti noteiktu summu gadā, ja tika iesniegti čeki par ārstēšanos. No šī gada minēto grupu iedzīvotāji saņem mazāku rēķinu, jo četras diennaktis kompensē  pašvaldība. Iepriekš Ilūkstes novadā nebija pabalsta onkoloģisko saslimšanu pacientiem un pabalsta personām ar invaliditāti kopš bērnības. Sociālie pakalpojumi ir saglabāti.” 

Pieprasīts ir mobilās brigādes pakalpojums. Ilūkstes mobilā brigāde divu aprūpētāju sastāvā pašlaik izbrauc divas reizes nedēļā uz Subates un Bebrenes pusi, nodrošinot personām, kuras vecuma vai fiziska rakstura traucējumu dēļ nevar veikt ikdienas mājas darbus, pirmā līmeņa aprūpi - izmazgā māju, atnes malku, ūdeni, piegādā produktus no veikala, medikamentus, aizved izmazgāt veļu. Sociālā dienesta rīcībā ir mobilie kāpurķēžu pacēlāji, un specializēts busiņš ar pacēlāju, ir iespēja nodrošināt cilvēkiem ar smagiem kustību traucējumiem nokļūšanu uz ārstniecības iestādi, aprūpes institūciju, valsts un pašvaldības iestādēm.

Jauniem izaicinājumiem sociālais dienests gatavs ne tikai sakarā ar jauna novada izveidi, bet arī ar karu Ukrainā, jo jābūt gataviem uzņemt bēgļus. Ilūkstē jau ieradušies pirmie bēgļi, kuriem tiek nodrošināta dzīvesvieta, nepieciešamības gadījumā tiks sniegts psiholoģisks un materiāls atbalsts.

“Tas ir izaicinājums, un mums jābūt gataviem,” saka Ingūna.

Novadā ir gana aktīva audžuģimeņu kustība, labais piemērs ir Glaudānu saime, kur audžuģimenes ir divās paaudzēs. Ingūna Svarāne uzskata, ka tikai audžuģimenes pašas vislabāk var uzrunāt citas pievienoties audžuģimeņu pulkam. Pirms pandēmijas aktīvi darbojās audžugimeņu atbalsta grupa, kas, cerams, tiks atjaunota.

Viena par diviem

Darbaspēka trūkums sociālajā jomā ir viena no akūtām problēmām, ko Ingūna dabūjusi izjust uz savas ādas, jo vienlaikus strādā arī par sociālo darbinieci Subatē, kur nav speciālista. Subatē gan pagaidām neviens nav izrādījis vēlmi strādāt, lai gan pašvaldība gatava nodrošināt dzīvesvietu. Viena no iespējām ir uzrunāt skolu jaunatni, ēnu dienā aicināt ēnot sociālos darbiniekus, raisīt interesi par šo jomu. “Mana personīgā motivācija bija iespēja palīdzēt cilvēkiem. Bet vai tas spēs motivēt mūsdienu jauniešus?” prāto Ingūna. Diemžēl sociālā darba studijas ir par maksu. Risinājums, iespējams, būtu iespēja jauniešiem segt studiju maksu. “Taču sociālajā darbā nevar strādāt jebkurš. Ir jābūt pacietībai, līdzcietībai un cieņai pret ikvienu cilvēku, jo nedrīkst pārmest un pāraudzināt, bet jāmeklē  šajos cilvēkos viņu stiprās puses. Augstprātībai sociālajā jomā nav vietas.”

Sociālā sfēra nav no vieglākajām un veicina ātrāku izdegšanu. Ingūna no izdegšanas patvērumu rod laukos un savā ģimenē, no kuras saņem spēcīgu atbalstu. Rušināšanās dārzā ir viņas vaļasprieks. “Kaut ko iestādīt un septiņas reizes pārstādīt īstajā vietā,” smejas Ingūna.

“Un man ir ļoti jauks kolektīvs, burvīgi, profesionāli, zinoši kolēģi un vienkārši labi cilvēki. Ģimene, mājas, kolēģi – tas viss stiprina.  

Saviem kolēģiem gribu novēlēt gandarījuma sajūtu par to, ko viņi dara. Ikvienam gribu novēlēt sapņot, jo sapņi materializējas, arī veselību, sirdsmieru un mieru.”  

Teksts, foto: Inese Minova