Kalupes pagasta augstākajā vietā, kur senāk atradušās dzirnavas, pirms daudziem gadiem savu saimniecību iekopusi Ivdru saime. Viņu mājas no ceļa nedaudz aizsedz skaista bērzu aleja. To savulaik iestādījuši, lai rastu glābiņu no grants ceļa putekļu mākoņiem. Aiz zaļās alejas skatam paveras iekopta skaista sēta, kur saimnieko Jānis ar Initu un dēlu Arni.
Saimnieks stāsta, ka māju nosaukumā “Meija” iekodēti viņu zemnieku saimniecības “Mežmalas”, meitas Evijas, Initas, Jāņa un dēla Arņa vārdu pirmie burti. Tā esot vieta, kur vienmēr gribas atgriezties pēc darba, atpūsties un kopā rosīties.
Dzirnavu kalna mantinieks
Jānis stāsta, ka drīz jau būs trīsdesmit gadi, kopš abi ar sievu saimnieko šajā vietā. Vēl pirms kolhoza te atradušās vējdzirnavas, taču tās sabruka un tika nojauktas, bet vietā kolhozs uzcēlis māju, ko ģimene vēlāk izpirkusi.
Ilgus gadus Jānis nostrādājis kolhozā par traktoristu. Pēc padomju saimniecības sabrukšanas palīdzējis ar traktoru apstrādāt zemi vietējiem zemniekiem. Vēlāk astoņus gadus vadījis skolā ēdnīcu, ik dienu pabarojuši ap 260 skolēniem, taču bērnu skaits saruka līdz 60, ēdnīcas darbs kļuvis nerentabls. Kādu laiku strādājis par šoferi privātā firmā, bet pirms astoņiem gadiem sācis strādāt par šoferi Kalupes pagastā, izvadā pagasta skolēnus, kā arī veic kapu uzrauga pienākumus. Jāņa pārziņā ir piecas pagasta kapsētas, kurās viņš uzrauga kārtību. Tagad, kad zāle aug griezdamās, darba esot īpaši daudz, toties šofera darbā iestājusies neliela pauze sakarā ar epidēmijas uzliktajiem ierobežojumiem. Jānis cer, ka rudenī viss atkal būs kārtībā, bet tagad ir laiks pielabot skolas autobusu.
Jāņa kolēģi viņu raksturo kā zinošu un atbildīgu speciālistu, kurš lieliski saprotas ar cilvēkiem, ir ļoti vienkāršs, sirsnīgs un pretimnākošs. Par savu teicami paveikto darbu pērn rudenī Jānis Ivdra saņēma Daugavpils novada Atzinības rakstu.
Brīvajā laikā viņš darbojas savā saimniecībā, ģimenes galdam prot nokūpināt gardu gaļu un zivis, un palīdz dēlam attīstīt uzņēmējdarbību, veidojot dažādas koka konstrukcijas. Jānis bikli piebilst, ka darboties ar koku viņam patīk, taču vairāk sanāk palīdzēt dēlam: “Man nav fantāzijas kaut ko veidot, bet es kontrolēju, lai, kaut ko zāģējot, viss būtu pēc līmeņa un leņķa.” Abi ar dēlu, kurš ir pieteicies kā jaunais zemnieks, nedaudz audzē arī graudaugus, taču atzīst to vairāk par vaļasprieku.
“Ugunsdzēsēju depo” mazajam Patrikam
Darboties ar koku un kaut ko meistarot Ivdrām ir asinīs. Arnis ir saglabājis sava vectēva paštaisīto darbgaldu, kas tagad saimes lapenē tiek izmantots kā bāra lete. Šeit var ieraudzīt dažādas senlietas, ko Arnis pats cenšas restaurēt, tostarp vecu dīvānu, ko atvedis no Bērzciema jūras malā. Par eksponātu kļuvis arī jūras krastā uziets tauvas fragments.
Ar jūru Arnim ir cieša saikne. Pabeidzis Latvijas Jūras akadēmiju, viņš strādā par kapteiņa otro palīgu un mēnešiem ilgi ir prom no mājām. Taču, atbraucot atvaļinājumā, laiku pavada lietderīgi, ir uzsācis savu uzņēmējdarbību. Arnis stāsta, ka darboties ar koku paticis jau bērnībā, kad abi ar māsu vectēva darbnīcā taisījuši koka kuģīšus, laiduši ūdenī un vērojuši, vai tie peldēs.
Pirms kāda laika ar tēvu uzsākuši guļbūves būvniecību. To plāno izmantot gan ģimenes vajadzībām, gan vēlas attīstīt lauku tūrismu. Māja ir gatava, atlicis vien pabeigt iekšdarbus, taču tas vēl prasīs kādu laiku. Paralēli tam Arnis sācis meistarot arī citas koka konstrukcijas – lapenes, pūra lādes, kamēr nonācis līdz idejai veidot bērnu rotaļu laukumus. Viņa darbi jau ir atpazīstami ar zīmolu “MariArt”, ko Arnis vēlas pamazām attīstīt.
Pašlaik saimniecībā top kārtējais, nu jau ceturtais bērnu rotaļu laukums. Tas ir iecerēts kā ugunsdzēsēju depo Arņa krustdēlam Patrikam. Māsas dēls esot tāds kā kvalitātes uzraugs Arņa veidotajām konstrukcijām, iesaka, kas ir labi un ko vēl varētu pielikt klāt. Ar katru rotaļu laukumu Patrikam bijusi cerība, ka tas ir domāts viņam, taču juties bēdīgs, redzot, ka kārtējā konstrukcija atkal tiek izjaukta un aizvesta. Šoreiz nolēmis iepriecināt mazo “ekspertu” un kopā ar masas vīru veido tieši Patrikam domātu rotaļu laukumu, kur būs slīdkalniņš, šūpoles, zviedru siena un pat garāža zēna kvadriciklam. Klāt būs arī smilšu kaste, piepildīta ar jūras smiltīm.
Arnis atzīst, ka visvairāk viņu aizrauj sajūta, ka pats var kaut ko noderīgu radīt, sataustīt galarezultātu, arī izsmaržot dažādu kokmateriālu aromātu. Ar to aizrāvies arī viņa māsas vīrs Kristaps, kurš, Arnim kuģojot jūrā, vadīs šo biznesu. Arnis domā, ka ar laiku vajadzēs izveidot darbnīcu, kur veidot savus galdniecības darbus. Viņam ir daudz ideju, ko vēl varētu darīt tēva sētā. Kad būs pabeigta guļbūve, būs jāķeras pie dīķa paplašināšanas. Vajadzētu arī atjaunot tēva veidoto kūpinātavu, pielabot lapeni.
Laiks īstenot savus sapņus
Skaistums visapkārt mājai ir saimnieces Initas nopelns. Viņa stāsta, ka savulaik saimniecībā turējuši lopus, bet tas nu jau palicis pagātnē kā slikts sapnis. Tā vietā saimnieki stāda savā sētā dažādus kociņus un veido parku.
Katrai puķu dobei esot sava īpaša nozīme. Kad Arnis pirmo reizi devies jūrā, Inita iestādījusi viņam par godu mūžzaļos kociņus. Savukārt, kad meita Evija pabeidza universitāti, Inita izveidojusi dobi ar dekoratīviem stādījumiem. Tagad ir tapušas puķu dobes mazdēlam Patrikam un mazmeitai Jetei.
Jau četrus gadus Inita atbild par kultūras dzīvi pagastā. Pirms tam 27 gadus strādāja skolā par sākumskolas skolotāju un 22 gadus par direktores vietnieci audzināšanas darbā. Inita atzīst, ka gribējusi kaut ko mainīt dzīvē, tāpēc pieteikusies kultūras darba vadītāja vakancei un aizgāja no skolas. “Tagad daru, to, kas man patīk,” saka Inita. Pagastā darbojas deju kolektīvs, folkloras kopa, vīru vokālais ansamblis. Ļoti aktīvi esot pensionāri. Cilvēki labprāt nākot uz pasākumiem, taču ikreiz jāizdomā kas interesants, lai piesaistītu. Diemžēl pandēmija nedaudz pieklusinājusi arī kultūras dzīvi, taču pamazām viss atgriežas savās sliedēs.
Beidzot Inita īstenojusi arī senu sapni un iemācījusies aust. No darba brīvos brīžos viņu var satikt pie stellēm pagasta pārvaldē darinām kārtējo darbu. “Tā ir josta mūsu dziedātājām, folkloristēm pie jaunajām kleitām,” stāsta Inita, rādot kārtējo iesākto darbu. Liela rokdarbniece bijusi Initas vecmamma, arī mamma audusi. Inita bērnībā vērojusi šo nodarbi, bet bija vēl pārāk maza, lai pati mācītos aust. Pirms gada audēja Dace Teivāne Kalupes rokdarbniecēm ierādīja aušanas pamatus, kopš tā laika šis arods tiek piekopts regulāri.
Inita rāda nelielas grāmatzīmes ar ieaustu pagasta nosaukumu: “Pirmie darbi bija Kalupes simboliņš – ja atbrauc pie mums kāds ciemiņš, mēs to varam uzdāvināt. Šīs dāvaniņas audām ar pagasta vadītāju Ināru. Pēc tam tapa mūsu kopīgā četrus metrus gara aizsargjosta ar zalkša rakstu.”
Inita noaudusi jostu arī savai mazmeitiņai Jetei, tā viņai būs piemiņa no vecmāmiņas. Arī viss saimnieku ieguldītais darbs ir veltījums jaunajai paaudzei, kas te ar laiku pārņems saimniekošanu. Vecāku iesākto turpina Arnis, kurš pēc vairākiem jūrā pavadītiem mēnešiem vislabāk spēj rast mieru tieši tēva mājās. “Rīga mani saista kā pilsēta, kur var baudīt kultūru un pavadīt brīvdienas, taču tikai laukos jūtos vislabāk. Te jūtos brīvi, ir cita atmosfēra,” saka Arnis.
