Slutišķu vārds Latvijā kļuva plašāk pazīstams pirms 30 gadiem, kad sākās protesti pret Daugavpils HES celtniecību. Mūsu dienās sādžas nozīmi nacionālā līmenī nosaka vairāki apstākļi: tā atrodas dabas parka „Daugavas loki” teritorijā (izveidots 1990. g.), kas 2011. g. ierakstīta UNESCO pasaules mantojuma nacionālajā sarakstā. 2016. g. pati sādža ir atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Laika gaitā Šlutišķi kļuvuši par populāru tūrisma galamērķi, tur atrodas Naujenes novadpētniecības muzeja lauka ekspozīcija „Latgales vecticībnieku sēta”.
Grāmatas mērķis ir apkopot informāciju par Slutišķu sādžas un tās kultūrainavas veidošanos laika gaitā, balstoties uz zinātniskās izpētes materiāliem (arhīvu lietas, zinātnieku publikācijas vairākās paaudzēs, informācija senākos preses izdevumos u.c.). Vienlaikus pievērsta uzmanība kopainai par notikumiem vēstures gaitā Latgalē kopumā, to cēloņsakarībām un ietekmi uz Slutišķu sādžas veidošanos.
Pirmās rakstiskās ziņas par Slutišķiem ir no 1765. g. – tas ir muižiņas apraksts, bet arheoloģiskie pētījumi šo vietu iezīmē 16.-17. gs., un vēl senāk. Plašāka informācija saistās ar 19. un 20. gs. (sādžas telpiskās struktūras un iedzīvotāju sastāva veidošanās, zemes reformas, politisko un ekonomisko apstākļu pārmaiņas un to ietekmes u.c.). Pietiekami pamatoti var runāt par Slutišķu sādžas veidošanos un dzīvi vismaz 250 gadu garumā.
Sādžas attīstībā stabilizācijas laiks bija 20. gs. pirmā puse, līdz Otrajam pasaules karam. Krasākie lūzumi, kas izmainīja dabisko gaitu – Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšana 1940. g. un Daugavpils HES celtniecības darbi. Pašreiz dažādu faktoru ietekmē Slutišķu sādža, salīdzinājumā ar vēsturisko, ir sarukusi, samazinājies sētu skaits, izmainījies to savstarpējais izvietojums. Tomēr arī tādā veidā tai ir kultūrvēsturiska nozīme. Plašākā skatījumā sādža ir piemineklis mums nezināmajiem cilvēkiem daudzās paaudzēs, kas gadsimtu gaitā veidoja Slutišķu sādžu, Slutišķu kultūrainavu. Mūsu dienās Slutišķu sādžai ir arī simboliska nozīme – kā reālai atmiņu vietai par notikumiem, kas veicināja Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu.
Tādēļ izdevumā uzmanība pievērsta Slutišķiem, to kultūrainavai kā mantojumam, tā vērtībām un nozīmei jau šodienas skatījumā, rēķinoties ar notiekošajām pārmaiņām (iedzīvotāju skaita sarukšana, tūrisma infrastruktūras attīstība, mantojuma saglabāšana un uzturēšana) un sādžas jaunās identitātes veidošanos, bet vienlaikus saglabājot reālās kultūrvēsturiskās vērtības. Tas nepieciešams, lai pamatotu un vērtētu dažādās Slutišķu sādžas attīstības stratēģijas.
Grāmata izdota ar Latgales reģiona attīstības aģentūras, Valsts kultūrkapitāla fonda un A/S “Latvijas valsts meži” finansiālo atbalstu.
