Izrāde “Skatītāji” ļāva aktieriem iejusties skatītāju lomā

Kas notiktu, ja mēs visi spēlētu teātri? Vai teātris varētu pastāvēt bez skatītājiem un skatītājs – bez teātra? Uz to visu rast atbildes varēja, noskatoties dramaturga Hermaņa Paukša viencēlienu “Skatītāji” Māra Korsieša režijā, amatierteātra “Maskas” izpildījumā. Izrāde ar vieglu ironiju stāsta par mums – skatītājiem, par to, kā izturamies viens pret otru, un ar kādu nolūku nākam uz teātri. Viencēliena gaitā aktieri spēlēja skatītājus, savukārt skatītāji – kaut nedaudz varēja iejusties aktieru lomā. Amatierteātra “Maskas” aktrise Liene Lukjaņenko pašlaik ir devusies atvaļinājumā, un šoreiz viņai bija iespēja pabūt otrpus skatuvei. “Man ir liels prieks par saviem kolēģiem. Viņi ir super malači! Paveica ļoti lielu darbu. Skatīties izrādi bija interesanti, jo jau ļoti sen neesmu bijusi kā skatītājs. Bet vienalga uztraukums bija ļoti liels, it kā spēlētu uz skatuves kopā ar viņiem. Varbūt tāpēc, ka biju ar viņiem izrādes tapšanas sākumā, ļoti jutu līdzi katram. Uzskatu, ka viņiem viss ir izdevies!”, tā Liene. Aktieri Anna Komarovska un Jānis Kudiņš atzīst, ka spēlēt skatītājus bija savdabīgi, bet interesanti: “Atradām savas kļūdas, ko pieļaujam, kad esam skatītāju rindās. Priecājamies, ka šīs dienas skatītājiem izrāde patika! Šodien vien nečerkstēja konfekšu papīrīši, kas izteikti metas acīs, esot teātrī citās reizēs. Aktieri un skatītāji uzvedās kārtīgi. Ļāva viens otram izpausties.”

Savukārt aktrise Sanita Pinupe stāsta, ka iejusties lomā šoreiz bija diezgan viegli, kaut arī nācās spēlēt diezgan spītīgu un augstprātīgu dāmu, kas ir pilnīgs pretstats Sanitai dzīvē. Lai arī Sanita savas darba gaitas turpina Līvānos, atrod laiku izbraukāt mēģinājumus Līksnā. “Darbu es mainu, taču draugus - nekad. Esmu palikusi uzticīga Līksnas amatierteātrim!”, tā Sanita.

Otrajā izrādes daļā aktieri izstāstīja trīs līksniešu dzīves stāstu fragmentus, kas atmiņā atsedz laiku un notikumus, kas sen jau piedzīvoti. Par to, kas dzirdēts no jau aizsaulē esošajiem vecvecākiem un citiem radiniekiem.

Režisors Māris Korsiets: “Man tas bija kas jauns, jo tā bija pirmā reize, kad materiālu šai izrādes daļai sarūpēju nevis es, bet paši aktieri. Katrs no viņiem ir sagatavojis stāstu, kas dzirdēts no vecvecākiem un radiniekiem, kas jau ir aizsaulē. Bet ir palikuši šo cilvēku dzīves stāstu pieraksti vai ieraksti, kurus mēs analizējām, protams, arī īsinājām, jo viens audio ieraksts bija 4,5 stundas garš! Un izvilkt no šī satura to pašu sulīgāko jau bija katra aktiera uzdevums. Man prieks, ka viņi to darīja paši, nevis paļāvās tikai uz mani.” Jānis Kudiņš: “Patiešām, šie stāsti bija interesanti, jo cilvēkus no tiem mēs visi savā ziņā pazīstam, viņi nāk no mūsu vai mūsu draugu ģimenēm. Tie ir stāsti par kara laiku, par fronti. Par to, kā bija tur un kā bija atgriezties mājās.”

Gan Jānis Kudiņš, gan Anna Komarovska atzina, ka katram ģimenē ir šādi stāsti. Tos var atrast gan atmiņu dienasgrāmatās, gan citviet. Un iemūžināt mēs tos varam, izstāstot tos saviem bērniem un mazbērniem.

Kā atzina režisors Māris Korsiets, galvenais apbalvojums aktierim ir skatītāju aplausi un to amatierteātrim “Maskas” netrūkst nekad.