Izstāde,,Kolupītis golvys rūta treju godu simteņūs”

Ņemiet mani, ciema puiši, Es bagāta mātes meita: Man deviņu raibu brunču, Desmit zīda lakatiņu.

(Latv. t.dz.)

Kalupes pagasta kultūras darba vadītāja Inita Ivdra saglabājusi par piemiņu savas vecmammas lakatu Izstādē “Kolupītis golvys rūta treju godu simteņūs”, ko var aplūkot Kalupes pagasta pārvaldes ēkas skatlogos, ir redzams plašs sieviešu galvas segu klāsts. Tām ir ne tikai praktiska, bet arī simboliska nozīme. To pielietošana saistīta ar sievietes vecumu, svētku ieražām, kā arī ar valkātājas ģimenes stāvokli. Katra sieviete paļaujas uz savu garšu, vēlmēm, vajadzībām un sajūtām!

Jaunavu un sievu galvas segas bija atšķirīgas-vainags un aube, auts -balts, dvielim līdzīgs, smalkos rakstos austs linu audekla gabals, zem tā lika pārpieri. 20. gs.60. gadu beigās Kalupē izšūtos pērļu vainadziņus, kā atceras Lūcija Kolosovska, galvā lika sievas, ejot procesijā, lielākajos baznīcas svētkos. Tie esot bijuši krāšņākie visā tuvākajā apkārtnē. Izstādē apskatāmi Ināras Ūbeles mammas Natālijas Lazdānes un Māras Lelevas saglabātie baznīcas vanadziņi.

Genovefas Mukānes pūra lādē no 19. gs. beigām ir saglabājušies Agates Kučinskas un Teklas Mukānes lielie, siltie, austie plecu lakati aukstam laikam. Vēlākajā laikā - 20. gs. 20. gados- Monika Baika ir atstājusi mantojumā savai meitai Līvijai Rimšai adītus un tamborētus plecu lakatus. Izstādē šo kolekciju papildināja Marijas Spriņģes, Ludvises Kivlinieces, Monikas Saušas, Teklas Svētiņas, Reģīnas Baikas, Viktorijas Skrindas, Lūcijas Kolosovskas, Elvīras Kukles, Elīnas Kļaviņas, Sanitas Cirses, Lidijas Seiles, Ineses Saušas, Svetlanas Meļņičenkas, Irīnas Iliško,Lidijas Soldānes, Reģīnas Pļaskotas, Lidijas Kalējas, Vijas Legušas, Antoņinas Kudeika saimnieču lakati.

Lielākā daļa ekspozīcijas ir 20. gs. 50.-90. gadu kokvilnas, vilnas, zīda, žoržeta vienkrāsainie un krāšņie lakati, kurus sievas sēja, izejot no mājām uz baznīcu, ciemos vai veikalu. Greznākās galvas segas lika tikai lielos godos. Visplašākā lakatu daudzveidība redzama Līvijas Rimšas, Genovefas Mukānes un Teklas Svētiņas pūra lādēs. Tie ir vidēja izmēra lakati, lai tos varētu siet zem zoda un tie neslīdētu no galvas. Kā atzīst pašas nēsātājas, katra mēģināja iegādāties kādu īpašu lakatu, lai izceltos pārējo vidū. Ejot uz baznīcu Ziemassvētkos un Lieldienās, tika sieti balti vilnas vai kokvilnas lakati, dažiem pamanāma sudrabota maliņa. Līvijas kundze, atceroties padomju laikus, dalījās atmiņās, ka zīda un žoržeta lakati tika nēsāti, lai no vēja un lietus paglābtu frizūru – ilgviļņus.

Ikvienai sievietei mājās ir dažādi bēru lakati vai šalles, kas glabājas tālākos skapju plauktos - prom no acīm. Izstādē redzami dažādu audumu- mežģīņu, šifona, zīda ar zeltītiem un sudrabotiem ieaustiem krāsu pavedieniem, vilnas, kokvilnas, samta, lielie plecu lakati ar bārkstīm, kas darināti dažādās tehnikās. Pārsteidzoši ir Silvijas Kudeikas un Vijas Kromānes vecmāmiņu knipelētas mežģīņu šalles no 19. gs. 90. gadiem.

Īpašu uzmanību pievērš spilgto krāsu puķēm rotātie lakati, kas raksturo īstas krievu tautības sievietes- Miropiju Morozovu un Olgas Smilģinas mammu Glikēriju Seļivanovu.

Mājās un darbā ejot, sievietes valkāja vienkāršus lakatiņus. Svelmainajās vasaras dienās siena talkās tie bija balti, bet dārzu ravēšanai- tumši.

Izstādē redzamās galvas rotas ar kaislīgām krāsām un eksotiskiem rakstiem pie kalupietēm - Ilonas Tihonovas, Initas Ivdras, Elitas Kemzānes, Andžellas Nartišas, Ivandas Zavadskas, Ināras Ūbeles, Silvijas Baidas, Vijas Kromānes ir ceļojušas no trīs kontinentiem: Austrālijas, Āfrikas un Eirāzijas– no 17 dažādām valstīm.

Ģertrūde Rasnače izstādei piedāvāja 20. gadsimta fotogrāfijas, kurās redzamas meitenes un sievietes dažādās viesībās un darbā ar tā laika atbilstošām galvassegām.

Apskatot šo izstādi, izjūtam prieku par to, ka no paaudzes paaudzē saglabājusies ,,kolupītis golvys rūta treju godu simteņūs”! Paldies visām sievietēm, kuras atsaucās aicinājumam parādīt savas ,,golvys rūtas, lokotus, skorys, skusteņus un šaļus”!

Informāciju apkopoja Kalupes pagasta kultūras darba vadītāja Inita Ivdra