Bibliotekārs vīrietis mūsdienās ir ļoti reta parādība. Ierasts, ka šajā profesijā strādā tikai sievietes, taču Višķu bibliotēkas vadītājs Jānis Strods apgāž šo stereotipu. Viņš atminas, ka padomju laikā kādreizējā Silavišķu ciema bibliotēkā strādājis tieši vīrietis, tāpēc sevi sauc par tradīcijas turpinātāju.
Višķu pagasta bibliotēkas vadītājai dodoties pensijā, ilgāku laiku nevienu nevarēja atrast vietā. Jānis, lai arī pats jau pensijā, uzrunāts darboties šajā lauciņā un pēc nelielām pārdomām piekritis. “Nav noslēpums, ka kultūras darbiniekiem, tostarp bibliotekāriem, algas nav lielas, nebija neviena, kas gribētu strādāt tādā darbā.” Būdams visu dzīvi sabiedriski aktīvs, Jānis, šķiet, ir savā vietā – ar apmeklētājiem var izrunāties ne tikai par jaunāko literatūru, bet arī smelties daudz vērtīga savam vaļaspriekam – novadpētniecībai.
Vairāk nekā bibliotekārs
Nesen Višķu pagasta bibliotēka piedzīvojusi Jurģus, pārceļoties uz jaunām telpām Latgales Industriālā tehnikuma ēkā Višķos, un pamazām turpina iekārtoties. Izvedot nelielā ekskursijā, Jānis stāsta par padarīto un iecerēto. Abonementa nodaļa jau sakārtota, turpat izveidots arī bērnu stūrītis, savukārt lasītavas telpa vēl procesā. Jānis stāsta, ka te būs jauns liels galds, pie kura pulcēties arī lielākos pasākumos. Tepat noritēs izstādes un atradīsies neliela ekspozīcija, kur varēs aplūkot dažādas interesantas iekārtas, kas senāk izmantotas fizikas stundās. Jānis teic, ka, būdams pēc pirmās izglītības inženieris elektriķis, nespēj vienaldzīgi paiet garām jebkādām vecām iekārtām, tāpēc tās pamazām krājas kastēs, gaidot iespēju tikt eksponētas.
Strādāt bibliotēkā viņam neesot nekas neierasts, jo ar grāmatām cieša draudzība no mazām dienām. “Jau mācoties skolā Špoģos, izlasīju visu skolas bibliotēku, jo īpaši vēstures grāmatas. Vēsture labi padevās, biju teicamnieks. Priekšmetu mācīja skolotāja Anna Juhņeviča. Viņa teica, ka eksāmenā Strodam nav, ko vaicāt, viņš tāpat visu no galvas zina,” jautri teic Jānis. Pēc skolas gribējis studēt vēsturi, bet mamma atrunājusi, ka ar vēsturi naudu nenopelnīs, tāpēc iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā. Kolhozu laikos elektriķis inženieris bija pieprasīta profesija, bet ar laiku viss mainījies. Jānis pievērsies aktīvai sabiedriskai un politiskai darbībai, bija 6. Saeimas deputāts un Latvijas Atmodas laika aktīvists. Taču interese par vēsturi bijusi allaž. Aizdomājies atkal par iespēju studēt vēsturi un atkal ticis atrunāts, tāpēc izvēlējies tieslietas un 2011. gadā ieguva jurista diplomu.
“Esmu vēstures fans, taču vēsture atkal palika vien hobija līmenī. Bet tam ir pluss. Akadēmiskie vēsturnieki pieturas noteikumiem, nevar pafantazēt, izdomāt, bet man patīk piepīt kādu leģendu,” smejas Jānis.
Veido Tautas frontes laika hronikas
Nozīmīgs posms Latvijas un arī Jāņa dzīvē bija Atmodas laiks, kad viņš ar galvu meties visās norisēs un vadīja Tautas frontes Daugavpils rajona nodaļu. Laikā, kad Viļņā norisinājās traģiskie 1991. gada janvāra notikumi, Jānis Strods kopā ar kori “Latgale” bija devies uz Bulgāriju. Tur arī uzzinājuši par notiekošo, jo 13. janvāra notikumi tika raidīti Bulgārijas TV kanālos. “Neviens nezināja, vai tiksim atpakaļ, vai tas pats nesāksies Latvijā,” atceras Jānis. Atpakaļceļā ar vilcienu šķērsojot Viļņu, visi braukuši aizturētu elpu, taču vilciens bez apstāšanās ticis cauri padomju karaspēka ieņemtajai pilsētai. Mājās nevienu no savējiem domubiedriem nesastapa, jo visi jau bija barikādēs Rīgā. Jānis Strods meties aktīvi organizēt palīdzību barikāžu dalībniekiem.
“Atmodas laiks bija interesants, taču dažādās valstīs tas pagriezies pa savam. Tautas fronte bija arī citās postpadomju valstīs, taču Baltkrievija līdz galam savu neatkarību neatguva, arī Ukraina kaut kur iestrēga savā neatkarībā, neizlemjot, uz kuru pusi doties, un tagad redzam, kas tur notiek. Baltijas valstis tolaik izdarīja svētīgu darbu. Tas, ka bijām aktīvi Atmodas laikā, Tautas frontē, mēs to procesu pabeidzām ar iestāšanos ES un NATO,” saka Jānis Strods.
Viņš cenšas apkopot tā laika norises, veidojot hronikas par Tautas fronti. Pašlaik jau izveidoti divi ļoti apjomīgi manuskripti, ko varētu izdot grāmatā. Pirms daudziem gadiem kopā ar domubiedru Robertu Kudiņu izveidojis biedrību “Augšdaugava”, caur kuru rakstījis projektus, dabūjis atjaunot kādreiz Vasarģelišķu skatu torni, divreiz caur biedrību sniedzis projektus Latvijas Kultūrkapitāla fondā, lai piesaistītu finansējumu materiālu vākšanai grāmatai, bet saņēmis atteikumu. Hronikas pagaidām arī palikušas kā manuskripti, bet Jānis aizdomājies, vai neveidot arī trešo, apbraucot visus Tautas frontes dalībniekus ārpus Višķiem. “Tas prasa ievērojamus līdzekļus, tāpēc lai paliek darbs vēsturniekiem, bet man pietiks ar diviem sējumiem,” teic pētnieks.
Lielāks akcents uz novadpētniecību
Atmodas laiks vēl vairāk uzkurinājis interesi par vēsturi, tad sev atklājis daudz nezināmā par Latvijas un arī pasaules vēsturi. Atgriezies dzīvot savās tēva mājās Višķu pagastā, sācis pētīt arī sava dzimtā pagasta vēsturi. Jānis uzskata, ka bibliotekāriem vajag vairāk nodarboties ar novadpētniecību un vēsturi. “Klasiskā bibliotēkas funkcija ir sašaurinājusies. Taču bibliotekāri var daudz ko darīt. Vieni rīko rokdarbu, citi ēdienu gatavošanas meistarklases. Es uzreiz pateicu, ka nodarbošos ar novadpētniecību,” saka Jānis Strods. Protams, ikdienā viņš primāri veic savus tiešos pienākumus, saņem jaunas grāmatas, ievada informāciju, uzņem apmeklētājus. Vecākās paaudzes lasītājus nereti pats izvadā no mājām uz bibliotēku, dažiem nes grāmatas uz mājām. “Cilvēki nāk, bet mūsdienās ir krīze ar lasītājiem, viņu kļūst mazāk. Arī Covid laiks nobremzēja. Jaunatnei bibliotēkā ir pieejami datori, ko viņi galvenokārt izmanto spēlēm nevis izziņai. Daudziem pašiem ir dators mājās, ar to vairs nepārsteigsi.”
Sākot strādāt bibliotēkā, Jānis apmeklējis visas tuvākās bibliotēkas, lai smeltos no kolēģiem pieredzi. “Sapratu, ka pilsētās ar novadpētniecību nodarbojas atsevišķs darbinieks. Pagastos, kur nav muzeju, novadpētniecība lielākoties gulstas uz bibliotēku pleciem. Tas prasa daudz laika, līdzekļu un enerģijas, jo ir nepieciešams braukāt apkārt, vācot informāciju. Lai nodarbotos ar novadpētniecību, nepieciešams finansiāls atbalsts un lielāks atalgojums bibliotekāriem,” pārliecināts Jānis Strods. Viņš uzsver, ka ir jātiecas saglabāt visas pagasta bibliotēkas, jo tās ir savdabīgs kultūras centrs.
Jānis novadpētniecībai veltī daudz uzmanības un savu līdzekļu. Ne visu var atrast internetā, vislabāk doties pie cilvēkiem ciemos un dzirdēt dzīvos stāstus. Pētot pagasta vēsturi, Jānis kritis azartā un izveidojis sociālajā vietnē Facebook grupu par Višķu vēsturi, kur ikviens cilvēks no visas pasaules var izvietot savu informāciju un fotogrāfijas. Bijis patīkami pārsteigts par atsaucību, jo cilvēki labprāt dalās ar to, kas viņiem ir. Tas palīdz papildināt paša vēstures fotoarhīvu un tikt pie ļoti retām, iepriekš neredzētām fotogrāfijām. “Esmu dabūjis vairākas vecās Višķu baznīcas fotogrāfijas. Baznīca atradusies pie Dotkas ezera, un daudzi to vairs neatmin.” Jānim ir ideja sarīkot talku un sakārtot pussalu, kur atradusies baznīca, apkopot visus atrastos materiālus un izveidot šajā vietā stendu, sarīkot pasākumu un atgādināt visiem par interesantiem vēstures faktiem. Novadpētnieks domā arī par sadarbību ar Daugavpils Universitāti un Naujenes novadpētniecības muzeju, veidojot video liecības par Višķu pagasta vēsturi. “Darbības spektrs ir ļoti plašs, viens netieku galā, vajadzīgi palīgi,” teic Jānis Strods.
Lielu vēsturisku materiālu bagātību Jānis dabūjis mantojumā no bijušās Višķu tehnikuma skolotājas Ainas Bernānes, kura, būdama dārzkope, daudz laika veltījusi vēsturisko liecību apkopošanai un bija izveidojusi skolas muzeju. Viņas krājumā ir milzum daudz albūmu ar fotogrāfijām un dažādi priekšmeti, kas tagad glabājas kastēs nelielā bibliotēkas palīgtelpā. Ekspozīcija šurp nonākusi, sākoties tehnikuma telpu renovācijai. “Pārnesot un šķirojot šos materiālus, sapratu, ka tiem ir liela kultūrvēsturiska bagātība. Vairāku mēnešu laikā pamatīgāk iepazinu Višķu puses vēsturi. Sapratu, ka par Višķiem vēl ir daudz balto plankumu, piemēram, maz informācijas par Molu dzimtu, biedrībām, kas te bijušas, par leģionāriem,” Jānis apņēmies pamazām šos baltos plankumus aizpildīt un cer izveidot tehnikuma telpās ievērojamu ekspozīciju, kur vietu atradīs gan skolotājas, gan paša savāktās vēstures liecības. Taču tālākā perspektīvā Jānis Strods cer, ka Višķos varētu tapt pašiem savs muzejs kādā no vecajām muižas ēkām, kas pagaidām pamestas novārtā.
Jāsāk ar savām saknēm
Jānis Strods pēta ne vien pagasta vēsturi, bet izpētījis arī savas dzimtas koku. Esot aizracies līdz vecvecākiem, vēl tālāk dati esot jāmeklē arhīvos un baznīcu grāmatās. “Man veidojas četri zari gan no tēva, gan mammas vecāku puses. Interesanti, ka vecvecākiem ģimenēs bija 8 līdz 10 bērni, tāpēc radu ir ļoti daudz visā pasaulē.” Dzimtas koks esot izpleties mājās visas sienas platumā, daudz palīdzējis arī dēls. Jānis stāsta, ka arī paša dzimtā vēl ir daudz balto plankumu, ko gribētu izpētīt, piemēram, par vectēva Jāņa Stroda dzīves gaitām. Viņš dzimis 1875. gadā, ap 1920. gadu kopā ar sievu un trim bērniem devies uz Pēterburgu. “Nezinu, ko viņš tur darīja. Daudzi latgalieši cara laikā turp devās strādāt. Nodibinoties Latvijas neatkarībai, viņi atgriezās, varbūt bija kāds valdības aicinājums atgriezties.” Vectēva sieva devusies atpakaļ pēc mantām un pazuda, bija juku laiki, pilsoņu karš. Vectēvs pēc laika apņēmis jaunu sievu, un pasaulē nāca vēl pieci bērni, kuru vidū arī Jāņa tēvs. Vectēva dēls Jānis no pirmās laulības bijis ievērojams fotogrāfs ciemā, autodidakts. “Viņš mani bieži iesauca savā fotolaboratorijā virtuvē, kur filmiņas tīstīja. Atceros, ka viņam bija statīvs ar to garmošku kā senāk fotoateljē. Tolaik fotografēja uz platēm. Viņš man uzlika to maisu un bija brīnumi, ka to bildi redz otrādi.”
Zīmīgi, ka dzīves otrā pusē Jānis pats atgriezies tuvāk savām saknēm, uz tēva mājām Sūbru ciemā, kur palīdz pieskatīt mammas kādreiz izveidoto bišu dravu. Sūbros visu mūžu ir sanējušas bites, jo Jāņa mamma Tekla ir profesionāla biškope, kas savulaik atbildēja par Višķu sovhoztehnikuma dravu. Pēc aiziešanas pensijā viņa dravu pamazām samazināja, līdz palika viens strops. Taču kādu dienu viņas mazdēls Jānis Strods juniors nolēma pārņemt dravu, sākumā atjaunoja desmit stropus un pašlaik kopj 40 bišu saimes. “Es visu procesu zinu, jo mammai kolhozā palīdzēju. Tagad palīdzu dēlam padūmot, medu sviest un ķert spietus. Vēl jau veselība palīdz kokā iekāpt,” saka Jānis Strods.
