Jaunības atmiņas iemūžinātas Ģertrūdes Rasnačes grāmatā “Pusaudzes kods”

AKTUĀLI

13. septembrī Aizupiešos, Kalupes pagastā, tika prezentēta arhitektes un novadpētnieces Ģertrūdes Rasnačes grāmata “Pusaudzes kods”, vēstot par dzīves posmu, kad vēl patiesībā esi bērns, bet jau pamazām sāc justies kā pieaugušais. Rakstniece teic, ka grāmatas vēstījums ir ļoti nozīmīgs: “Mums arī bija skaisti jaunības gadi! Ļoti skumji, ka mēs no jaunatnes dzirdam, ka jūs tur tādi kā no akmens laikmeta. Nē! Mums bija ļoti jauka, interesanta dzīve, mums bija kolosāls tandēms ar katru skolotāju, mums nebija to problēmu, kas tagad ir mūsdienu jaunatnei. Atklāti sakot, mūsu skolotāji mums tiešām bija mūsu ideāli, jo tā bija tā vecā paaudze. Mums galvenie mērķi bija kādi? Iegūt augstāko izglītību, varbūt panākt to, kas vecākiem neizdevās. Mēs visi mācījāmies, gandrīz visi aizgājām uz augstskolām un ieguvām profesijas.”

Ģertrūde Rasnače stāsta par grāmatu “Pusaudzes kods”: “Tajā ir izspēlēts trīs gadu laiks Daugavpils 1. vidusskolā. Kā bija, tā dzīvojām! Mums nebija moderno tehnoloģiju, bet mūsu dzīve bija interesanta. Un galvenais - mums nebija, ar ko salīdzināt. Kā bija, tas bija ideāls! Un kā lai es neidealizēju šo laiku? Man bija kolosāli skolotāji, kuri bija dzimuši un pat mācījušies neatkarīgā Latvijā, kuri bija izgājuši gan karu, gan koncentrācijas nometnes, gan briesmas, bet kuri palika cilvēcīgi. Un tādas problēmas, kuras es tagad klausos televīzijā, skolotājiem un skolniekiem manā laikā neeksistēja.”

Novadpētniece teic, ka šī grāmata nenāca viegli. “Pusaudzes kods” pamazām sāka tapt 2018. gadā, bet dažādi notikumi dzīvē un karš Ukrainā pamatīgi izsitis autori no sliedēm. Ģ.Rasnače to atsāka rakstīt pavisam nesen, apmēram gada laikā tika paveikts liels darbs, lai taptu grāmata. Ģertrūdes kundze stāsta, ka grāmatas redaktore Aija, izlasot grāmatu vienā elpas vilcienā, iedomājās tieši šādu grāmatas vāka noformējumu. Zelta burti gan bija autores ideja.  

Vēsturnieks Henrihs Soms izteica pateicību Ģertrūdei Rasnačei par viņas darbu un drosmi rakstīt un stāstīt par agrākiem laikiem, jo tā ir īstā, vispatiesākā vēsture. Vēsturnieks teic: “Mēs tagad uzskatām, ka novadpētnieks ir daudz svarīgāks par kaut kādu augsto zinātni vēsturē. Jo tās lietas, kas novadpētniekam ir apkārt, tām ir audzinošā funkcija. Un, ja man tagad prasa, kā es audzinu jaunatni, es atbildu – es lasu lekcijas novadpētniecībā. Visa novadpētniecība ir audzinoša un punkts. Tā tas vienkārši ir – grāmata šodien ir vislabākais audzinātājs. Grāmatā ir tās lietas, kas tiks nodotas no paaudzes paaudzē - gan stāsti, gan sajūtas, gan apraksti par agrākiem laikiem, par cilvēku ikdienu. Novadpētniecība ir audzinoša!”

Ģertrūde Rasnače grāmatas “Pusaudzes kods” beigās raksta: “Kas ir cilvēka dzīve bez atmiņu pūra? Tās ir kā debesis bez zvaigznēm… Šīs zvaigznes katram cilvēkam ir bezgala dārgas un neizdzēšamas, jo tās taču ir izstarojušas gan trauslās jūtas, gan netaisnības rūgtumu, gan apziņu par pasaules lietu kārtību vai nekārtību. Šīs zvaigznes ir vērtība, ko neviens nevar tev atņemt, bet tu tās vari dāvināt…”

Teksts, foto: Māra Multiņa

Mācību “Namejs 2024” ietvaros militārās tehnikas izstādes Ilūkstē un Bebrenē