Jaunieši sēliskās identitātes meklējumos

Biedrības “BeKas” radošajai komandai šogad izdevies iegūt finansējumu Valsts kultūrkapitāla fonda Sēlijas kultūras programmas 2024. gada projektu konkursā, un, sadarbojoties ar Augšdaugavas novada pašvaldību, no 5. līdz 9. augustam Berķeneles pusmuižā tika īstenotas animāciju meistardarbnīcas.

Darbnīcas vadīja animācijas studijas „Dauka” profesionālie pedagogi un animatori: Dace Liepa, Reinis Jānis Lozda un Alma Emīlija Liepa. Dalībnieki apguva animācijas filmu veidošanas pamatus, piedzīvoja daudzpusējas radošas nodarbības, tika iepazīstināti ar Sēlijas vēsturisko zemju teritoriju, apzināja teikas, objektus, personības un meistardarbnīcu noslēgumā izveidoja animācijas filmu ar vadmotīvu „Vai es piedzimu Sēlijā?”.

Nometnē piedalījās 10 vidusskolu skolēni, pārsvarā no Sēlijas izglītības iestādēm. Projekta ietvaros viņiem tika nodrošinātas naktsmītnes un ēdināšana.Sākumā notika ekskursija pa Raiņa māju, lai izzinātu dzejnieka bērnības dzīvesstāstu tieši šajā vietā. Organizatori iepazīstināja jauniešus ar projekta ideju. Piecu dienu garumā viņiem bija iespēja piedalīties skatuves runas darbnīcās ar Māru Liniņu, ceļojumā pa Sēliju – atmiņu  vakarā ar Jāni Dzimto no Viesītes, mūzikas meistardarbnīcās ar Annu Brišku, tikšanās „No piena ceļa nākuši” ar Andu Svarāni no Zasas, teātra darbnīcās ar Inesi Ivulāni un Reini Jāni Lozdu un veidošanas meistarklasēs (plastilīns, keramika) ar Mairitu Folkmani. Īpašs piedzīvojums bija bungu un dūdu mūzikas grupas „Auļi” koncerts Daugavpilī 8. augustā. Aktīvi iesaistīties palīdzēja viktorīna par Sēlijas novadu „Kas? Kur? Kad?”, stāstnieku konkurss un izlaušanās spēle „Vai Rainis piedzima Sēlijā?” Kustīgās pauzes un rotaļas dalībniekiem nodrošināja Jānis Jarāns.

Biedrības „BeKas” priekšsēdētāja un animācijas meistardarbnīcu organizatore Inese Baravika uzskata, ka nometne ir izdevusies: „Ārkārtīgi fantastiski jaunieši ir pieteikušies. Uzdevums bija uzzināt, kas ir Sēlija un katram no jauniešiem bija jāatbild uz jautājumu „Vai es esmu piedzimis Sēlijā?” Atbilde skatāma animācijas filmā, kura plānoto četru minūšu vietā ilgst vairāk nekā septiņas.” Jaunieši no animatoriem varēja iegūt neaprakstāmi vērtīgu pieredzi un jaunas zināšanas, kas viņiem noteikti noderēs. „Daudzi jaunieši neko nezināja par Berķeneli, tagad esam to mainījuši. Visi ir apmierināti, paēduši. Es redzu lielu potenciālu dažos jauniešos, turpmāk viņi varētu līdzdarboties, veidojot jaunas nometnes, jo šādos pasākumos svarīga ir komanda. Tādēļ esmu jau dažus noskatījusi,” saka ar neizsīkstošu dzīvesprieku un enerģiju apveltītā Berķeneles muzeja direktore. „Mums nav jāapstājas, tas ir jāturpina. Tam sēlim, kurš mums ir izdomāts un kuru mēs meklējām, tiem visiem lomu atveidotājiem tas ir jāturpina kā seriāls. Šī ideja man radās, strādājot ar jauniešiem, un es domāju, ka viss ir ļoti labi izdevies,” piemetina Inese, plānojot nākamās aktivitātes.

Viena no nometnes dalībniecēm, aktīvā Ilūkstes jauniete Samanta Dzene, kura ir ne tikai amatierteātra „Tādi esam” aktrise, bet piedalās arī citos interesantos pasākumos, piemēram, šī gada aprīlī viņa iesaistījās Jauniešu Saeimā, atzīst, ka nometnē jutās fantastiski: „Godīgi, man negribas braukt mājās. Pirmajā dienā biju nedaudz apjukusi, bet tālāk bija ļoti forši. Es atbraucu tādēļ, ka gribu attīstīt savas mākslinieciskās prasmes teātra darbībai. Animācija man bija kaut kas pavisam jauns. Es vairāk piedalījos tekstu ierunāšanā, taču arī zīmēju, kaut gan man vienmēr likās, ka neprotu, filmēju un kopumā labi pavadīju laiku”. Sarunās ar režisori un skatuves runas pedagoģi Māru Liniņu jauniete ir guvusi daudzus vērtīgus padomus un daudzas labas idejas. „Es piekrītu nometnes vadītājai, ka filmai ir jābūt turpinājumam. Šis ir tikai skaists sākums,” cerīgi un priecīgi apkopo savu pieredzi Samanta.

Pieredzējusī animatore Dace Liepa, kura kopš 1988. gada strādā filmu studijā „Dauka”, pastāstīja par nometnes norisi: „Šo piecu dienu laikā mums bija gan mūzikas darbnīcas, gan stāstniecības un scenāriju veidošanas darbnīcas, gan mākslas darbnīcas jo, lai izveidotu animācijas filmu, ir jāsavieno ļoti dažādas jomas. Tad protams pāri filmēšana, lai saprastu, kas ir lēni, kas ir ātri, sekundes, garumi. Bišķiņ matemātikas, lai sarastu, cik garš ir stāsts. To ir vieglāk ierunāt, nekā uzzīmēt un nofilmēt.” Animācijas filmu meistare atzīst, ka filmā pašlaik ir vēl daži melnie caurumi, vēl nedaudz ir jāpiefilmē un jāsaliek, jo darbs noritēja ceturtdien līdz pusnaktij un arī piektdien no rīta. „Vārdu sakot, filma būs gatava un iznāca garāka nekā mēs domājām,” iedvesmoti stāsta Dace. „Man bija patiess prieks satikt dzīvu sēli, dzirdēt to sēļu mēli un ir arī daļa, ko ierunāja Anda Svarāne, jo jaunieši ir no Sēlijas, bet viņu māmiņas, vecmāmiņas tā nerunāja un viņi arī vairs nemāk sēļu mēlē runāt.” Filmu galvenokārt ierunāja jaunieši paši, bet kad viņi atrod meklēto sēli, tad šo balsi ierunā īsta sēliete. Paralēli animācijas filmai tapa vides objekts – „Žagatas ligzda”, un organizatori cer, ka tā savākusi sevī ne tikai fiziski redzamus spīguļus, bet arī drupačas no dzejas un jauniešu emocionālo stāvokli. Darbnīcu gaitā mainījās iecerētie filmas elementi. „Mēs sākām ar Jaunsudrabiņu, tad bija doma pāriet uz mūsdienu sēļu māksliniekiem, bet tad jaunieši iedvesmojoties gleznoja diezgan tumši, diezgan, es teiktu, depresīvi, tādēļ personāžus mēs atstājām melnbaltus. Mazliet mums koncepcija mainījās sižeta vidū,” uzsver animatore. Jauniešu izveidotajā filmā ietverts stāstījums par objektiem, kuri viņiem šķiet piederīgi Sēlijai, tādiem kā Červonkas pils vai Raiņa māja, ar darbiem un sajūtām, par visu sēlisko.

Visnotaļ jautra epizode bija pašu jauniešu ietērpšanās no papīra veidotos kostīmos un dzīvā kino filmēšana. zīvais kino izskatās priekš animācijas par nopietnu, jo dzīvē cilvēki kustās lēnāk nekā animācijas personāži un tad viņi tiek paātrināti. Nu mazliet Čaplini sanāk un paātrināts teksts arī tad sanāk. Cerams, neviens to neuztvers kā ķēmošanos,” nopietni saka Dace Liepa. Jaunieši paši sacerēja dziesmu – vārdus tautas mūzikai, kas tika iekļauta filmā. „Faktiski, pirmo reizi bija darbnīca, kur scenārijs attīstījās, laika gaitā tiekoties ar nometnes viesiem, piem., Jāni Dzimto, Andu Svarāni. Mēs līdz galam izdomājām, kas notiek, kad satiek īsto sēli. Mēs nezinājām, kas tur būs. Mums pašiem tas bija pārsteigums, kurš tad būs tas īstais sēlis,” jūsmo animatore. Sēļiem par prieku īstais sēlis izrādījās vilks. Neskatoties uz to, ka oficiālais simbols ir briedis, animācijas filmā sēlis ir vilks, ko uzzīmēja Dagmāra. Galvenajam personāžam tika rīkots konkurss. Katrs nometnes dalībnieks uzzīmēja savus varoņus, tad notika balsojums, kurā piedalījās jaunieši, muzeja darbinieki un attālināti arī pedagogi. Balsojumā tika izvēlēti divi varoņi, kuri filmiņā meklē sēli, taču beigās Dagmāras zīmētais vilks kļuva par galveno personāžu. „Kad atrod to īsto sēli, tad vilks iesaistās filmā, bet jau pirms tam viņš tur paslēpes spēlē, kaut kur aiz krūmiem lūr,” skaidro Dace Liepa.

Nometnes noslēgumā dalībnieki saņēma diplomus un personalizētas dāvanas. Sakot ardievas, Inese Baravika uzsvēra: „Svarīga ir vēlme darīt un komanda. Jūs katrs esat piliens sīks, bet tautai vajadzīgs. Esmu nogurusi, bet man ir ārkārtīgs gandarījums un laimes sajūta. Jūs esat iegājuši vēsturē, ar savu klātbūtni, ar sevis padarīto.”