“Kalpot savai tautai un valstij var ne tikai ar zobenu, bet arī ar spalvu un vēl daudz citos veidos. Ir cilvēki, par kuriem mēs dzirdam maz, bet kuri ar saviem darbiem pauž Latvijas vārdu, klauvē pie citu tautu sirdsapziņas un iemūžina tās vārdu vai nu uz audekla, akmenī, uz papīra vai arī ļoti retā mākslas veidā – koka mozaīkā. Viens no tādiem vīriem ir Jāzeps Lacis”. (Prof. Dr. Murāns 1968.g.)
1879.gadā Ambrozijs Lācis pie Vaboles muižas, Vaboles ezera krastā, Rīga – Daugavpils dzelzceļa līnijas malā, ar muižas dārznieka palīdzību iekopa piemājas augļu dārzu – ābeles, bumbierus, saldos un skābos ķiršus, jāņogas, ērkšķogas. Ambrozija dārzs bija visā apkārtnē slavens ar neierasti tam laikam lielo platību un bagātām ābolu šķirnēm. Tanī laikā to varēja atļauties tikai tas cilvēks, kurš daudzus gadus strādājis muižā bez atlīdzības un kam bija pazīšanās ar dārzniekiem, kuri bieži bija aicināti muižā no Vācijas.
Ambrozija un Annas ģimene bija svētīta ar četriem bērniem – dēlu Dominiku, meitu Michalinu, meitu Jezupatu un dēlu Zigismundu. Ambrozijs kopā ar savu sievu Annu sapņoja par Latvijas brīvību un sādžu zemes sadalīšanu viensētās. Viņš bieži sievai atgādināja: ‘’Mūsu zeme reiz būs brīva no svešinieku uzkundzēšanās, mēs paši sev likumus lemsim, mēs dzīvosim viensētās pārtikušu dzīvi, mūsu glītās mājas segs ugunsdroši jumti, pa lielajiem dzīvojamās mājas logiem spīdēs mūsu Latvijas valsts brīvības saule.’’
Ambrozijs devās mūžībā 1883.gadā, atstādams savās saimniecībā par mantinieku 9 gadus veco dēlu Dominiku. Saimniekodams un palīdzēdams mātei, Dominiks izauga par čaklu un zinošu vīru. Viņš bija pirmais, kas Līksnas pagasta Motivānu sādžā sāka lietot parasto arklu. Dominiks bija arī pirmais, kas kopā ar savu dēlu Jāzepu, izglītotu saimnieku, Līksnas pagasta paraugsaimniecībā ‘’Lāčos’’ Latvijas brīvības laikā ‘’uzkāpa’’ traktora ‘’mugurā’’.
Jāzeps Lācis dzimis un uzaudzis Līksnas pagastā, kur vadīja priekšzīmīgu lauku saimniecību, darbojās pagasta valdē, vietējā Līksnas baznīcas korī, aizsargos un vadīja vietējo Latviešu katoļu jaunatnes biedrību. Jāzeps bija liela auguma vīrs, staltu stāju un kuplām ūsām. Draugu vidū viņš visiem bija ‘’ūsainais Lācis’’.
25 ha lielo saimniecību ar skaisti iekoptu dārzu un vietējiem apstākļiem piemērotām augstvērtīgām augļu šķirnēm, Jāzeps bija mantojis no tēva Dominika. Ar neatlaidīgu sparu Jāzeps apstrādāja zemi pēc visiem agronomu likumiem, līdz ar to lauki deva bagātīgu ražu. Viņam bija plaša dzīvojamā māja ar dakstiņu jumtu, liels pagrabs un plašas saimniecības ēkas, kas pārspēja visas citas ciema celtnes. Jāzeps bija izveidojis savu paraugsaimniecību, iekārtojot vairāku lauku sistēmu ar mākslīgajām ganībām un audzējot vērtīgās Latvijas brūnās govis. Ar laiku Jāzepam nācās domāt par saimniecības ēku paplašināšanu, jo brūnaļu ganāmpulks auga. Drīz vien viņš uzbūvēja tam laikam modernu kūti, lopbarības novietnes, ratu novietni, darbnīcas un strādnieku māju. Pēc dažiem gadiem saimniecību ‘’Lāči’’ sāka apmeklēt ekskursanti. Saimniecībā varēja redzēt prāvu piena lopu pulku, cūkas, aitas, kā arī mājputnu pulkus. Gar ceļmalām un ap dārziem zaļoja dzīvžogs, ap ganību laukiem – elektriskais gans. Māju apgaismoja elektrība, ko ieguva no tuvumā esošās kūdras fabrikas. Saimniecībā bija visi nepieciešamie darba rīki, visa mehanizācija. Izbraucamie pajūgi bija skaisti un cēli. Lāču saimniecības moto bija: ‘’Nesaimniekot pāri saviem līdzekļiem!’’ Tādā veidā J.Lācis varēja iztikt bez kredītiem un citiem parādiem.
J.Lāča paraugsaimniecībai varēja sekot daudzi pagasta saimnieki, bet visas cerības sagrāva politiskie notikumi, kā dēļ savu saimniecību un grūtā darbā sastrādāto nācās atstāt svešai varai. Liktenīgajā 1944.gada vasarā, kad liels daudzums latviešu tautas, nepadodoties okupantu varai, devās svešajā pasaulē, arī J.Lācis devās prom ar cerībām drīz atgriezties.
Nokļūstot svešumā, Jāzeps savu sāpi un mīlestību pret dzimto pusi izpauž ļoti retā mākslas veidā – koka mozaīkā. Dzīvodams Vācijā viņš radīja koka mozaīkas gleznas veltītas Latvijai. Galvenā tēma viņa darbos bija Māras zeme, Latvija un Vācija, kurā viņš bija radis patvērumu. Viņa darbus ir apbrīnojuši simtiem latviešu un sveštautiešu. Viņš ir darinājis arī vairākus savas ģimenes portretus — vectēvu Ambroziju, vecomāti Annu, tēvu Dominiku, māti Annu un māsu Eleonoru. Starp vairākiem viņa veidotajiem ģerboņiem un vapeņiem ir jāmin viņa paša ģimenes vapenis, Latvijas, Vatikāna un dažu citu zemju un ģimeņu ģerboņi un vapeņi. Jāzepam Lācim ir vairāk par 20 lielformāta gleznām, kuru izmēri ir 2 līdz 3 metri, mazākās gleznas izmēros līdz 80 centimetriem kopskaitā ir ap 90, un vismaz kādu 100 sīkāku darbu. Viņa iemīļotākie motīvi ir reliģiskie — it īpaši Dievmātes. Daudziem jau pazīstama Aglonas Dievmātes glezna, kas veidota no 10000 koka gabaliņiem dabīgās krāsās. Marijas gadu atzīmējot, viņš darināja otru lielu Dievmātes gleznu — Regina in caelum Assumpta — debesīs uzņemtā karaliene. Vēl ir latviešu Madonna un Altētingas Dievmāte. Projektā palikusi Marija — Bavārijas debesu aizstāve. No pārējiem reliģiska satura darbiem jāmin: “Svētā ģimene”, “Ziemassvētki”, “Klusa nakts”, “Sieviete pie krusta”, “Paradīzes dārzs” un In manus tuas, Domine.
Otra viņa raksturīgākā tematikās iezīme ir vide un laikmets. Dzīvodams kopš kara beigām Bavārijā, viņš attēlo savu otro tēviju, ar tās slaveno svētceļojumu vietu Altētingu, kur viņš nodzīvoja gandrīz 30 gadus, un tās kapellu, slaveno Burghauzenas pili, no kuras netālu bija viņa darba vieta, Minhenes olimpiādi, Alpu kalnus un baväriešu tautiskos tērpos ģērbtas tautu meitas.
Jāzeps Lācis savos darbos bija ciešām saitēm saistīts ar dzimteni un dzimto pusi. Viņš dzīvoja atmiņās un sapņoja par drīzu atgriešanos laimīgā dzimtenē.
Jāzeps Lācis arī dzejoja un sūtīja dzejas saviem draugiem. Dažas ir publicētas vācu valodā Bavārijas laikrakstos. Manuskriptā ir palikusi viņa atmiņu grāmata "Pirmais akmens Latvijā", kur viņš attēlo dzīvi Latvijā savās mājās un apvidū.
Jāzeps Lācis savus darbus nepārdeva, jo bija iecerējis izveidot mākslas galeriju. Taču šo nodomu viņš nespēja īstenot, jo pāragri devās mūžībā. Kāds bija viņa darbu liktenis, nav zināms.
1974.gada sākumā Jāzeps bija ievietots Minhenes universitātes slimnīcā, kur arī 23.janvārī miris.
No Minhenes viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Altētingu un 25.janvārī apbedīja vietējā kapsētā. Izvadītāju vidū bija tikai četri latvieši, to vidū tēvs Ladusāns no vietējā kapucīniešu klostera, ar kuru nelaiķis visbiežāk satikās.
“Viens cilvēks, kuram nav ne mašīnas, ne savas mājas, ne bankas konta un, bez kāda materiāla atbalsta no tautiešiem, kalpo savai tautai, mākslai, Dievam un cilvēcībai (..). Jāzeps Lācis liek lielu dāvanu pie Latvijas Mātes kājām.” Prof.Dr. Fr.Murāns.
Materiāli par J. Lāci glabājas Skrindu dzimtas muzejā - O. Velikas dāvinājums.
