Jekaterina un Mihails Lukašenoki jau pirms daudziem gadiem pieņēma ļoti drosmīgu un atbildīgu soli – kļuva par audžuģimeni. Tas notika pavisam nejauši – abi strādājuši Demenes pasta nodaļā, viņus uzrunājis sociālais darbinieks, jautājot, vai ģimene vēlētos pie sevis paņemt puisīti no bērnunama. Tā arī piekrituši piedāvājumam un ir audžuģimene jau 19 gadus. Jekaterina Lukašenoka teic: “Mēs it nemaz nenožēlojam šo lēmumu, lai arī šo gadu laikā ir bijuši grūti brīži. 19 gadi ir pagājuši, mūsu ģimenē ir 32 bērni, no kuriem četri ir manējie. Es viņus nekad nedalu – visi ir mani, man ļoti nepatīk tie vārdi – sveši bērni. Svešu bērnu nav!”
Ģimenē katram ir pienākumi
J.Lukašenoka stāsta, ka ģimenē katram ir pienākumi, kas jāveic: “Kā jau jebkurā normālā ģimenē katram ir savi pienākumi - jānomazgā trauki, jāuzkopj istabas. Ja mēs ejam strādāt siltumnīcā – tad visi kopā, tāpat arī kartupeļus stādīt vai dārzu ravēt – mēs ejam visi. Kā lai bērnam iemāca dzīvē nepieciešamās lietas, ja tās neizmēģina mājās?” Audžuvecāki stāsta, ka ir bērni, kas protestē, pat ir bijušas anonīmas sūdzības par to, ka bērni tiek nodarbināti, bet kā saka Jekaterina: “Mēs jau bērnus neliekam verdzībā, bet iemācām, kā pareizi āmuru turēt rokā, kā ar grābekli un kapli jādarbojas, kā trauki jāmazgā. Jūs taču saviem bērniem to mācāt? Mēs arī audžubērniem to iemācam!” Jekaterina teic, kā gan meitene kādreiz dzīvē varēs iziet pie vīra neko nemācēdama? Ģimenē tiek iemācītas, piemēram, labākās un gardākās pankūku vai kotlešu receptes, lai bērnam turpmākajā dzīvē kādas prasmes un pamats, pie kā pieķerties, audžumamma nekad neatteiks padomu, ja bērns ir izaudzis, kļuvis pilngadīgs un to lūdz.
Dažādi dzīves ceļi
Audžuvecāki stāsta, ka bērniem, kuri ienāk viņu ģimenē, ir dažādi likteņi. Kāds, esot audžuģimenē, ir kā sūklis uzsūcis visu to labāko un arī turpina dzīvot tālāk brīnišķīgu dzīvi, ir arī jaunieši, kuriem tomēr dzīve iegrozās ne tik labās sliedēs. Mihails stāsta, ka ļoti nozīmīgi ir tas, ar kādiem cilvēkiem audžubērni turpmāk saista savu dzīvi: “Ir ļoti svarīgi, kādu cilvēku šis bērns satiks nākotnē. Ja trāpīsies labs un kārtīgs cilvēks, tad arī dzīvē viss labi izdosies. Tas ir tik neparedzami!” Jekaterina stāsta, ka nav nepieciešams, lai bērni izaug un kļūst par prezidentiem vai zinātņu profesoriem, galvenais, lai viņiem dzīvē viss ir kārtībā, lai skolā ir centīgi un dara, cik spēj, pat ja ir lietas, kas no sākuma tik labi nepadodas. Galvenais, lai bērni iemācās cienīt citus un paši ir labi cilvēki.
Audžuģimenē, ienākot jaunam bērnam, izmainās ikviens. Vecāki iet līdzi laikam un nenoveco, iemācās sastrādāties ar bērniem un viņu dažādo skatījumu uz dzīvi, atšķirīgajiem raksturiem. Bērni palīdz saprast, kā mainās pasaule, kas šobrīd ir aktuāli. Audžumamma stāsta: “Mēs priecājamies, ka mums ir bērni un mēs varam viņiem būt līdzās, piedzīvot, kā viņi pieaug. Bailes domāt par to brīdi, kas notiks, kad bērni izaugs un aizies, gribas šo mirkli pabīdīt arvien tālāk. Mēs visu laiku gribam būt ar bērniem – savādāk vienkārši nevaram, vienmēr esam kustībā.”
Visu darīt kopā
Lukašenoku ģimenei ir arī kopējas aktivitātes ārpus mājas, ko labprāt īsteno, ja transports un apstākļi to ļauj. Ģimenei iemīļoti ir SPA un ūdens atrakciju parku apmeklējumi gan tepat Latvijā, gan Lietuvā. Labprāt dodas ekskursijās vai vienkārši pastaigāties pa Daugavpili, atpūsties kādā pilsētas kafejnīcā. Lai arī izbraukt no mājām ir jauki, tomēr īpaši brīži ģimenei ir mājās – visi kopā labprāt spēlē galda spēles – loto, Uno un vēl citas. Šis laiks vienmēr ir piepildīts ar smiekliem, humoru un jaukiem kopā būšanas brīžiem. Jekaterina stāsta, ka bērniem ļoti patīk lasīt grāmatas, reizēm viņa pati izdomā kādas spēles vai aktivitātes visiem kopā. Šogad ģimenē ir iedibinājusies jauna tradīcija – meita organizē priekšnesumus kopā ar audžubrāļiem un māsām – viņi izvēlās mūziku, dejas, sagatavo priekšnesumus, puišiem ļoti patīk.
10 cilvēki mājās, bet sajūta, ka ir tika viens
Šobrīd Lukašenoku mājās dzīvo 10 cilvēki, no kuriem seši ir bērni: “Var būt, ka viens cilvēks aizvieto visus 10, bet citreiz 10 cilvēki ir kā viens. Protams, ir brīži, ja kaut kas notiek, mēs visi sasēžamies aplī un izrunājam sliktos vai labos notikumus. Kad bērni tevi dzird un ieklausās, tad nemaz nepamani, ka mājās ir 10 cilvēki.” Audžumamma stāsta, ka reizēm mājās, ir pilnīgs klusums, tad jautā, kur ir visi? Katram ir sava nodarbe – kurš lasa grāmatu, kurš pilda mājasdarbus, kurš ārā spēlējas, otram netraucējot. Katram ir sava vieta, tāpēc arī ir saticība mājās. Vienīgā reize, kad jūt tos 10 cilvēkus, ir tad, kad jāgatavo ēst – astoņi litri zupas vai spainis kartupeļu jānomizo pankūkām, bet to nogurumu nemaz nevar sajust.
Kā jau visās ģimenēs, vecākiem ir grūti, kad bērni slimo, un ne jau tāpēc, ka vairāk uzmanības jāpievērš, bet tāpēc, ka mazajam cilvēkam ir grūti un nezini, kā lai tajā mirklī uzlabo viņa pašsajūtu. Audžuģimenē vislielākais izaicinājums ir lielais pārdzīvojums, ko audžuvecāki jūt līdzi bērniem – ir situācijas, kad bērni gaida, kad īstā mamma un tētis labosies, bet viņi tikai sola un neko nedara lietas labā. Reizēm bērni nonāk līdz tam, ka viņi uzskata sevi par vainīgu pie tā, ka tika izņemti no ģimenes, pat domā, ka vajadzējis visu ciest, galvenais, lai paliktu kopā ar mammu. Jekaterina teic: “Mēs nekad nenosodām vecākus, kuriem dzīvē ir iznācis tā kā ir, bet tas ir visgrūtākais – pārliecināt bērnu, ka viņš nav vainīgs pie tā, ka ir izņemts no ģimenes. Reizēm pat rokas nolaižas un nezini, kā lai bērnam palīdz, bet tad saņemies, pamazām un lēnām skaidro.”
Restarts vecākiem – kopā būšana ar bērniem
Katram cilvēkam reizēm gribas atelpu, brīdi sev, bet Jekaterina smejas: “Mums nesanāk restartēties! No bērniem mēs uzlādējamies! Kad gājām krīzes ģimenes apmācības, mums teica, ka mūsu guļamistaba ir personīgā vieta, kur neviens nedrīkst nākt. Piemēram, ieslēdzamies uz stundu un neviens tur nedrīkst ienākt. Bet vai tā realitātē ir? Bērni klauvē, grib padalīties ar kādu problēmu vai notikumu, un kā tu neatvērsi?” Audžuvecāki stāsta, ka tā nav atpūta – iet un dienas laikā gulēt. Īstā atpūta ir kopā uzspēlēt kādu galda spēli, braukt ekskursijā, smieties un jokot. Pozitīvās emocijas arī ir tas enerģijas lādiņš.
Jekaterina teic: “Katram cilvēkam ir jābūt dotai otrai iespējai, tāpat arī šiem bērniem. Viņi ne ar ko nav sliktāki par citiem cilvēkiem. Visu ir iespējams atrisināt! Nav jēgas sēdēt un bēdāties, kāds tu nelaimīgs un nabags esi. Kamēr cilvēks kaut ko grib, par kaut ko sapņo, viņam ir cerība un viņš var dzīvot. Sapnis ir enerģijas avots!”
Augšdaugavas novada Bāriņtiesas priekšsēdētāja Valda Namiņa stāsta: “Bāriņtiesa ir pašvaldības izveidota iestāde, kuras viena no pamatdarbības jomām ir bērnu interešu aizstāvība. Ikdienas darbs Bāriņtiesai cieši saistīts ar ģimenēm, bērniem un vecākiem.
Maijā tradicionāli svinam Mātes dienu un Ģimenes dienu, bet 1.jūnijā Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Šo svētku tradīcijas ir dažādas, tāpat kā ģimenes ir tik dažādas. Kādam tie ir mammas rokās pasniegtie ziedi, kādam kopā pavadītais laiks, kādam – atmiņas.
Kad ārā ir maijs un jūnija sākums ar ziedoņa bagātīgo krāsainību, Bāriņtiesas vārdā vēlāmies teikt PALDIES ikvienai Augšdaugavas novada ģimenei par ikdienas rūpēm, audzinot bērnus labvēlīgā, ģimeniskā vidē!
Īpašu PALDIES gribam teikt visām tām ģimenēm, kas uzņēmušās rūpes par bērniem, kuri uz kādu laiku nevar augt savās bioloģiskajās ģimenēs. Paldies par jūsu sirdssiltumu, atbalstu un pašaizliedzīgo darbu!
Vienlaikus aicinām novada ģimenes apsvērt iespēju pašiem kļūt par audžuģimeni, palīdzot bērniem piedzīvot bērnības priekus un izaugt par laimīgiem cilvēkiem. Ja šāda doma ir - sazinieties ar Bāriņtiesas darbinieku!
Ar šo rakstu turpinām pagājušajā gadā iesākto tradīciju tuvāk iepazīties ar kādu Augšdaugavas novada audžuģimeni.”
Teksts: Māra Multiņa Foto: M.Multiņa, Lukašenoku ģimenes fotoarhīvi
