Bērniņam piedzimstot, kopā ar viņu piedzimst arī sapņi un nākotnes cerības, līdz kuru piepildījumam vēl ejams garš ceļš. Tajā ir daudz pārbaudījumu, un sākotnējie pavadoņi ir vecāki. Kad bioloģiskajai ģimenei izsīkst resursi, palīdzīgu roku var sniegt audžuģimene, uzņemoties lielu atbildību un sniedzot uzņemtajiem bērniem drošību un atbalstu, atzīst Augšdaugavas novada Sociālā dienesta sociālā darbiniece Indra Tomko.
Pašlaik Augšdaugavas novadā ir 18 audžuģimenes, kurās atrodas no viena līdz sešiem audžubērniem. Kas motivē kļūt par audžuģimeni, kas nepieciešams šiem bērniem un kāds atbalsts nepieciešams pašām audžuģimenēm, jautājām biedrības „Muna sāta” vadītājai Marijai Pupiņai ar vairāk nekā 15 gadu pieredzi un audžumammai Olgai Glaudānei.
Būt audžuvecākam – darbs vai misija?
Marija Pupiņa atzīst, ka agrāk to uzskatīja parmisiju, taču drīzāk tas esot darbs 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā: “Ja tu gribi rezultātu, tev ir jāstrādā. Šobrīd ļoti pozitīvi ir tas, ka viens no vecākiem var nestrādāt, jo audžuvecākiem ir sociālās garantijas, iet darba stāžs, ir kaut minimālās sociālās garantijas.”
2000. gadā Marija kļuva par aizbildni, pamazām kļuva par audžumammu. Šajos gados ir sniegusi palīdzību 16 bērniem, tostarp bērniem ar īpašām vajadzībām. Pašlaik viņa ir audžumamma vienam bērnam.
“Pirmais audžubērns ir gluži kā pirmā mīlestība. Viņš paliek uz visu mūžu prātā un atmiņā,” saka Marija Pupiņa. “Toreiz biju iesācējs, metos tajā ar mīlestību un emocijām. Bet tagad varu teikt, ka ir jāizaug līdz tam profesionālajam līmenim. Šeit galvenais ir dot un palīdzēt.”
“Vienmēr esmu teikusi un teikšu, ka audžuģimenei nav jāiet uz kvantitāti, bet uz kvalitāti. Labāk viens vai divi bērni, toties es viņiem varu nodrošināt visu, kas viņiem nepieciešams.” Seši Marijas audžubērni ir atgriezušies savās bioloģiskajās ģimenēs, par ko viņai īpašs prieks, jo viens no audžuģimenes uzdevumiem ir sadarboties ar bērna bioloģisko ģimeni, palīdzēt īstajiem vecākiem. “Ir patīkami, ja bērns ir atgriezies savā ģimene, taču arī mani neaizmirst, zvana, sūta apsveikumus, lūdz padomu.”
2009. gadā Marija izveidoja biedrību „Muna sāta”, kas apvieno audžuģimenes visā Latgalē, runā par problēmām un cenšas tās risināt, arī valsts līmenī. Pašlaik audžuģimenēm visvairāk pietrūkstot iespējas satikties, rīkot pasākumus, jo tie saliedē ģimenes.
Marija Pupiņa
Olga Glaudāne ir bijusi audžumamma 39 bērniem, pašlaik viņas ģimenē ir 5 audžubērni. Viņa uzskata, ka būt audžuģimenei ir tāds pats darbs kā citiem. “Mēs neveicam nekādu misiju. Ja mums ir iespēja, tad mēs to darām. Bet Latgalē vienmēr ir bijušas kuplas ģimenes.” Viņa praksē pārliecinājusies, ka labāk ņemt uzreiz vairākus audžubērnus, jo tad ne tikai audžuvecākiem, bet arī pašiem bērniem ir vieglāk, viņi var komunicēt sava starpā, viens otru pieskata.
Gan Olga, gan Marija atzīst, ka izveidojusies laba sadarbība ar pašvaldību, kas vienmēr ir pretimnākoša. Vienmēr palīdz sociālais dienests. Arī bērni ir nodrošināti. Taču pašlaik pašas audžuģimene jūtas tiesiski neaizsargātas no iespējamiem nepatiesiem apmelojumiem.
Olga uzsver, ka valsts varētu vismaz vienam audžuvecākam par šo darbu maksāt atlīdzību, jo esot grūti apvienot audžuģimenes pienākumus ar algotu darbu, kur ir savs dienas ritms, bet nauda nepieciešama pašu vajadzībām.
Olga Glaudāne
Kā pieņēma lēmumu kļūt par audžuģimeni
Olga Glaudāne atzīst, ka pirmo pieredzi guvusi daudz agrāk, kad viņu ģimenei pievienojies pašas krustdēls. Viņš četrus gadus auga kopā ar pašu trim bērniem, vēlāk kļuva par gaidītu ciemiņu ģimenē. “Un tad mēs sapratām, ka neviens bērns te nekad nebūs lieks.” Kādu laiku Olga darbojusies vietējā pagasttiesā, pieredzējusi dažādas skaudras dzīves situācijas, kas palīdzēja pieņemt lēmumu dibināt audžuģimeni un palīdzēt šiem bērniem. “Sākumā gājām mācīties, jo es uzskatu, ka jebkura ģimene nevar būt audžuģimene, ir jāiet mācīties, jo tur iemāca, kā uzņemt, pieņemt, satikties, mīļoties ar svešu bērnu,” saka Olga.
Raugoties uz saviem vecākiem, arī visi trīs Glaudānu bērni – abas meitas un dēls – izgājuši audžuvecāku apmācības un diviem no viņiem ir savas audžuģimenes.
Marija Pupiņa uzskata, ka ir nepieciešams uzrunāt cilvēkus. Viņa ievērojusi, ka uz audžuģimeņu apmācībām nāk arī skolotāji, kuri vēlāk atzinuši, ka tas viņiem palīdz darbā ar bērniem.
Kas visvairāk nepieciešams bērnam, ienākot audžuģimenē?
“Ienākot jaunā ģimenē, bērnam viss ir svešs. Viņš ir nedrošs, jo nāk no tādas vides, kur, iespējams, bija iedzeršanas, fiziska ietekme vai pamestība,” Olga Glaudāne ievērojusi, ka ne vienmēr bērni nāk noproblemātiskām ģimenēm, pamesti var būt arī izglītotu, labā darbā strādājošu vecāku bērni. Fiziski ietekmētie bērni baidās pat no mazākā durvju klaudziena. “Viņiem diezgan grūti iemācīt, ka šeit tu vari būt drošs, ka šeit mēs visi kopā – audžuvecāki un arī bērni - rūpējamies par drošību, viens otru aizstāvam,” saka Olga un uzsver, ka katrā ģimenē vajadzētu bērnu iepazīstināt ar visa veida drošību – gan uz ceļa, gan mājās, gan, piemēram, ziemā uz ledus. “Mēs mācām, ka nav jābaidās citam lūgt palīdzību. Protams, nevaram mājās visus asos stūrus noapaļot, taču mums vienmēr padomāts par bērnu drošību,” saka Olga.
Marija Pupiņa uzsver, ka audžuģimenē bērns ienāk drošā vidē un saņem visu, kas viņam nepieciešams.
“Pirmais, ko mēs ļaujam bērnam – iedzīvoties, paskatīties, lai viņš parāda, kas viņam ir iekšā, ko viņš vēlas. Mamma un tētis mēs neesam, bet gan onkulis un tante. Un mēs neprasām, lai bērns klausītu vai ievērotu svešu tanti,” pieredzē dalās Olga Glaudāne. Taču ģimenē ir noteikts režīms un kārtība, pie kuras bērnam gan jāpierod, turklāt Olga sevi sauc par prasīgu un māca bērniem, ka katrai lietai jābūt savā vietā. Taču nevienam neliek pakļauties, būt par teicamnieku vai veikt kādus darbus. “Ja viņš iejūtas mūsu ritmā, tad jau ir drošībā un viss pārējais sakārtojas – gan mācības, gan ikdiena.”
Uzņemties atbildību arī par īpašajiem bērniem
Uzņemties atbildību par svešu bērnu ir liela drosme, bet vēl lielāka drosme ir uzņemties atbildību par bērnu ar īpašām vajadzībām. Taču Marijai Pupiņai šādas drosmes pietiek. “Bērns jau nav rotaļlieta, kuru paņem no plaukta, apskatās – šis man der, šis neder,” saka Marija. Nevienam uz pieres nav rakstīts, ka viņš ir vesels vai slims, galvenais ir emocionālā saikne ar bērnu, tad neesot nekādu problēmu. Marija bija uzņēmusies rūpes par īpašu meiteni ar ļoti nopietnām veselības problēmām, kas izvērtās daudzu gadu garumā, bet arī deva lielu rūdījumu un pieredzi darbā ar dažādām institūcijām un speciālistiem. “Šobrīd valstī ir šis pakalpojums – specializēta audžuģimene, kas sniedz pakalpojumus tieši tādiem bērniem, es varu tikai priecāties par to.”
Viena no smagākajām problēmām ir pusaudži ar atkarībām, ar kuriem strādāt esot ļoti grūti, tāpēc ne visas ģimenes to var uzņemties. Šiem bērniem nepieciešama arī dažādu speciālistu palīdzība, piemēram, bērnu narkologs, kas pagaidām audžuģimenēm nav pieejams.
Kur ņem enerģiju?
Darbs ar bērniem prasa daudz spēka, svarīgi ir rast to sevī un prast kaut kur pasmelties. Olga Glaudāne ir atradusi vairākus avotus. Viens no tiem ir ieradums ik rītu teikt cits citam komplimentus. Brīvdienās ģimene dodas uz mežu izkliegties. Katrs sev izvēlas kāda dzīvnieka masku, izkliedz šī dzīvnieka skaņas. “Un mēs atbraucam tik mierīgi, tik izskrējušies, tik komplimentu pilni, kā lai nav enerģija?” jautri teic audžumamma.
Pavasarī enerģiju dod īpašās palīdzes – dārza fejas. Katrā ābelē ir iekārta feju mājiņa, kurp meitenes var nest savas krellītes, dažādas mantiņas un greznot ābeles. Ziemā bērni veido feju durtiņas, kur var radoši izpausties, bet vasarā šīs durtiņas tiek piedāvātas viesiem, kas ierodas aplūkot ģimenes mini zoo. “Mums bizness, bērni priecīgi, ka feju durtiņas aiziet tā, ka čaukst,” smejas Olga.
Lielu enerģiju sniedz arī nelielais zoodārzs, kas tapis gluži nejauši, jo katrs bērns ģimenē ierodas ar kādu savu mīļdzīvnieku – kaķi, trusi, suni, bruņurupuci. Klāt nākuši arī dažādi eksotiski putni – strausi, emu, baloži un pāvi. Bērni mācās rūpēties par dzīvniekiem, bet vasarā uzņem tūristus un var nedaudz nopelnīt. “Jo kur ir darbs, tur nav nedarbs, jo bezdarbībā rodas nedarbi,” saka Olga.
Kā uzmundrināt tos, kas apsver domu kļūt par audžuģimeni
Ja tikai šāda doma ir kaut kur pavīdējusi, noteikti ir jāmēģina, uzskata Marija Pupiņa, kura gatava palīdzēt ar jebkādu informāciju. “Galvenais ir nebaidīties. Ja vien jūs zinātu, cik šie bērni ir talantīgi. Viņi šobrīd ir ierāvušies sevī, ne vienmēr sanāk sevi izpaust. Bet, kad paveras iespējas, viņi ir vienkārši fantastiski.”
Audžumamma Olga Glaudāne uzskata, ka ir jārīkojas: “Jūs savu patieso būtību sapratīsiet tikai tad, kad izmācīsieties. Ja jau radusies doma, tad tā jau ir audžuģimene. Ja man dzīvē nekad nav bijusi doma kādam palīdzēt, es nemaz nesākšu runāt par audžuģimeni. Taču, ja šāda doma ir radusies, jāpiesakās bāriņtiesā un jāmācās, jo tikai mācoties sapratīs, vai varēs būt audžuģimene.”
