Augšdaugavas novada Sociālā dienesta Dienas aprūpes centra sociālā darbiniece Jeļena Krjaukle jau 25 gadus sevi velta darbam sociālajā jomā, palīdzot novada cilvēkiem risināt viņu problēmas. Šogad Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienas pasākumā Jeļena saņēma pašvaldības Atzinības rakstu par savu pašaizliedzīgo darbu, sniedzot palīdzību novada ļaudīm.
Jeļena strādā ar klientiem savā dzimtajā Šēderes pagastā, pazīst katru klientu un viņa ķibeles. Taču pirms 25 gadiem šis darbs šķitis kaut kas pavisam jauns un nezināms. “Iepriekš 20 gadus nostrādāju par dispečeri paju sabiedrībā Šēderē. Tad pārvaldes vadītāja Rita Butkeviča mani paaicināja, jo bija vajadzīgs sociālais darbinieks. Kad sāku strādāt, nesapratu, kas un kā. Aizgāju mācīties uz augstskolu “Attīstība”, ieguvu diplomu, tad jau radās lielāka izpratne par to, kas ir sociālais darbs,” saka Jeļena.
Darbs sociālajā jomā nav viegls, drīzāk nepateicīgs, turklāt ne tikai zemā atalgojuma dēļ. Jeļena atzīst, ka valsts īstenotā politika ir cilvēkus padarījusi atkarīgus no pabalstiem, neraisot vēlmi sakārtot savu dzīvi un meklēt pašiem risinājumus. “Galvenā problēma ir tā, ka pagasts ir tālu no pilsētas, nav sabiedriskā transporta, cilvēki nevar izbraukāt uz darbu, reti kuram ir mašīna. Arī izglītības trūkst. Pie mums galvenokārt nāk pēc pabalsta, jo nav darba. Tagad daudzi vēršas pēc mājokļa pabalsta. Es kā sociālais darbinieks gribētu vairāk strādāt ar ģimenēm, bet tieši pabalsti aizņem visu darba laiku.”
Jautātai, vai darbs sniedz gandarījumu, Jeļenai acīs sariešas asaras. “Esmu laikam dzimusi, lai palīdzētu citiem,” viņa teic. “Visu dzīvi strādāju ar cilvēkiem. Dažreiz varbūt kāds arī aizvaino ar saviem izteicieniem, bet man viss paiet garām, vienalga jūtos viņiem vajadzīga. Gribu teikt paldies saviem klientiem, jo viņi nāk ar saprašanu, jūtu cieņu no viņiem.”
Neskatoties uz prestiža trūkumu un zemo atalgojumu, viņasprāt sociālais darbs esot labs, vienīgi pati valsts varētu vairāk rūpēties par šo profesiju pārstāvjiem, nenogrūžot visu uz pašvaldību pleciem. Jeļena uzskata, ka sociālajam darbiniekam ir jābūt savā vietā, te nevar strādāt cilvēks, kas nemīl šo darbu. “Sociālajam darbiniekam jāsaprot klients, jo katram ir sava rozīnīte. Kā saka – klientam vienmēr taisnība, mums ar to jāstrādā. Varbūt tie, kas tagad mācās, nāks strādāt ar citām metodēm, bet es strādāju ar savām, reizēm varbūt nepareizām, ar savu žēlsirdību, bet es citādāk nevaru.Man patīk strādāt ar cilvēkiem, katram savs liktenis, katrs dzīvo pa savam, mēs viņus izmainīt nevaram. Katram vajadzīga pieeja, jo visiem ir savi plusi un mīnusi.”
Sociālais darbs iemācījis viņai vienmēr būt taisnīgai un aizstāvēt savu viedokli. Ar klientiem izveidojusies laba sadarbība. Jeļena pēc diviem gadiem jau sasniegs pensijas vecumu un domā, ka tad gan būs jāliek punkts savam darba gaitām. “Tagad jūtu, ka pamazām sāku izdegt. Varbūt jau tā pieradu pie saviem klientiem, ka šķiet, nāk vieni un tie paši, tad nāk viņu bērni. Kļūst smagi.”
Agri kļuvusi par atraitni, Jeļena viena izaudzinājusi divus dēlus, tagad viņu priecē trīs mazbērni, kurus bieži apciemo un gaida ciemos. No darba Jeļena atslēdzas, darbojoties piemājas dārziņā.Kādreiz devusies uz mežu ogot un sēņot, bet jau gadus desmit to nedara, jo baidoties no čūskām un meža zvēriem.
Ja dzīve būtu jāsāk no jauna, Jeļena atkal nāktu strādāt uz sociālo jomu, jo darbs viņai kļuvis par sirdslietu. “Es strādāju pēc sirdsapziņas, ja esmu kļūdījusies, tad tikai cilvēku labā.”
