Jeļena Sterlāne: “Katra ģimene ir pagasta vēstures daļa”
27.04.2017
AKTUĀLI
Jeļena Sterlāne ir Demenes pagasta bibliotēkas vadītāja, kas strādā te salīdzinoši nesen. Jeļena pēc izglītības ir krievu valodas un literatūras skolotāja, absolvējusi Daugavpils Universitāti, kā arī Rīgā apguvusi informācijas un bibliotēkzinātnes pamatus. Jeļena ir dzimusi un augusi Demenes pagastā, mācījusies Zemgales vidusskolā. Pēc studijām neilgu laiku strādāja par skolotāju, tad par bibliotekāra palīgu Vienības pamatskolā un pēdīgi – atnāca strādāt uz dzimto pagastu. Lielais bibliotēkas krājums ir bijušās bibliotēkas vadītājas Ludmilas Jurevičas nopelns, kas strādāja te ilgus gadus. Viņa ir veidojusi arī nelielu novadpētniecības materiālu plauktu ar dokumentiem un vēsturiskiem priekšmetiem. Tagad bibliotēka izskatās citādāk, nekā pāris gadus atpakaļ – tika nopirkti jauni grāmatu plaukti, kas vizuāli padarīja telpas gaišākas un plašākas. Novadpētniecības plaukts arī joprojām tiek papildināts. Jeļena ir sākusi krāt vecās fotogrāfijas. Tajā mājā, kur tagad atrodas dzīvnieku patversme “Otrā māja”, bēniņos tika atrasti iepriekšējo saimnieku atstātie vecie fotogrāfiju albumi. Tagad fotogrāfijas atrodas bibliotēkā, jo saimnieki no tām atteikušies.
Bibliotēkā esošajos novadpētniecības krājumos glabājas seni iespieddarbi, fotogrāfijas un dokumenti, skolēnu zinātnisko darbu kopijas, sadzīves priekšmeti. Vēsturisko materiālu krājums regulāri tiek papildināts ar ziņām par Demenes pagasta vēsturi, novada dabu, kultūras dzīvi, kas fiksēts novadpētniecības kartotēkā.
Mīlestība pret grāmatām Jeļenai nākusi no bērnības.
Kāds autors Jums pašai mīļākais?
J.S. No krievu klasikas tas ir Fjodors Dostojevkis, no pasaules klasikas – romānu rakstnieks Gabriels Garsija Markess.
Bibliotēka ir vieta, kur viss strauji mainās, informācijas sektorā var daudz paveikt, taču nemitīgi jāpilnveido sevi. Kas, Jūsuprāt, būtu jāiemācās vēl, lai darbs ritētu vieglāk?
J.S. Kad atnācu strādāt uz bibliotēku, sapratu, ka daudz jāsaskaras ar dokumentācijas kārtošanu, labprāt apgūtu kaut ko no iestāžu vadības. Regulāri jāpapildina zināšanas par bibliotēkas darbību, vēsturi un kultūru.
Kas ir vissvarīgākais bibliotekāra darbā?
J.S. Grūti ir izdalīt kaut ko vienu. Vispirms, protams, ir jāmīl savs darbs. No tā izriet arī mīlestība pret grāmatām, sapratne pret lasītājiem, pagasta iedzīvotājiem. Jo ar visiem ir jāprot komunicēt, sadarboties, atsaukties uz lasītāju vēlmēm un vajadzībām. Protams, ir jābūt vēlmei attīstīties un arvien uzzināt kaut ko jaunu. Ja kaut ko iemācies, tad ienes to arī savā darbā, tas ir interesanti.
Agrāk bibliotēka tika orientēta uz krājumu, bet tagad ir notikušas pārmaiņas – bibliotēkas centrā ir cilvēks. Kā mūsdienās piesaistīt bibliotēkai jaunus lasītājus un ieinteresēt jau esošos?
J.S. Par cik strādāju te nesen, tad vienotu recepti nevaru pateikt. Cenšos dažādot. Jāseko lasītāju interesēm, jo tās ir mainīgas. Katram lasītājam ir jāatrod sava pieeja. Bibliotēka šodien piedāvā lasītājiem ne tikai iespēju lasīt, bet arī mācīties. Senioriem tā ir iespēja apgūt datorzinību pamatus, ar interneta palīdzību sazināties ar saviem bērniem, kas ir prom ārzemēs. Palīdzu zemniekiem arī ar konsultācijām par LAD elektroniskās pieteikšanās sistēmu, rēķinu apmaksu, skaidroju, kā darboties sociālajos tīklos. Bērniem cenšos piedāvāt pie datora pavadīt laiku lietderīgi, izmantojot tādas datu bāzes kā letonika.lv, periodika.lv.
Vai varat pastāstīt kādus interesantus faktus par Demenes pagastu?
J.S. Demenes pagasts izveidojās 1885. gadā, apvienojot Briģenes, Šembergas, Behovas, Faļtofas, Demenes un Demenes mācītājmuižas pagastus. Daudzas muižas apkārtne agrāk piederēja Enģelhardtu dzimtei.
Bibliotēkā ir karte, kas izdota 1924. gadā. Kartē atzīmētas tādas vietas kā “Janauka”, kas citā kartē figurē kā “Febionova” vai “Fabijanova”, tagad tam ir nosaukums “Jāņuciems”, bet cilvēki to vēl joprojām sauc pa vecam par “Janovku”. Par veco nosaukumu atgādina vien Fabijanovas baznīca. Tā arī “Mitulaniški” tagad ir “Matulaniški”, “Mežaniški” – “Mežaņi”.
Vecajās kartēs redzam, ka tā bija ne tikai Demene, bet šajā vietā atradās ”Taržek”. Apdzīvotā vieta veidojusies uz Loringhoveru dzimtai piederējušās Demenes muižas zemes. Sens pagasta centrs, kas izaudzis pēckara gados kā kolhoza “Družba”, vēlāk — padomju saimniecības “Demene” un ciema padomes centrālais ciemats.
1979. gadā Demenes ciema padome apvienojās ar Jāņuciema ciema padomi, izveidojot centru Demenes ciemā. 1990. gadā Demenes pagasts tika atjaunots. 1998. gada rudenī Demenes pagastam pievienots Līdumnieku pagasts, kurā teritorija bija veidojusies padomju varas gados pēc otrā pasaules kara, apvienojot daļu bijušas Demenes un Silenes pagastu teritorijas.
Mans vaļasprieks ir fotogrāfija. Viens no uzdevumiem, ko mēs cenšamies pildīt, ir rūpīgi krāt un saglabāt mūsu novada un pagasta vēsturi. Mūsu bibliotēkas plauktos jau glabājas dažādi novadpētnieciski materiāli – raksti, fotogrāfijas, kartes un c. Bet gribētos to papildināt vēl. Katrs cilvēks, kurš kādreiz šeit dzīvoja, katra ģimene – ir pagasta vēstures daļa. Fotogrāfijas tajā laikā bija retums, mūsdienās - izcila vērtība. Man personīgi, ne tikai darba pienākumu dēl, ir ļoti interesanti redzēt vecas fotogrāfijas, kuras stāsta par savu laikmetu. Tādēļ ir lūgums demeniešus, kā esošos, tā bijušos, padalīties ar savām fotogrāfijām, par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Manuprāt, tā ir svarīga tā laika liecība, informācija par to, kā cilvēki dzīvoja agrāk.
Interesanti ir arī strādāt ar veciem dokumentiem. Tagad es iepazīstos ar radu rakstiem, kurus mēs varam apskatīt baznīcas grāmatās. Kādas ģimenes šajā teritorijā ir dzīvojušas.
Jums ir bibliotēkas jaunumi arī sociālajos tīklos, piemēram, facebook.com. Pastāstiet, par ko tajā informējiet sabiedrību?
J.S. Sociālajos tīklos es ievietoju informāciju par pagastu un cilvēkiem, lai to izlasa arī tie, kas ir aizbraukuši prom. Arī viņiem ir interesanti uzzināt par jaunumiem un bibliotēkas aktualitātēm. Noskenētas fotogrāfijas ievietoju arī. Piemēram, fotogrāfijas no Jāņuciema skolas 1938./1939. gadā. Tās palika no mana vectēva, kurš tur mācījās. Pagasta svētkos 2015. gadā mēs veidojām veco fotogrāfiju izstādi un zīmējumu konkursu bērniem par to, kā viņi redz Demenes pagastu. Bija interesanti, jo pasākumā pagātne sasaucās ar nākotni.
Vai Jūs fiksējiet datus, kad tās fotogrāfijas uzņemtas, no kuras ģimenes nāk?
J.S. Jā. Fotogrāfiju oriģinālus es atdodu to īpašniekiem, savukārt fotogrāfijas bibliotēkas krājumam skenēju. Tad es sastādu fotogrāfiju sarakstu ar numerāciju.
Vai pati savas ģimenes vēsturi esat izpētījusi?
J.S. Manas ģimenes saknes arī ir Demenes pagastā. Pēc baznīcgrāmatu ierakstiem mājas, kur dzīvoja tās iedzīvotāji 19.gs. beigās un 20.gs. sakumā, atradās Demenes, Kurcuma un Kalkūnu pagastu teritorijā – bet pēc dažādām teritoriālām reformām, kas notika 20.gs., šīs teritorijas pārtapa par Demenes un Laucesas pagastiem. Bija arī senči, kuri atnāca uz Demeni no Lietuvas puses, un dzīvoja pēc tam Demenes pagasta “Skirnā”. Radinieku vidū ir gan pareizticīgie, gan vecticībnieki, gan katoļi. No mātes puses visi ir katoļticīgie, no tēva puses – pareizticīgie un vecticībnieki. Agrāk šajā pusē dzīvoja lielas un kuplas ģimenes, tagad te ir ļoti kluss. Arī daudzas vecās mājas jau vairs nav atrodamas.
Cilvēki atmet to, kas nav būtisks tajā brīdī. Lasa tikai to informāciju, kura ir nepieciešama šeit un tagad. Ko izvēlas Demenes pagasta lasītājs?
J.S. Lasītājiem ir ļoti dažādas intereses. Bērni lasa grāmatas gan latviešu, gan krievu valodā. Patīk enciklopēdijas un grāmatas par dzīvniekiem. Lielie lasītāji izvēlas periodiskos izdevumus, mīlestības romānus, detektīvus un arī “nopietnāku” literatūru. Skolēni un studenti izmanto nozaru literatūru. Daudz lasa par kulināriju, veselību.
Kādi demenieši ir atstājuši šeit savas pēdas?
J.S. Pirmais cilvēks, kas sāka vākt vēsturiskos materiālus par Demeni, bija mūsu iedzīvotājs Josifs Beinarovičs, kādreizējais Zemgales vidusskolas vēstures skolotājs. Pāris gadus ir bijis arī šīs skolas direktors. Viņa laikā tika izveidots skolas muzejs. Vēl viens novadnieks, kas ir iemūžinājis daudzus pagasta notikumus gan fotogrāfijās, gan video materiālā, ir Makarijs Loginovs. Šīs fotogrāfijas glabājas pie mums bibliotēkā, un mēs caur izstādēm cenšamies rādīt tās arī saviem iedzīvotājiem. Vēl savā laikā Demenē dzīvoja Čunčeļu ģimene, tā ir vesela skolotāju dinastija, par kuriem atceras ne vien pie mums, bet arī citos novados.
Kādi pasākumi bibliotēkā ir ieplānoti Latvijas simtgades pasākumu ietvaros?
J.S. 4. maijā Demenes pagastā notiks vērienīgs pasākums, tostarp - Baltā galdauta svētki un galdautu izstāde. Galdauti izstādei tiek vākti no vairākām ģimenēm, kur tie saglabājās no vecmammas vai mammas, vai kurus izšuva izstādes dalībnieces. Uzskatu, ka ir ļoti vērtīgi saglabāt to, kas mums ir – darbus, bildes, dokumentus, stāstus. Tas ir mūsu kultūras mantojums, kuru vajag atcerēties un saglabāt nākošajām paaudzēm.
