Kopš padomju varas atņemtais Jezupovas dievnams ir atgriezies draudzes īpašumā, ir pagājuši 34 gadi. Staņislava Locika atceras laiku, kad baznīcā atradies kultūras nams, kurp jaunībā devusies ar bērniem uz Jaungada eglītes svinībām un citiem pasākumiem, bet lūgšanu nams bijis ierīkots blakus esošajā saimniecības ēkā. Būdama skolotāja, Staņislava tolaik nedrīkstēja spert kāju baznīcā, lai nezaudētu darbu. Tāds bija laiks un valdošā ideoloģija. Toreiz vēl nevarēja iedomāties, ka skaistā akmens mūra baznīca atgūs savu sākotnējo nozīmi un kļūs pašai gluži vai par otrām mājām. Tagad katru svētdienu Staņislava Locika dodas uz Jezupovas dievnamu, kur kopā ar folkloras kopas “Rūžeņa” dalībniekiem ieskandina dievkalpojumus. Taču ceļu uz baznīcu Staņislava mēro daudz biežāk, jo vairāk nekā 20 gadus rūpējas par draudzes lielo saimniecību.
“Tur, kur tagad altāris, bija skatuve, šajā pusē bibliotēka, bet otrā pusē zāle un garderobe. Nācām šurp, dancojām, dziedājām. Tolaik nedomājām, ka tas nav pareizi, jo bija cits laiks, arī vecāki baidījās ko lieku runāt,” atceras draudzes vecākā. Ceļu uz ticību pati atradusi pakāpeniski. Kaut kāda iekšēja atklāsme nākusi tantes bērēs, kuras vadīja mammas brālēns, bīskaps Kazimirs Duļbinskis. Mamma viņus iepazīstinājusi un teikusi, ka meita mācās par skolotāju, par ko bīskaps Staņislavu paslavējis. “Viņš neaicināja ne uz ticību, ne baznīcu, tikai pateica – malacis, ka mācies. No tā brīža viņš it kā ielika man ko iekšā, es vienmēr aizlūdzu par viņu. Viņš bija daudz cietis dzīvē, izsūtīts un tā arī netika reabilitēts. Bet tieši viņš manī ielika ticības motīvu.”
Glabā baznīcas vēsturiskās liecības
Staņislava ieguva bioloģijas un ķīmijas skolotājas izglītību, taču savu priekšmetu tā arī nav nācies mācīt. Naujenes pamatskolā 26 gadus bija vēstures skolotāja, bet pēc skolas reorganizācijas piekrita bāriņtiesas priekšsēdētājas darbam pagastā, kam veltījusi 18 gadus. Jau strādājot skolā, sāka vadīt bērniem svētdienas skolas nodarbības. Arī tagad māca vietējiem bērniem pātarus, diemžēl bērnu nāk ļoti maz.
Dzīves laikā Staņislava iemācījusies pateikties arī par mazumiņu. “Es no rīta ceļos un saku paldies Dievam, ka deva iespēju pamosties, redzēt sauli, debesis, pasauli, savus bērnus, noskaitu vienu pātaru. Neesmu no tiem stiprajiem lūdzējiem, kas ļoti daudz lūdzas. Bet iekšēji ļoti ticu, ka Dievs man dod spēku.”
Kad 2001. gadā Staņislavai Locikai uzticēja vadīt Jezupovas draudzi, dievnams izskatījies visai bēdīgi. Kopš ēkas pārņemšanas draudzes īpašumā baznīcā nebija veikti remonti, jumts caurs, sienas sapelējušas melnas. Staņislava ķērusies pie darba, rakstījusi vēstules uzņēmumiem, politiskajām partijām, biedrībām. Sākās liela rosība. Ar sabiedrības un Naujenes pagasta atbalstu dievnams pamazām atdzima. Tika salabots jumts, veikts iekštelpu kapitālremonts. Tajā laikā draudzes vecākā ielūkojusies visos baznīcas skapjos un uzgāja daudz interesantu materiālu un dokumentu, kas liecina par baznīcas vēsturi. To vidū dažādi rasējumi un būvprojekts no baznīcas būvniecības laika, sarakste par baznīcas nodošanu draudzei, sena baznīcas dziesmu grāmata. Visa šī vēsturiskā bagātība uz laiku rada patvērumu Staņislavas mājās, lai remonta laikā nepazustu un neietu bojā, bet tagad atrodas goda vietā baznīcā. Tieši balstoties uz šiem vēsturiskajiem dokumentiem, prāvests Pāvels Raciņš pasūtījis baznīcai jaunas galvenās durvis, kas izgatavotas pēc baznīcas arhitekta rasējumiem. Šo gadu laikā draudzes vecākā dokumentējusi visu draudzes dzīvi, krājusi fotogrāfijas, avīžu rakstus, izveidojusi albumus, ko ikviens baznīcas apmeklētājs var apskatīt un pat atstāt kādu savu ierakstu. Staņislavai vien žēl, ka nekas nav zināms par neilgo laika posmu pēc baznīcas ēkas atgūšanas, jo priesteri mainījās, bet iepriekšējais draudzes vadītājs nu jau ir mūžībā.
Pašiem sava kapliča un jauna draudzes māja
Jezupovas draudze ir viena no retajām, kurai ir sava kapliča. Padomju varai atsavinot baznīcas mūra ēku un ierīkojot tur klubu, lūgšanu nams tika ierīkots baltā ķieģeļu ēkā pie baznīcas. Pēc baznīcas atgūšanas šī ēka stāvēja neizmantota, tāpēc radās doma tajā ierīkot kapliču. Pateicoties toreizējā prāvesta Pāvela Turonoka iniciatīvai, draudzes locekļu aktīvam darbam un VAS „Hipotēku un zemes banka” atbalstam, šī iecere tika īstenota. Ēkai tika salabots jumts, par draudzes un līdzcilvēku ziedojumiem veikts remonts ēkas iekštelpās, uzstādīts postaments, sakopta apkārtne. 2016. gadā Atvadu nams tika svinīgi atklāts un ir ļoti pieprasīts. Tas ir pieejams ikvienam, kam radusies nepieciešamība pavadīt mūžībā aizgājušos, neatkarīgi no konfesijas. Vienlaikus telpā var izvietoties ap 100 bēru viesu.
Taču Atvadu nama izveidei sekoja turpinājums, turklāt daudz vērienīgāks. Lielas galvassāpes jau labu laiku sagādāja vecā draudzes māja, kas savulaik celta bez pamatiem, tāpēc ēkā bija pastāvīgi mitrs un auksti. Ikviens prāvests, kurš kalpojis draudzē, centies mājā veikt kādus remontus, taču tas nespēja glābt situāciju, ieguldīt tās remontā līdzekļus bija gluži kā caurā zeķē. Tāpēc radās doma par jaunas mājas būvniecību. Tolaik šāds lēmums šķita nereāls, tieši tā to uztvēra draudzes valde, taču Staņislava no idejas neatkāpās. “Es to uztvēru nopietni, mēģināts nav zaudēts. Kaut ko uztaisīsim vienā gadā, tad kaut ko citu, tā pamazām. Un tā arī bija”. Pats prāvests Pāvels Turonoks šīs idejas realizāciju nepiedzīvoja, jo tika pārcelts uz citu draudzi, bet Jezupovas draudze ķērās pie darba. Pirmais solis bija dabūt gatavu būvprojektu, kas izdevās gana veiksmīgi. “Ja jau šāds solis sperts, tad jāiet tālāk. Tika rakstītas vēstules uzņēmējiem, politiķiem, pašvaldībai. Atsaucās zemnieks Jānis Gaidelis, kurš paša spēkiem ielika draudzes mājai pamatus, palīdzēja ar tehniku, materiāliem un darbaspēku,” Staņislava stāsta, ka sanāca liela talka, visi strādāja no sirds. Ar sponsoru un ziedojumu palīdzību draudze pirka būvmateriālus, lai var iet tālāk, četru gadu laikā māja bija gatava un 2019. gada novembrī, piedaloties bīskapam Jānim Bulim, tika iesvētīta, bet turpinājās tās labiekārtošana. Tieši iekšdarbi bija vislielākais izaicinājums un dārgākais pasākums, taču arī te atradās atsaucīgi cilvēki. Palīdzēja gan novada pašvaldība, gan sponsori un draudzes locekļi.
Liela saimniecība un daudz darba
Jezupovas draudzes saimniecība ir gana liela – 16 ha zemes, sešas kapsētas, vairākas ēkas. Apsaimniekot lielo draudzes īpašumu nav viegli. Visas sešas kapsētas uztur pati draudze, rūpējas, lai zāle būtu nopļauta, žogs salabots, ūdens sagādāts, izzāģēti bīstamie koki un paši kapi sakopti. Tas esot dārgs prieks, tāpēc par kapavietas ierādīšanu un uzturēšanu draudze iekasē naudu, kas daudziem izraisot neizpratni. Kapu pārziņi darbojas uz brīvprātības principa bez atalgojuma, stāsta Staņislava Locika.
Baznīcai regulāri nepieciešami kādi remonti. Pirms gada ar pašvaldības atkalstu salaboti visi baznīcas logi, bet šogad dievnams ticis pie diviem jauniem baznīcas zvaniem. Draudze saņēmusi pašvaldības atbalstu arī ērģeļu remontam, kas tiks veikts šogad.
Pati draudze skaitās liela, jo aptver Lociku, Vecstropu, Kraujas un Naujenes ciemus, apkārtējās viensētas. Staņislava lēš, ka draudze ir kādi 300 cilvēki, bet uz baznīcu nāk ļoti maz, jo apgrūtināta nokļūšana. “Ja atnāk 50 cilvēki, tas jau ir daudz. Svētkos gan gadās 100 un vairāk, ziemā uz svētdienas misi nāk līdz 20 cilvēkiem.” Lielākoties apmeklētāji ir vecāka gadagājuma ļaudis, jaunieši nāk maz. Diemžēl arī daudzas baznīcas tradīcijas aiziet nebūtībā, piemēram, maija dziedājumi. “Dzirdēju, ka “Suitu sievas” trīs reizes nedēļā sanāk uz maija dziedājumiem, bet mēs nevaram pat trīs reizes mēnesī. Varbūt slinkums pie vainas, varbūt nevarēšana. Veciem cilvēkiem kļūst grūti, jaunie nenāk.” Staņislava gan cer atjaunot šo tradīciju, pulcinot cilvēkus baznīcas dārzā pie krusta kopā ar folkloras kopu “Rūžeņas”. 21. maijā baznīcas dārzā atkal skanēja dziesmas Dievmātes godam. Dievnams iesaistās arī Baznīcu nakts pasākumos un arī šogad 27. maijā aicina iegriezties uz svētku koncertu.
Staņislava Locika atzīst, ka jūtas gandarīta par savu dzīvi un nemēdzot par kaut ko sūdzēties. Izaudzinājusi meitu un divus dēlus, priecājas par septiņiem mazbērniem un pirmo mazmazbērnu. “Dzīve ir bijusi notikumiem un piedzīvojumiem bagāta. Man ir labi bērni, man dzīvē viss bijis labi. Pietiek ar mazumiņu, ar ko var iztikt. Jābauda katra nodzīvotā diena, par ko arī pateicos Dievam.”
