Atmiņas. Ugunskurs... Janvāris ir laiks, kad katrs, kas sevi uzskata par piederīgu Latvijai, piemin barikāžu dalībniekus, kuri 1991. gada janvārī atradās pašā notikumu centrā, bez ieročiem, bet ar brīva cilvēka gribu un ar domu par neatkarīgu Latvijas valsti.
20. janvārī kalupieši atmiņu ugunskuru iekurināja pie Lielā Nīcgales akmens. Savos iespaidos par barikāžu laiku dalījās Henriks Kivlenieks: ,,1991. gada 14. janvārī Dainis Īvāns vērsās pie tautas ar aicinājumu uz barikādēm, un es sapratu, ka manai paaudzei tur - Latvijai tik svarīgā notikumā – jāpiedalās. Visus šos gadus tiku aicināts piedalīties Kalupes pagasta barikāžu dalībniekiem organizētajos pasākumos. Ar klusuma brīdi pagodinājām un atcerējāmies tos barikāžu dalībniekus, kuri jau dus Dieva mierā: Henrihu Znotiņu, Donatu Plotku, Aivaru Grosbergu, Jāni Grosbergu, Stanislavu Stašulānu, Valēriju Nitišu.
Esmu lielā pateicībā Kalupes pagasta vadībai par tik skaisti organizētu pasākumu: vīru vokālā ansambļa ,,Čvartaks” patriotiskās dziesmas, kas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, uz ugunskura vārītā zupa, karstā tēja un speķmaizītes, atbilstoši metāla trauki un latgaliešu šmakauciņa radīja lielu gandarījumu mums - barikāžu dalībniekiem! Mēs, barikāžu dalībnieki-veterāni, savu uzdevumu esam izpildījuši, tagad šo valsti –Latviju - nododam jums, jaunajai paaudzei, brīvu, demokrātisku un skaistu! Sargājiet to un lepojieties ar Latvijas cilvēkiem, dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu! Jaunajā, 2020. gadā, novēlu visiem labu veselību un dzīvotprieku brīvajā, demokrātiskajā valstī – Latvijā! Dievs, svētī Latviju!”
Barikādes ir īpaši svarīgs notikums paaudzei, kura dzimusi brīvajā Latvijā, un ir jāpateicas tiem, kas izcīnīja šo brīvību, kā arī jādara pilnīgi viss, lai šo brīvību saglabātu!
Daugavpils Universitātes profesora, kalupieša Henriha Soma pārdomas: ,,Barikāžu laikā 1991. gada janvārī biju Latvijas Tautas frontes Daugavpils pilsētas nodaļas valdes loceklis. Mūsu mītne atradās Ģimnāzijas ielas kādā dzīvoklī, kur ieeja bija no pagalma. Dežūras mijās ar diskusiju vakariem, kad tika aicināti Daugavpils pilsētas izpildkomitejas un Komunistiskās partijas pilsētas organizācijas vadītāji. Žurnālā tika reģistrēti tie, kas pieteicās doties uz Rīgu. Labi atceros kādu vēlu vakaru pēc nogurdinošajām diskusijām, kad mītnē ieradās divi jauni krievu jaunieši un pieteicās braukt uz barikādēm. Tas bija klātesošajiem liels uzmundrinājums. Man tā epizode vēl šodien prātā. Kas bija šie puiši, kur viņi tagad? Atbraucēji no barikādēm stāstīja dramatiskas lietas. Piemēram, mūziķis Valdis Rundzāns bija pie Zaķusalas un atgriezās ļoti uztraukts. Teica, ka tur esot daudz cilvēku un ļoti mazā ierobežotā laukumā. Ja sekotu uzbrukums, būtu ļoti bēdīgi.
Pēc gandrīz 30 gadiem arvien cilvēki mēdz uzdot jautājumu – vai brauktu atkal uz barikādēm? Atbildes ir dažādas. Domāju, ka cilvēku vēlme doties uz barikādēm vispirms jāskata tā laika kontekstā. Tie bija konkrētie tā laika apstākļi, kas radīja šādu situāciju un cilvēku reakciju. Toreiz sākās jauna dzīve, bija liels optimisms, paši bijām arī krietni jaunāki. Tagad ir pagājis krietns laiks, cilvēki ir guvuši labāku vai sliktāku dzīves pieredzi, kas loģiski ļauj uz pagājušām lietām paskatīties daudz kritiskāk, šodienas problēmas tiek saistītas ar barikāžu laika centieniem un tādā veidā izgaismotas mūsu pašreizējās neveiksmes, vilšanās.
Gribas vilk analoģijas ar mūsdienu izglītības problēmām. Izglītības saturs pa 30 gadiem būtiski izmainījās, tāpēc šodienas izglītību salīdzināt ar tā laika izglītību nav mērķtiecīgi un korekti.
2020. gads Latvijā ir simtgades laiks, kad jaunās valsts visa teritorija tika atbrīvota no svešām varām un beidzās Neatkarības karš. Sākās grūtais valsts celtniecības laiks. Gribas jautāt – kad bija grūtāk? Vai veidojot valsti pirms 100 gadiem vai atjaunojot valsti pirms 30 gadiem? Ir nopietni argumenti secināt, ka 4. maija Latvijas veidošana ir bijis (un vēl ir) daudz sarežģītāks daudzu faktoru dēļ. Manuprāt, viens to tiem – valsts darbinieku un ierēdņu atšķirīgā izglītība. Mūsdienās tās pamatu veidoja padomju ideoloģijas deformēta domāšana, no kā bija brīva 18. Novembra Latvija, kuras daudziem politiķiem bija rietumu izglītība. Arī ekonomiskie procesi tolaik nebija tik internacionalizējušies un globalizējušies, kas rada mūsdienās jaunus draudus.
Šis skata leņķis var tikt attiecināts arī uz barikāžu laika izvērtējumu un tām grūtībām, kuras bija jāpārvar atjaunotajai Latvijai.
Šīs pārdomas radās, apmeklējot barikāžu piemiņas pasākumu Kalupes pagastā, kas noritēja pie Nīcgales lielā akmens 20. janvārī. Sarunu brīdī, jautājot par atkal braukšanu uz Rīgu (nepieciešamības gadījumā), visi klātesošie barikāžu vīri atbildēja „Jā” !”
Tieši barikādes parādīja, ka mazajai latviešu tautai ir drosme stāties pretī apspiedēja varai, un noteikti pierādīja pārējai pasaulei, ka latviešiem ir tiesības pašiem būt saimniekiem savā zemē!
Informāciju apkopoja Kalupes kultūras darba vadītāja Inita Ivdra
