Arī Kanādā zina par Vaboles Skrindu dzimtas muzeju
18.06.2024
AKTUĀLI
Lai arī pirmdiena, 17. jūnijs, Skrindu dzimtas muzejā bija oficiāla brīvdiena, šajā dienā muzeja durvis bija vaļā, jo ciemos atbrauca Antona Skrindas tuvinieki no Kanādas – mazmazmeita Karla ar vīru Stanislavu un abiem bērniem Katarīnu un Stefanu.
Skrindu dzimtas muzejs ir veltīts pirmajiem tautas atmodas darbiniekiem brāļiem Skrindām – Benediktam (1868–1947), Kazimiram (1875–1919) un Antonam (1881–1918), kuri sniedza būtisku ieguldījumu tautas izglītošanā laikā, kad Latgale atradās Vitebskas guberņas (1772–1917) sastāvā. Antons Skrinda vienīgais no viņiem bija precējies, un viņa dzimtu turpināja divas meitas – Leokādija un Aurēlija, brāļi Benedikts un Kazimirs izvēlējās garīdzniecības ceļu.
Leokādija Skrinda (vēlāk Staudža) 1938. gadā pabeidza Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātes ģermāņu nodaļu un ieguva maģistra grādu, bija Viļakas ģimnāzijas un Aglonas ģimnāzijas direktore. Kara gados abas māsas emigrēja uz Kanādu, tur izveidoja ģimenes. Leokādijai bija divi dēli – Andris un Viktors. Aurēlijai – dēls Andris. Leokādijas dēls Andris ir vienīgais dzimtas turpinātājs, izaudzinājis trīs bērnus – Sandru, Karlu un Paulu.
Karlas vecmāmiņa Leokādija ar savu vīru visu mūžu smagi strādājusi, lai nodrošinātu bērniem labu dzīvi. Kanādā viņa aicināta darbā par pasniedzēju augstskolā, taču bijusi ļoti paškritiska par savām angļu valodas zināšanām, tāpēc atteicās un strādāja par audēju. Karla atmin, ka vecmāmiņa daudz stāstījusi par Latviju, savu dzimtu, saikne ar dzimteni viņai bijusi ļoti svarīga. Bērnībā Karla pat nedaudz mācījusies latviešu tautas dejas, dzirdējusi vecmāmiņu runājam latviski, taču pati diemžēl valodu nav iemācījusies, jo valodas viņai slikti padodas. Tā kā Karlas mamma bija beļģiete, vecāki sarunājās angliski. “Taču es ļoti labi jūtos, dzirdot latviešu vai kādu citu valodu, dažus vārdus zinu arī latviski – paldies,” smejas Karla. “Vecmāmiņa daudz stāstīja par dzimtu, tēva brāļiem. Pati biju vēl maza un to pārāk nopietni neuztvēru. Man šķita, ka viņa daudzas lietas pārspīlē, un tikai, atbraucot uz muzeju, sapratu, ka viņa toreiz nepārspīlēja. Viņas tētis Antons Skrinda nomira jauns, vecmāmiņa vēl bija maza. Taču Antona dzimšanas dienu viņa visu dzīvi uzskatīja par svētku dienu, kad nekādus darbus nedarīja. Viņa bija emocionāla, daudz runāja par puķēm, kokiem, dziesmām un jūru.” Lai arī vecmāmiņa bijusi ļoti pieticīga, smagi strādāja, gādājot par bērnu labklājību, viņa nekad ne par ko nesūdzējās, vienmēr bija smalki uzpucējusies, ļoti eleganta.
Pirms daudziem gadiem Karla pirmo reizi apmeklēja Skrindu dzimtas muzeju, šogad atbraukusi kopā ar vīru un bērniem, jo vēlas dziļāk izpētīt savas saknes, arhīvos pameklēt dokumentus, kas ļaus viņai Kanādā iegūt otru – Latvijas pilsonību, lai tādejādi apliecinātu cieņu saviem senčiem.
Muzejā izdevās apmainīties ar vērtīgu informāciju, muzejs varēja papildināt Skrindu dzimtas koku ar līdz šim nezināmiem vārdiem, savukārt Karla ar sajūsmu noklausījās stāstu, kā viņas vecvectēvs Antons Skrinda reiz palīdzējis atgūt redzi kādai meitenei Evgēnijai. Šis stāsts nācis klajā jau pēc Karlas pirmās vizītes, kad muzejs saņēma dāvanā divas fotogrāfijas – Evgēnijas un viņas līgavaiņa Rūdolfa Bērzkalna foto un Antona Skrindas portretu, ko viņš bija uzdāvinājis Evgēnijai. Šīs fotogrāfijas trīs reizes ir laimīgā kārtā izglābtas no bojāejas ugunsgrēkos, Antona dāvāto portretu Evgēnija glabājusi kā savu acuraugu, bet nevienam tā arī neatklāja iemeslu. Tālajā 1912. gadā Evgēnija un Rūdolfs gribēja apprecēties. Jaunieši bija dažādas ticības, turklāt meitene vēl bija nepilngadīga, tamdēļ meitenes vecāki neļāva precēties, tāpēc jaunieši devās bēgļu gaitās uz Krieviju un tur apprecējās. Taču Evgēnija saslima un viņai bija nepieciešama smaga acu operācija, kuru veicis tolaik Sibīrijā par kara ārstu strādājošais Antons Skrinda. Meitene atguva redzi, ar vīru atgriezās Latvijā un strādāja par skolotājiem Atašienes pamatskolā, kuru pēc viņu ierosinājuma nosauca brāļu Skrindu vārdā. Šo stāstu kopā ar fotogrāfijām muzejam nodeva Evgēnijas māsasmeita Zenobija Vilcāne, kurai Evgēnija, būdama uz nāves gultas, lūgusi uzmeklēt muzeju un pateikt, ka Antona Skrindas vārds ir jāieraksta zelta burtiem. Jau būdama sirma kundze, Zenobija atbrauca uz Vaboli, uzzinājusi, ka te ir muzejs brāļiem Skrindām. Šis stāsts 2015. gadā nopublicēts grāmatā "Latvijas novadu dārgumi" kā unikāla Latgales vērtība.
Karla jūtas ļoti lepna, ka viņas dzimtai ir veltīts muzejs, un pateicas muzeja vadītājai Annai Lazdānei un speciālistei Ilzei Ozoliņai par milzīgu ieguldīto darbu. Karla savā dzimtenē stāsta par šo muzeju, par savu dzimtu un cenšas popularizēt arī Latviju. Skrindu dzimtas muzejā viesi nogaršoja Annas Lazdānes cepto maizi, piparmētru tēju ar medu un vietējo saimnieču našķus.
Karla un abi bērni sēdās pie senām stellēm un ieauda dažus pavedienus raibā lupatu deķītī. Šāda pieredze gūta pirmo reizi un ir ļoti simboliska, jo arī Leokādija bijusi prasmīga audēja.
Par piemiņu no šī brauciena Karlas ģimene iegādājās Līksnas pagasta rokdarbnieces Regīnas Rokjānes adītos cimdus, zeķes un šalli, jo Kanādā mēdzot būt bargas ziemas. Gan viņa, gan bērni ar lepnumu valkāšot skaistos Latgales rakstus.
