Valdis Grebežs ir Špoģu Mūzikas un mākslas skolas direktora vietnieks mācību darbā un vizuāli plastiskās mākslas skolotājs. Viņš ir amatu meistars keramikā, bet tikpat profesionāli veido mākslas darbus no koka, gāzbetona, stikla un akmens. Meistara darbi popularizē novadu un atrodas personīgajās kolekcijās vairāk kā 15 valstīs. Blakus pedagoģiskajai darbībai Valdis Grebežs aktīvi piedalās projektā “Latgales tematiskie ciemi” un šī projekta ietvaros ir “Višķu amatnieku ciema” koordinators. 2016. gadā apbalvots ar Daugavpils novada domes Atzinības rakstu. 20. janvārī Locikos atklāta mākslinieka personālizstāde “Melns, Balts”.
- Kur Jūs esat dzimis? V.G. Esmu piedzimis un uzaudzis toreizējā Krāslavas rajona Šķeltovas pagastā. Pēc Šķeltovas pamatskolas absolvēšanas divus gadus turpināju mācības Krāslavas vidusskolā. Tur pirmo reizi satiku arī Jāni Belkovski, kurš bija skolas direktors. Tā bija sava veida likteņa sakritība, tagad dzīvojam kaimiņos. Tolaik jau bija modē Skolotāju dienu organizēt skolēnu pašpārvaldei, un man izdevās vienu dienu pabūt direktora amatā.
- Kur esat ieguvis izglītību un kāda ir Jūsu profesija? V.G. Pabeidzot skolu, kā jau jaunietim tajos gados, patika lauksaimniecība un es aizgāju studēt uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā par lauksaimniecības inženieri. Turpat Jelgavā satiku mākslinieku Viktoru Kapeļņikovu un paralēli pamat studijām sāku apgūt jaunu specialitāti - “Mākslinieks noformētājs” Sabiedrisko profesiju fakultātē. Pēc diviem studiju gadiem paliku pie Viktora un biju viņa māceklis. Pēc tam atgriezos mājās, taču par inženieri nevienu dienu nenostrādāju. Sanāca tā, ka Špoģos bija Mūzikas un mākslas skola un mans mākslinieka noformētāja diploms lieti noderēja. Sāku strādāt mākslas skolā par keramiķi, tad Višķu skolā par vizuālās mākslas un darbmācības skolotāju. 1994. gadā sāku studēt Daugavpils pedagoģiskajā universitātē par darbmācības skolotāju. Strādājot skolā, man noderēja tās zināšanas, kuras ieguvu Jelgavā. Savukārt jau Daugavpilī lielāku uzmanību pievērsu pedagoģijas un psiholoģijas studijām. Tā ka Višķos esmu kopš 1993. gada un turpinu dzīvot un strādāt te joprojām.
- Ko Jums sniedz pieredze pedagoģiskajā darbībā, strādājot skolā? V.G. Uz mākslas skolu nāk bērni, kas grib mācīties, viņiem nav jāiziet atlase. Tā, manuprāt, ir unikāla iespēja bērniem laukos kaut nedaudz pieskarties mākslai. Un es ļoti cienu pasniedzējus, arī viņi ir unikāli, jo šo iespēju bērniem sniedz. Mēs nešķirojam, ir bērns talantīgs vai nē. Mēģinām katram dot kādas praktiskas iemaņas un attīstīt māksliniecisko domāšanu. Pat, ja viņš nebūs mākslinieks, viņam būs jau savādāka dzīves, mākslas un kultūras uztvere. Viņam būs citāds redzējums arī uz lietām, kas ir apkārt. Tāpēc skola ir tas lauks, kur bērnam ir visas iespējas parādīt sevi, jo mākslas skolas audzēkņi jau piedalās ne tikai valsts konkursos, bet arī starptautiskos. Šādos konkursos pastāstīt par sevi, parādīt sevi, savu skolu un pedagogus ir izcils variants. Tā ir iespēja gūt panākumus un pārliecību par to, ka dari savu darbu teicami. Katram skolēnam mūsu skolā ir kāds panākums. Notiek arī olimpiādes starp mākslas skolām. Piemēram, pagājušajā gadā olimpiādes tēma bija “Putni”. Tos mūsu bērni veidoja no keramikas. Ieguvām trešo vietu Latvijā. Tas mums bija liels pārsteigums! Protams, nodarbības mākslas skolā atšķiras no stundām vispārizglītojošā skolā. Darbu izpildei mēs dodam tik daudz laika, cik nepieciešams. Mēs novērtējam katru savu skolēnu kā personību. Te ir iespēja gan parādīt sevi, gan pacelt savu pašapziņu.
- Ja bērnam uzreiz tas talants neatklājas, vai var to attīstīt? V.G. Ir bērni, kuriem ir dotības. Viņi, atnākot uz skolu, jau atšķiras no citiem, arī ar savu redzējumu. Bet paiet kādi trīs četri gadi un talants var atklāties jau citam bērnam. Te no svara ir pedagogu ieguldījums. Ja bērns to patiešām grib, tad viņš to sasniegs. Katrs bērns atrod savu nišu un jomu, kurā viņš vēlas strādāt. Tā ka attīstīt noteikti var.
- Tātad savā pamatdarbībā esat tomēr pedagogs nevis mākslinieks. V.G. Man liekas, ka tas bija liktenis, ka kļuvu par pedagogu. Sākumā pat draugiem tas likās dīvaini. Man darbs mākslas skolā, piedalīšanās konkursos katru reizi ir kā jauns izaicinājums. Laukums, kurā es varu fantazēt, eksperimentēt. Ar katru gadu paliekam tikai vecāki, uzkrājas šī pieredzes bagāža. Bērniem atkal ir cita bagāža, un, kad tās abas savijas savā starpā, rodas jaunas idejas, kuras es pats nevarētu pat iedomāties. Šī simbioze man palīdz vēlāk ieviest kādu jaunu virzienu arī savā darbā. Bet vispār sevi uzskatu par “spēlējošo treneri”, jo nopietni nodarbojos ar mākslu un tai pat laikā - nododu savas iegūtās zināšanas un pieredzi citiem. Uzskatu, ka šīs abas lietas – gan māksla, gan pedagoģija, man ir vienlīdzīgas.
- Kā radās interese par keramiku, kad sākāt strādāt ar mālu? V.G. Tas notika pilnīgi nejauši. Pirmais pieskāriens māla pikucim bija Jelgavā, mācoties pie Viktora Kapeļņikova. Sapratu, ka man ir tuva veidošana no māla. Man jau liekas, ka šīs prasmes un iemaņas ir ģenētiski pārmantotas no senčiem. Pēc studijām, kad atgriezos mājās, bija periods, kad meklēju, kur iegūt materiālu, krāsni. Visi šie pirmatnējie uzdevumi arī virzīja mani uz priekšu. Kad sāku veidot, sapratu, ka manas zināšanas nav pilnvērtīgas un vajadzēja attīstīties. Tagad, skatoties uz gleznām, kas tika veidotas tajā laikā, redzu daudz kļūdu. Viss nāk ar pieredzi. Nav tādas standarta pieejas stundai mākslas skolā, nav šablona. Katra nodarbība ir arī individuālais darbs. Ja tiek dots viens konkrēts uzdevums, vienalga katram skolēnam tā izpilde atšķirsies. Un man, kā pedagogam, ir jākoriģē šis process, jāatrod katram pieeja. Jo vairāk strādā, jo vairāk parādās iemaņas. Tu eksperimentē, mēģini… Tas ir nepārtraukts process.
- Pastāstiet par savām darba metodēm un materiāliem, ar kuriem strādājiet. V.G. Kad jau sāka sanākt darbi, kurus veidoju mazās formās, sagribējās veidot ko lielāku. Bet tur atkal radās savas tehniskās grūtības. Redzot viena pasniedzēja darbus Saules skolā, man radās interese tēlnieciskā tehnikā veidot skulptūras no tāda materiāla kā gāzbetons. Un tas bija jauns virziens manai attīstībai. Es tomēr sevi vairāk akcentēju kā veidotāju. Taču pie šī materiāla es neapstājos, jo veidoju arī dažādus vides objektus un skulptūras no koka un akmens. Idejas darbam rodu, piedaloties izstādēs citās pilsētās un valstīs. Sākumā tas bija mans hobijs, kas vēlāk izvērtās par darbu. Tagad ir daudz dažādu pasūtījumu. Katrs pasūtījums ir jauns izaicinājums. Pirmām kārtām ir ideja, kurai tad jau pievienojas tehniskā puse. Šajā uzdevumā ļoti noderīgas ir Jelgavas akadēmijā iegūtās zināšanas un inženiera specialitāte. Inženieris kopā ar mākslinieku dod ļoti interesantu rezultātu. Jo, veidojot lielākas skulptūras, dārza mēbeles, nojumes, arī saimniecības ēkas, ir jārēķina un jāpielieto tehniskās zināšanas. Esmu pats savām rokām uzcēlis divstāvu māju.
- Kādi ir bijuši interesantākie pasūtījumi, kurus esat veicis? V.G. Ja runājam par gleznām, tad tās pasūta ļoti bieži. Man ir izstrādāts jau sava veida standarts. Gleznu piemēri ir atrodami manā mājas lapā. Vislielākā glezna, kas tika pasūtīta, bija kaut kur divi metri uz metru. Parasti sākumā kopā ar pasūtītāju apspriežam skici, pēc tam iegādājos materiālu, piemeklēju instrumentus. Bija vienreiz no “Latgales alus” pasūtījums – milzīga glezna, tad vēl viens no meistara Rīgā. Saistībā ar šo gadījumu, tika gūta pieredze, kādā veidā šāda izmēra gleznas vieglāk pārvadāt. Uz salmiem! Jā, nekad agrāk nebiju par to aizdomājies! Vēl viens interesants ir bijis pasūtījums no cilvēka, kurš dzimis Azerbaidžānā. Gleznā bija caurvīti Austrumu motīvi. Pie tam, tā bija glezna bez klasiskā rāmja, bet gan no stikla. Stikls tika kausēts un veidota gleznas apmale. Vispopulārākās ir gleznas ar pirts tematiku. Tās es vedu līdzi uz visām izstādēm un gadatirgiem. Viena šādu gleznu kolekcija atrodas arī Baltic Beach Hotel Jūrmalā, saunu kompleksā. Tas bija pasūtījums caur maniem partneriem Rīgā, ar kuriem sadarbojamies 10 gadu garumā. Tagad man patīk veidot koka skulptūras, kas ir mākslīgi novecinātas ar dedzināšanu. Šo pieredzi es atvedu no Baltkrievijas, vienu gadu piedaloties festivālā “Славянский базар”. Ļoti aktuāli ir biedrību un organizāciju pasūtījumi, kas no manis iegādājas suvenīrus un balvas.
- Pastāstiet par cilvēkiem - iedvesmotājiem. Kas Jūs veicina un rosina Jūsu darbībā? V.G. Protams, kā jau daudziem, arī man ir bijuši savi skolotāji. Pirmais, kā jau minēju, bija Viktors Kapeļņikovs. Vēl viens cilvēks piemērs man ir kokgriešanas meistars Pauls Lubgans, bijušais Daugavpils amatnieku biedrības priekšsēdētājs. Tieši no viņa es iedvesmojos darbam ar koku. Vēl viens mākslinieks, uz kuru es skatos kā uz dievu, ir akmens un metāla pavēlnieks Aivars Kerliņš, kas jau diemžēl aizgājis aizsaulē. Viņš bija izcils akmens skulptūru meistars. Tieši viņš mani iedvesmoja darbam ar akmeni, dārza skulptūru veidošanu. Pēc viņa piemēra arī pats mēģināju veidot figūras no akmens. Viens no meistariem, pie kura esmu mācījies, ir klūgu pinējs Viktors Kuhaļskis. Pie viņa es mācījos 6 gadus.
- Esat un turpināt būt vairāku radošo darbnīcu vadītājs. Kādas ir sabiedrības vajadzības? Ko viņi labprāt no Jums mācās? V.G. Pamats radošajām darbnīcām radās no Višķu amatnieku ciema. Tur es slīpēju savas iemaņas, demonstrējot savu darbu citiem. Es zinu jau tos knifiņus, kuriem jāpievērš lielāka uzmanība. Te liels ieguvums ir pedagoga pieredze, jo skolā jau arī pasniedzējs ir kā uz skatuves. Kādu jociņu arī vajag pateikt, lai radītu pareizo garastāvokli. Ja darbnīcas, kas notiek amatnieku ciemā, ir tendētas uz atbraucējiem un tūristiem, tad radošās darbnīcas un meistarklases es braucu vadīt pats. Daudzi no tiem, kas ir bijuši pie manis Višķos, aicina pie sevis. Bija vienu gadu atbraukusi tūristu grupa no Valmieras, pēcāk Valmieras muzejs uzaicināja mūs, visu dienu tur darbojāmies. Tad mani uzaicināja uz Jūrmalu. Tagad biežs ciemiņš esmu Preiļos, gandrīz katru mēnesi novadu tur kādu meistarklasi. Tur ir pieprasītas darbnīcas tieši ar gāzbetona materiālu. Tas ir vispieprasītākais, ar kuru cilvēki ir gatavi strādāt. Iespējams tas tādēļ, ka divu stundu laikā var uztaisīt taustāmu mantu, kuru var aiznest līdzi. Arī no keramikas cilvēkiem patīk veidot, bet tas ir samērā ilgs process.
- Pastāstiet par Višķu amatnieku ciemu. Tā izveide, darbība, nākotnes perspektīvas. V.G. Tajā laikā, kad radās iecere īstenot šī ciema ideju, es strādāju Daugavpils amatnieku biedrībā. Biedrībai bija mērķi – meklēt amatu meistarus, mācīt jaunos un piedalīties Latvijas Amatniecības kamerā. Amatniekiem ir jābūt arī komersantiem. Uzskatu, ja meistars prot strādāt, tad viņam jāprot savs produkts arī pārdot. Tolaik sāku domāt arī par tūrismu, jo uzskatu, ja meistars izauga līdz tam līmenim, kad prot ražot interesantas lietas un savu darbošanos var parādīt arī citiem, ir īstais brīdis domāt par to, kā šo preci piedāvāt tūristiem. Iesaistījāmies projektā “Latgales tematiskie ciemi”, uzrakstījām iesniegumu un tā lieta aizgāja. Tā ir lieliska iespēja amatu meistariem kooperēties, tai pat laikā katram parādīt, ko viņš spēj. Projekta ietvaros bija iespēja piedalīties apmācībās un pieredzes apmaiņas braucienos pie citiem Latgales amatniekiem. Projekta laikā tapa arī informatīvie bukleti, caur kuriem varējām par sevi pastāstīt, sevi parādīt. Piedalījāmies izstādēs. Tad pakāpeniski sastādījām tūrisma maršrutu, saliedējāmies kopā ar citiem Višķu amatniekiem, tādā veidā arī viens otru reklamējot. Manuprāt Višķi ir ģeogrāfiski ļoti izdevīga vieta, starp tādām tūristiem nozīmīgām apdzīvotām vietām kā Daugavpils un Aglona. Pie mums brauc tūristi no Rīgas, Valmieras, Dobeles u.c. Notiek sadarbība arī ar dažādām organizācijām, gidiem, tūrisma firmām. Kooperējamies savā starpā ar vietējiem ēdināšanas uzņēmējiem. Ja tūristi piesaka lauku sieru vai alu, mums ir ko piedāvāt. Mēs paši attīstām vietu, kurā dzīvojam. Galvenais, ka varam tūristiem piedāvāt ne tikai ko taustāmu, bet arī savas iemaņas.
Pastāstiet par dalību izstādēs. Kur un ar kādiem darbiem esat pabijis? Ko ieguvāt no tā? V.G. Man ir bijušas vairākas personālizstādes. Pirmā – 1995. gadā Daugavpilī, tad Daugavpils un Krāslavas rajonā. Piedalījos vairākās Starptautiskās amatnieku un Latgales uzņēmējdarbības izstādēs, komercizstādē Maskavā 2004. gadā, izstādēs Rīgas pilsētas svētkos, Rēzeknē. Pagājušā gada laikā ir bijušas divas personālizstādes Rēzeknes novada Maltas muzejā un Preiļu centrālajā bibliotēkā.
Pastāstiet par savu izstādi “Melns, Balts”. V.G. Lai organizētu nopietnu izstādi un būtu, ko parādīt, ir nopietni tam jāgatavojas. Gribas, lai būtu daudzveidība. Mākslas darbi šai izstādei tapa pavisam nejauši. Priekšlikums veidot izstādi pirmatnēji nāca no Preiļu bibliotēkas puses. Izstādē ir pārstāvētas skulpturālās kompozīcijas no gāzbetona un koka. Pēc tam šī izstāde ceļos arī uz citiem pagastiem.
Kādas ir Jūsu nākotnes ieceres? V.G. Turpināt iet tūrisma virzienā, attīstīt Višķu amatnieku ciemu. Protams, pārstāvēt Višķus arī lielajā izstādē, kas tiek rīkota Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un kur piedalās tikai labākie. Esmu uzsācis darbnīcas būvniecību, kas būs atvērta visa gada garumā un pieejama tad, kad es neesmu uz vietas. Plānots, ka šī gada beigās darbnīca varētu tikt atvērta. Tajā tiks radīta atbilstoša atmosfēra, tiks veidota arī izstāde. Gribas, lai vieta, kurā dzīvojam, kļūtu arvien pievilcīgāka. To varam izdarīt paši savām rokām.
Jūsu novēlējums jaunajiem māksliniekiem. V.G. Gribu novēlēt, lai jaunie mākslinieki izmanto unikālo iespēju mācīties pie amatu meistariem. Jo īstenībā labu meistaru nav nemaz tik daudz. Daudzi jau nav starp mums. Bet jau esošajiem māksliniekiem novēlu virzīties uz priekšu un neapstāties pie paveiktā.
