Pirms 15 gadiem Māra Kampāne sāka savas darba gaitas Naujenes novadpētniecības muzejā kā gide, bet vēlāk kļuva par vecāko muzeja speciālisti. Laiks paskrējis nemanot, un šajos gados ir padarīts ļoti daudz, par ko ir liels gandarījums. Lai arī Naujenes muzejs nav tik bieži apmeklēts kā Parīzes Luvra, taču Francijas gars te noteikti mājo, pateicoties tēlniecei Valentīnai Zeilei veltītajai ekspozīcijai. Tomēr muzejam ir pašam sava īpašā aura un apmeklētāji, kas te nāk gan izglītoties, gan apgūt jaunas prasmes.
Nedaudz kļūt par tēlnieku
Māra muzejā vada ekskursijas un radošās darbnīcas, mācot apmeklētājiem veidot kaut ko no māla un apgleznot stiklu. “Cilvēkiem nav interesanti tāpat vienkārši atnākt un apskatīties, viņiem gribas aptaustīt, paturēt rokās, arī pašiem reāli darboties, kaut ko veidot. Jo īpaši bērniem, kuri ir enerģijas pārpilni,” saka Māra. Pati pie podnieka ripas esot sēdusies vien pāris reizes dzīvē un atzīst, ka tas nav tik vienkārši. Pirmo pieredzi guvusi pie Krāslavas keramiķa Valda Pauliņa, kurš mudinājis uzreiz ķerties “vērsim pie ragiem” un mēģināt strādāt ar podnieka ripu. “Protams, apgūt to vienā reizē nevar, bet bija forša sajūta, ka tavās rokās kaut kas top.” Naujenes muzejā sava keramikas apdedzināšanas cepļa un arī podnieka darbnīcas nav, taču ir iespēja pastrādāt ar mālu, lai saprastu, kas tas ir. Māra uzskata, ka tas ir diezgan simboliski un sasaucas ar Valentīnas Zeiles darbošanos, turklāt muzejā ir arī vairāki tēlnieces keramikas darbi. Darbojoties ar mālu, apmeklētāji var noskatīties video par tēlnieci un redzēt, kā māls viņas rokās pārtop par mākslas darbu, izbaudīt un salīdzināt izjūtas, kad māls nonāk paša rokās. “Ar bērniem veidojam dažādas figūriņas, gliemežus, rudens lapas. Tuvojoties Ziemassvētkiem, top dažādi svētku rotājumi no māla. Bērniem nav būtisks rezultāts, svarīgs process un sajūta, ka viņš var kaut ko izveidot. Tas ir galvenais, ka viņam patīk pats process.” Ar muzeja apmeklētājiem Māra apglezno arī dažādus stikla traukus. Lai piesaistītu cilvēkus un padarītu muzeju mūsdienīgāku un atraktīvāku, arī pašiem muzeja speciālistiem nedaudz jākļūst par māksliniekiem.
No skolas uz “skolu”
To, ka Māra strādā muzejā, viņa uzskata par likumsakarību. “Diez vai izvēloties kaut ko studēt, mēs precīzi zinām, ko darīsim nākotnē,” teic Māra. Jau skolas solā viņu ieinteresējis kultūrvēstures priekšmets, tāpēc izvēlējusies Daugavpils Universitātē studēt kultūrvēsturi. Ieguvusi vēstures un kultūrvēstures pedagoga diplomu, Māra vairākus gadus strādāja skolā, paralēli apmeklējusi gidu kursus. Viņa atzīst, ka ikvienam darbam ir sava melnā garoziņa, tostarp skolotāja darbam, taču ir arī daudz pozitīvu brīžu, kā saskarsme ar jauniešiem un bērniem, kas savā būtībā esot ļoti forši, zinātkāri un enerģijas pilni. Tomēr dažkārt pārmaiņas dzīvē esot neizbēgamas. Māru saistīja daudzveidīgais darbs muzejā un vēstures izpēte, iespēja pašai gūt jaunas zināšanas un prasmes.
Tomēr zīmīgi šķiet tas, ka nekur tālu no skolas Māra nav tikusi. Naujenes muzeja ēka celta 20. gadsimta trīsdesmitajos gados kā pirmais pagasta nams, kur tika pieņemti pagastam svarīgi lēmumi. “Pēc otrā pasaules kara ēka tika pārveidota par skolu. Kad 2013. gadā notika ēkas renovācija, aiz kādas logu apmales tika atrasti pagasta 1931. gada budžeta dokumenti,” stāsta Māra. Kad viņa sākusi strādāt muzejā, tas vēl atgādinājis lauku skolu ar nelielajām klašu telpām, taču ar laiku muzejs pārvērties līdz nepazīšanai, un nekas vairs neliecina, ka te kādreiz bijusi skola. “Tūristiem katru reizi stāstu, ka pašlaik tas ir viens no modernākajiem muzejiem Latgalē, bet kādreiz te bija skola. Valentīnas Zeiles galerija atrodas bijušajā sporta zālē.”
Māras ikdiena saistīta ar pētniecību, darbu arhīvos un bibliotēkās, bet visinteresantākās esot dažādas ekspedīcijas, kuru laikā muzeja speciālisti dodas pie cilvēkiem ievākt informāciju un arī jaunus eksponātus muzejam.
“Darbs arhīvos un bibliotēkās nav mans mīļākais. Man vairāk patīk tikšanās ar dažādiem cilvēkiem. Ir laimējies satikt tādas personības kā mākslinieci Silvu Linarti, zinātnieku Gunāru Andrušaiti, kurš bija Daugavpils HES ekspertu komisijas priekšsēdētājs, mācītāju Oļģertu Dalecki, kurš pats piedalījies Juzefovas baznīcas būvniecībā. Katra tikšanās vai ekspedīcija ir īpaša, jo nāk ar jaunām atklāsmēm. Diez vai mums nāks jauni vēsturiski atklājumi, drīzāk - jauns skatupunkts uz kādu notikumu,” teic Māra.
Interesanta bijusi ekspedīcija uz vecticībnieku sādžu Nīcgalē, apzinot vietējās rokdarbnieces un rokdarbu tradīcijas novadā. “Cilvēkus ir jāprot uzrunāt un pierunāt komunicēt, stāstīt, dalīties, jāprot ieinteresēt. Tas ne vienmēr izdodas, jo cilvēki ir dažādi.” Šajā darbā svarīga ir veiksme un dažādas nejaušības. “Vienā braucienā šoferis negaidīti ieteica pa ceļam apmeklēt kādu cilvēku. Tā arī izdarījām. Vietējais iedzīvotājs izrādījās ļoti atsaucīgs un uzdāvināja mums vērtīgu priekšmetu – zirga ratus.”
Liela daļa muzeja eksponātu ir cilvēku dāvinājums, daudzi eksponāti iegūti ekspedīciju laikā. Ne vienmēr cilvēki gatavi šķirties no kādiem priekšmetiem, jo tie viņu ģimenei ir nozīmīgi, saistīti ar kādām atmiņām. “Arī es noteikti gribētu paturēt kādas lietas, kas saistītas ar manu dzimtu, tāpēc netiecos par varītēm pierunāt cilvēkus dāvāt muzejam to, kas viņiem ir ļoti dārgs. Ir pietiekoši daudz cilvēku, kas labprāt atdod lietas muzejam. Dažādu lietu krājumi vēl nav izsmelti, ik pa laikam cilvēki paši kaut ko piedāvā.”
Māra atzīst, ka vēsturnieka zināšanas viņai ļoti noder darbā un kalpo gluži kā siets, caur kuru izlaist cilvēku stāstus. “Cilvēks stāsta vienkārši, to, ko pats ir piedzīvojis, pieredzējis. Ja man ir vēstures zināšanas, varu fiksēt, par kādu tieši notikumu viņš stāsta. Bieži vien veci cilvēki neatceras, kas notika konkrētā gadā, bet vēsturnieks var salikt pa plauktiņiem.” Katra intervija tiek ierakstīta un transkribēta, lai ar tām var iepazīties arī muzeja apmeklētāji.
Vecmāmiņas zābaciņi
Māra atzīst, ka katra diena muzejā ir īpaša. Visvairāk viņai patīk doties ekspedīcijās un vadīt ekskursijas, taču visam jābūt līdzsvarā, lai var atvilkt elpu un sagatavoties nākamajam cēlienam. “Forša diena ir tad, kad ir komunikācija, saskarsme ar jaunām idejām un vēsmām. Ja cilvēks atnāk un, ieraugot kādu priekšmetu, izstāsta kaut ko savu.”
Dažkārt nākas vadīt ekskursijas arī vēlās vakara stundās, tām piemītot pavisam citādāka, noslēpumaināka izjūta. Katrā muzeja telpā valda sava aura un sajūtas. “Lietas, kas te nonāk, atnes līdzi savu vēstījumu un kaut ko pauž pašas par sevi. Izstādes un ekspozīcijas mainās, tiek veidotas jaunas, izstāžu zālēs nonāk jauni priekšmeti ar jaunu vēstījumu.”
Par dažiem eksponātiem Mārai īpaši patīk stāstīt apmeklētājiem. Šo eksponātu vidū ir kāda sena kleita, ko var redzēt manekenam mugurā rokdarbu ekspozīcijā. “Kleitu muzejam uzdāvināja Jeļena Beinaroviča, kuras ģimene to glabāja kā īpašu dzimtas relikviju. Kleitas īpašniece ir 1924. gadā dzimusī Anna, kas ieprecējās bagātā Beinaroviču ģimenē Kaplavā, kuriem piederēja ap 50 ha zemes, labākie zirgi un zirgu staļļi. 1949. gadā vīra Jāņa māsa strādāja par sekretāri, zināja un brīdināja par izvešanu, tomēr visi palika savās mājās. Beinaroviču ģimene tika izvesta uz Krasnojarskas apgabalu, kur bija jāstrādā zelta raktuvēs. 1956. gadā atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā, mājupceļā piestājot Maskavā, Anna nopirka krepdašīna audumu un sašuva kleitu. Arī pēc daudziem gadiem viņu dzimtā šī kleita vēstīja par laimīgo atgriešanos mājup un jaunu sākumu dzīvē,” stāsta Māra.
Interesants ir arī stāsts par kādu šujmašīnu, kas nāk no Nīcgales pagasta Jaunās sādžas un piederēja vecticībniecei Jenatai Saveļjevai. “1935. gadā, tāpat kā daudzi tā laika jaunieši, Jenafa Saveļjeva aizbrauca strādāt uz Rīgu, kur viņa tika pieņemta vācu ārsta ģimenē par mājkalpotāju. 1939. gadā kara priekšnojautās vācieši masveidīgi izbrauca uz Vāciju. Jenafa Saveļjeva atteicās pamest Latviju un doties viņiem līdzi. Pateicībā par godprātīgu darbu saimnieki uzdāvināja viņai šujmašīnu Zinger, bufeti, velosipēdu Ērenpreiss Original, traukus, veļu un daudzas citas lietas. Pēc kara atgriezusies Jaunajā sādžā, viņa apguva šūšanas prasmes un kļuva par labāko šuvēju tuvākajā apkārtnē. Ar izcilo šujmašīnu Zinger tika šūtas gan smalkas kleitas, gan grezni kažoki,” stāsta muzeja speciāliste.
Uzmanību piesaista kāda fotogrāfija, kurā iemūžināta kādreizējā Mis Naujene. Fotogrāfija tapusi laikā, kad Naujenē vēl dzīvoja muižkungi. “Kādreiz poļu muižas bija savdabīgi kultūras centri. Muižnieki ceļoja un no ārzemēm veda dažādas idejas, arī par skaistumkonkursa rīkošanu. Diemžēl nav zināms, kas ir fotogrāfijā redzamie cilvēki. Mēs joprojām gaidām, ka kāds ienāks un teiks – jā, es zinu par šo foto,” cerīgi saka Māra.
Īpaši mīļš ir kāds eksponāts, kas nāk no pašas Māras ģimenes, - zābaciņi, kas piederējuši Māras vecmāmiņai Jūlijai Gudei. Tie ir 20. gadsimta sākuma apavi, kuros kādreiz tika ieģērbtas kurpes, lai tās nesabojātu dubļos. Šos zābaciņus Māra uzgājusi ģimenes veco lauku māju bēniņos. Diemžēl pašas kurpes nav saglabājušās.
Ja vēlaties no Māras dzirdēt šos un citus interesantus stāstus, noteikti jāiebrauc ciemos muzejā, tas būs tā vērts.
