Ik gadu Kalupes pagastā tiek pieminēts 1991. gada janvāra barikāžu laiks, kurā aktīvi piedalījās daudzi kalupieši. Arī šogad vecās skolas teritorijā pie ozola tradicionāli tika iekurts barikāžu aizstāvju atceres dienas ugunskurs, bet Kalupes pagasta pārvaldes ēkā notika tikšanās ar barikāžu dalībniekiem.
Šoreiz gan sarunas raisījās vairāk ne ap pašām barikādēm, bet laiku pirms tām, izskanēja dažādi atmiņu stāsti, varēja aplūkot fotogrāfijas, kas ataino dažādas Atmodas laika norises Daugavpilī un novadā.
Atmodas laiks katram ir savs, kādam sācies agrāk, citam vēlāk. Daugavpils Universitātes profesors Henrihs Soms atzīst, ka Atmoda nesākās vienā dienā, enerģija krājusies pakāpeniski. Viņš atminējās savus skolotājus, kas jau tolaik nebaidījās paust savu viedokli. “Mēs meklējam varoņus tālumā, bet tie varoņi mums ir bijuši visapkārt, arī skolotāji, ne visi gatavi ķerties pie ieroča, bet pa kluso, mierīgi visu skaidroja.” Henrihs Soms atcerējās epizodi no savas dzimtas stāstiem, kad tēvs vedis vecāko brāli zirga ragavās uz rīta autobusu Kalupē un, ieraugot plīvojam sarkano padomju karogu, teicis: “Atcerieties, te kaut kad plīvos sarkanbaltsarkanais karogs!”. Latvijas ļaudis padomju okupācijas gados klusi sapņoja redzēt savu valsti atkal brīvu, daži nebaidījās paust savas domas, par kurām varēja nonākt čekas pagrabos. Šie disidenti dažkārt arī dabūja ciest par savu brīvdomāšanu, piemēram, kāds jauns un aktīvs Krāslavas rajona kolhoza “Jauna gvarde” priekšsēdētājs Jānis Jahimovičs, kurš, būdams dedzīgs komunists, 1968. gadā vēstulē toreizējās komunistiskās partijas vadībai Maskavā iebilda pret padomju tanku ienākšanu Čehoslovākijā, par ko ticis iespundēts psihiatriskajā slimnīcā un tur zaudējis savu veselību.
Profesors uzsver, ka visos laikos ir ļoti svarīgi būt informētam. Padomju laikā vislielākais bija tieši informācijas deficīts. Atmodas laikā galvenais bija radio, no kura varēja smelties informāciju. Arī tagad viņš ikvienam iesaka iegādāties radioaparātu ar baterijām gadījumam, ja pēkšņi nav elektrības. Klātesošajiem jauniešiem H. Soms novēlēja noteikti domāt par izglītību, jo tā ir galvenā bagātība, ko sapratuši jau mūsu senči, cenšoties gādāt, lai bērni iegūst izglītību. “Ja esi izglītots, esi brīvs, vari izvēlēties pareizo ceļu, pa kuru iet.”
Ar fotomateriāliem un stāstiem par atmodas pirmsākumiem Daugavpilī un novadā dalījās kalupiete Ģertrūde Rasnače, viena no aktīvākajām Atmodas kustības dalībniecēm. Viņa atzīst, ka Atmoda sākusies jau 1979. gadā, kad bija pieņemts lēmums par Daugavpils HES celtniecību, bet Ģertrūde, būdama pilsētas galvenā arhitekte, darīja visu iespējamo, lai šai iecerei būtu lemts izgāzties. Vēlāk par Daugavas ielejas saglabāšanu iestājies arī Dainis Īvāns. Ielūkojoties vēsturiskās fotogrāfijās, Gertrūde Rasnače atcerējās laiku, kad Daugavpilī 1988. gadā tika nodibināta Latviešu biedrība, bet gadu vēlāk Anta Rugāte uzsāka velobraucienu "Latgolas Skūla", piestājot arī pie Špoģu vidusskolas, kur velobrauciena dalībnieki stādīja puķes un krūmus.
Ģertrūde Rasnače atjaunojusi un bija redaktore informatīvajam biļetenam ”Daugavas vēstnesis”, kura pirmais numurs iznāca 1989. gada Ziemassvētkos. Rakstus izdevumam gatavoja gan Anna Rancāne un Anna Gavare, gan pati Ģertrūde, kura tagad brīnās par drosmi tolaik tā rakstīt un atklāti paust viedokli. “Toreiz nebija mobilo telefonu, bet, ja vajadzēja, divu stundu laikā varēja savākt pat 300 cilvēkus uz mītiņu,” atceras Ģertrūde.
1989. gadā Daugavpilī notika pirmā Latgales konference, kur tika lemti daudzi svarīgi jautājumi, tostarp par latgaliešu valodas saglabāšanu un Valērijas Seiles 100 gadu iemūžināšanu. “Daugavpils teātra zāle bija pilna, nebija brīvu vietu, bet turpat blakus kultūras namā notika interfrontes dibināšanas sapulce. Vienīgā pārstāve no pilsētas vadības, kas piedalījās Latgales konferencē, bija Rita Strode, pārējā pilsētas vadība atradās interfrontes sapulcē,” atceras Ģertrūde un uzsver, ka politiskā situācija Daugavpilī bija dramatiska, tāpēc 1990. gada 18. novembrī tika lemts dibināt Demokrātisko spēku savienību, apvienojot dažādas organizācijas un biedrības. Tas bijis līdz šim neredzēts tautas vienotības laiks.
Liela nozīme Atmodas laikā bija Spīdolas dienām, kuru organizēšanā toreizējā Daugavpils rajonā piedalījās Augšdaugavas novada Kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne. Viņa par savu Atmodas laika atskaites punktu min 1985. gadu, kad piedalījusies Dzejas dienu organizēšanā. Toreiz Dzejas dienu pasākumos piedalījies gan Imants Ziedonis, gan Jānis Peters. Ināra Mukāne stāsta, ka I.Ziedonis bija aizrāvies ar Spīdolas tēlu kā kultūras atjaunotnes simbolu, tāpēc ierosināja Daugavpils rajonā sarīkot vērienīgas Spīdolas dienas. Latgalē, kur padomju okupācija bija veicinājusi dabas ainavas un kultūrvides degradāciju un apdraudēja latviešu valodas pastāvēšanu, Spīdolas dienas bija sākums kam jaunam. 1990. gada 2. un 3. februārī Latvijas Kultūras fonda rīkotajā pasākumā piedalījās ap 150 dažādu nozaru speciālistu, kas bijis milzīgs Rīgas un visas Latvijas kultūras desants Daugavpilī un Daugavpils rajonā. Kultūras namā “Vārpa” notika Pētera Korsaka izstādes, apjomīga lietišķās mākslas izstāde. Notika dažādas tikšanās, no pūra lādēm tika vilkts un apzināts latviešu kultūras mantojums, speciālisti pētīja dabas un kultūras situāciju rajonā. Spīdolas dienu noslēgumā tika parakstīts nodomu protokols, kas noteica Daugavpils rajona vadības un Latvijas Kultūras fonda turpmākajos divos gados veicamos darbus, lai risinātu rajona dabas un kultūras problēmas. “Spīdolas dienas bija pirmais latviskās kultūras pasākums, kas notika latviešu valodā pilsētā un rajonā. Tās ievadīja visas organizatoriskās un politisku lēmumu pieņemšanas lietas, kas saistās ar Daugavas ielejas attīstību, dabas parka “Daugavas loki” izveidošanu un Daugavas ielejas aizsargāšanu. Rajonā sāka veidoties muzeji, mūzikas un mākslas skolas,” stāsta Ināra Mukāne.
Zināt savas tautas vēsturi ir svarīgi, tāpēc pasākumā piedalīties tika aicināti jaunieši. Pasākumā piedalījās Daugavpils Universitātes students, topošais vēsturnieks Ivo Bikuļčs, kurš nesen iestājies Zemessardzē. Viņš saņēma nelielu simbolisku dāvanu – zvaigznīti un katra klātesošā laba vēlējumus. Ivo atzīst, ka viņam kā vēsturniekam un savas valsts patriotam ir svarīgi atrasties zemessargu rindās, iziet apmācību un būt klāt dažādās valstij svarīgās norisēs.
Muzikālu priekšnesumu pasākuma laikā sniedza vēsturnieks un mūziķis Arnis Slobožaņins un vēstures doktorante, Tadenavas Raiņa muzeja vadītāja, folkloras kopas Dyrbyni dalībniece Agnese Timofejeva.
