Vistrakākās idejas izrādās vislabākās, jo īpaši kultūras jomā, kur jāpieliek gana daudz pūliņu un izdomas, lai pārsteigtu un piesaistītu. Naujenes Kultūras centra pasākumu organizatore Aiga Krute atzīst, ka pandēmijas laiks, kas sākotnēji šokējis, izrādījies ļoti radošs, jo dzima jaunas idejas kultūras dzīves iekustināšanai pagastā. Tā uzradās Panda Sandra un Briedis Nūdolfs, bez kuriem Naujene vairs nav iedomājama. Abām ar kultūras centra vadītāju Olgu Kuzminu izveidojies lielisks tandēms. Idejas dažkārt atnāk naktī vai pastaigas laikā un sākumā šķiet pilnīgi nereālas, bet, kopīgi visu apsverot, rezultātā sanāk labs pasākums.
Šogad Aiga Krute saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības Pateicības rakstu par profesionālu darbu un radošu ieguldījumu Naujenes pagasta kultūras dzīves organizēšanā.
Ja ne uz skatuves, tad kaut kur blakus
“Uz skatuves dzīvoju, kopš sevi atceros, varbūt no 3 vai 4 gadu vecuma,” saka Aiga. Jau piecu gadu vecumā vecmamma aizvedusi Aigu stāties Krāslavas Mūzikas un mākslas skolā. Toreiz vajadzējis iziet pirmo pārbaudījumu - soļot ritmā un dziedāt. Skolotāja Aigas vecmāmiņai pateikusi, ka meitenei nemaz neesot ritma izjūtas, taču viņas pirmais vērtējums bija maldīgs. Aiga izrādījās talantīga audzēkne, jo apguva pat divas programmas skolā – klavierspēli un saksofona spēli, turklāt kļuva arī par solisti ar skanīgu balsi. “Man šķiet, ka tur mācījos kādus 14 gadus, pabeidzu līdz ar vidusskolu. Mana pirmā skolotāja bija Olga Grecka. Saksofonu mācīja Jānis Greckis, man pat bija godalgotas vietas Latvijā saksofona spēlē, bet jau sen neesmu ņēmusi rokās šo instrumentu.” Mācoties mūzikas skolā, Aiga dziedāja skolas vokālajā ansamblī “Krāslaviņa”, piedalījās konkursos kā soliste, bija mūzikas skolas pūtēju orķestra saksofoniste. Turklāt aktīva rosīšanās bijusi ne tikai mūzikas jomā. “Esmu tik daudz ko sadarījusi, ka visu pat neatceros,” jautri teic Aiga.
Ģimnāzijas laikā viņa aktīvi iesaistījās skolēnu parlamentā, kopā ar citiem gatavojadažādus skolas pasākumus. Neilgu laiku darbojās arī Krāslavas amatierteātrī. “Spēlēju, šķiet, divās izrādēs, man bija tādas histēriskas lomas. Vienā izrādē man reāli vajadzēja dauzīt klavieres un ar krēslu uzbrukt vīrietim. Tas bija forši, visiem patika, man arī,” smejas Aiga.
Vēlme darboties uz skatuves un pašai iesaistīties pasākumu organizēšanā arī noteica Aigas turpmākās profesijas izvēli. “Vidusskolā es rakstīju zinātniski pētniecisko darbu psiholoģijā un vienu brīdi apsvēru domu studēt psiholoģiju. Atceros tēmu – rakstīju par semiotiku. Man ļoti patika tas darbs, nevienam citam nepatika, bet man patika. Taču zemapziņā vienmēr zināju, ka gribu atrasties ja ne uz skatuves, tad tai līdzās kaut ko organizējot,” saka Aiga. Tieši tāpēc izvēlējusies studēt Daugavpils Universitātē Mākslas menedžmenta fakultātē, kur ieguva mākslas projektu vadītāja diplomu. Taču visu studiju laiku mūzika bija līdzās, spēlējot dažādos augstskolas kvartetos, izveidojot uz laiku savu grupu un labi vien pārzinot pilsētas underground mūziku. Nebūdama mūzikas fakultātes studente, Aiga apguvusi pati dažādu variāciju saksofonus - tenoru, basu, soprānu, piedalījusies koncertos un mūzikas projektos, ir uzstājusies kopā ar pazīstamiem māksliniekiem – kamerkori “Ave Sol”, Ilonu Baģeli, Kristapu Krievkalnu un citiem, neilgu laiku vadīja Krāslavas Valsts ģimnāzijas jaukto kori, ar kuru kopā izgājusi skati atlasei uz dziesmusvētkiem. Aiga pati raksta mūziku, kuru gan nevienam īpaši neatskaņo, jo esot ļoti paškritiska. Gandrīz divus gadus viņa vadīja ansambli “Stage On”, rakstīja kolektīvam dziesmu aranžējumus. Arī augstskolā viņa aktīvi iesaistījās dažādu pasākumu organizēšanā, bet praksi izgāja dzimtajā Krāslavā, kur bija pasākumu organizators Kultūras centrā, piedalījās pilsētas pasākumu rīkošanā. “Es vispār daudz ko protu, varu sev arī kleitu sašūt, ja vajag,” jautri teic Aiga.
Krakovā kā mājās
Runājot par savu profesiju, Aiga uzsver, ka tā bija apzināta izvēle, turklāt sekoja arī studijas maģistrantūrā. “Izvēlējos starpkultūru attiecības, jo tur bija vārds kultūra.” Jau pirmajā kursā bija iespēja doties studentu apmaiņas programmā uz Poliju, kur viņa pusgadu mācījās Jagelonu Universitātē Krakovā, apguva visus iespējamos kursus un burtiski iemīlējās Krakovā, tāpēc studiju noslēgumā nolēma turp atgriezties praksē, pati uzgājusi prakses vietu Galīcijas ebreju muzejā Krakovā. Lai tiktu šajā vietā un varētu strādāt par gidi, Aiga izstudējusi visu ebreju vēsturi. “Mums muzejs asociējas ar mierīgu, klusu vietu, kur tu aizej, kaut ko paskaties, uzzini to, kas interesē. Bet tur muzejs ir kas vairāk, tur notiek koncerti, ebreju festivāli, tur ir, ko darīt. Man tūristu grupas bija, sākot ar 80 cilvēkiem un vairāk. Tas bija forši, jo attīstīju runas mākslu, pilnveidoja savas angļu valodas zināšanas, palīdzot organizēt koncertus, noderēja manas organizatoriskās spējas un zināšanas. Paralēli jau uzrunā pati vieta, kur atrodas muzejs, tas ir ebreju kvartāls Krakovā, kur dzīve pati par sevi ir interesanta,” aizrautīgi stāsta Aiga. Šovasar, dodoties kopā ar novada jaukto kori “Latgale” uz Krakovu, Aiga neformāli iejutās gides lomā, kas viņai lieliski padodas, jo viņa zina stāstīt ne tikai ebreju vēsturi, bet arī palīdz labāk iepazīt šo pasakaini skaisto pilsētu.
Esošā pietura - Naujenes Kultūras centrs
Lai ari darbs Polijā Aigu ļoti saistīja, tomēr dažādu apstākļu dēļ viņa atgriezās Latvijā, meklēja darbu savā profesijā, devās uz vairākām darba pārrunām, bet izvēle bija par labu Naujenes Kultūras centram, kur tobrīd kā reiz tika meklēta pasākumu organizatore. Nu jau piecus gadus Aiga šeit īsteno savas radošās idejas. Viņa ar smaidu atceras savu pirmo iespaidu, ierodoties Naujenes Kultūras centrā Locikos. “Mani izvadāja pa šo ēku, iegāju zālē ar skatuvi, šķita, ka šīs telpas ir daudz plašākas nekā Polijas muzejā. Mani izbrīnīja, cik te liela zāle, jo pagasts man iepriekš asociējās tikai ar Naujenes muzeju un tā apkārtni, šķita, ka tā arī ir visa Naujene. Par Locikiem vispār nebiju dzirdējusi. Bet ieraugot šo lielo zāli ar skatuvi, sapratu, ka kaut kas nav tā,” joko Aiga. Neizsīkstošais humors viņu pavada ikdienu, acīmredzot kultūras jomā bez tā neiztikt. Ne vienmēr viss norit gludi, arī pasākumu laikā gadās visādi kuriozi un misēkļi, tāpēc nepieciešama prasme par visu pasmieties, lai darbā neizdegtu.
Kultūras joma ir nepārtraukts radošs process, kur jābūt gataviem dažādām situācijām. To pierādīja pandēmija, liekot arī uz kultūras pasākumiem raudzīties citādi, jo kādu brīdi klātienē nekas nevarēja notikt. Aiga atzīst, ka šis laiks tiešām radīja daudz oriģinālu ideju. Abas ar Olgu lika prātus kopā, kā saglabāt kultūras norises ierobežojumu laikā un nezaudēt saikni ar iedzīvotājiem. Tā radās ideja par pasaku tēliem – Sandru Pandu un Briedi Nūdolfu, kas, tā teikt, devās tautās ar Naujenes pagasta “skanīgo ekspresi”. “Pirms kovida mums bija standarta pasākumi, taču arī tad cilvēki bija jāieinteresē, lai nāktu, jo viss ar laiku apnīk. Kad sākās kovids, bija šoks, ko darīt. Un tad sāka nākt dažādas idejas. Tagad, kad ierobežojumu nav, nav jēgas atgriezties pie vecajiem pasākumiem, jo tie nevienu neinteresē, toties var likt lietā jaunās idejas. Tieši ar to man ļoti patika kovidlaiks. Kad vēl es smagās automašīnas kravas kastē došos pie cilvēkiem, lai uzstātos? Ierastā situācijā diez vai. Naujenes pagasts ir liels, visus savākt kultūras centrā nav reāli, toties pa ceļam var daudz vairāk cilvēku salasīt. Protams, tas nozīme arī daudz vairāk darba,” saka Aiga un piebilst, ka pagaidām idejas vēl ir un tās saistās ar Naujeni, bet tālāk dzīve rādīs.
Kultūras darbinieki nereti velta darbam vakara stundas un brīvdienas, zogot sev jau tā reto brīvo laiku. Jautāta, kā viņa izmanto savu brīvo laiku, Aiga smejas, ka tāda praktiski nav, bet, ja ir, tad labprāt šo laiku veltī miegam. “Neesmu cīrulis, rīti man nepatīk. Kaut arī ceļos uz darbu piecos, man vajadzīgs laiks pamosties, paskatīties ziņas telefonā, man nepatīk kaut kur skriet un steigties, drīzāk vienmēr kavēju.” Ilgi pievērsties kam vienam viņa arī nespējot, tāpēc aizsākts adījums vai lasīt nepabeigta grāmata viņas mājā esot ierasts skats. Toties ar īpašu rūpīgumu viņa kopj savus istabas augus, kuru mājās esot ka biezs, bet vasarā pagūst kaut ko padarīt mazdārziņā pie savas mājas Krāslavā, bet ar mēru, vien savam priekam.
Aiga ir gluži kā brīnumnūjiņa – ja trūkst dziedātāju korī “Latgale” vai dejotāju pagasta kolektīvā “Dveina”, viņa neatsaka un labprāt iesaistās, tā teikt – ja vajag, tad vajag. “Jā, mani var nakts vidū piecelt un palūgt, es iešu, to es varu. Nu varbūt mazliet padusmošos, ka naktī uzrāva kājās, bet tas ātri pāriet,” smejas Aiga.
Naujenes deju kolektīva "Dveina" deju uzvedums Lieldienās, kurā Aiga piedalās gan kā dejotāja, gan tērpu autore
