Lāčplēša dienā atceramies un godinām cilvēkus, kuri izcīnījuši neatkarīgu Latviju. Šie valsts svētki ir saistīti ar 1919.gada 11.novembri – dienu, kad neatkarīgās un jaunās Latvijas armijas karavīri grūtā cīņā padzina no Pārdaugavas pulkveža Bermonta-Avalova karaspēku. Pēc Rīgas atbrīvošanas tika plānotas atbrīvošanas cīņas arī Latgalē. Tur atradās Polijas armija, Padomju Krievijas bruņotie spēki un Lietuvas armija. Latvijas armija bija maza – apmēram 15 000 karavīru, taču par tās sabiedroto kļuva Polijas Republika, piedāvājot gan karavīrus, gan apbruņojumu. Latvijas armijas kājnieku pulki pārceļoties pāri aizsalušajai Daugavai 1920.gada 3.janvārī pārsteidza ienaidnieku ar negaidītu uzbrukumu. Līksnas un Nīcgales pagasts bija pirmie Latgalē atbrīvotie pagasti. Nīcgales stacija kļuva par Latvijas armijas munīcijas un pārtikas bāzi.
Lāčplēša diena asociējas ar varonību, drosmi un stingru gribasspēku aizstāvēt savu dzimto zemi. Brīvība ir jāizcīna – tā nav dota par brīvu. 1920.gada 18.septembrī Satversmes sapulce oficiāli nodibināja valsts apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni ar devīzi “Par Latviju”, ko piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas Brīvības cīņās un ieguldījumu Latvijas valsts dibināšanā. Piedaloties Latgales atbrīvošanas cīņās 1919. un 1920.gadā mūsdienu Augšdaugavas novadā teritorijā pie Nīcgales stacijas, Lāčplēša kara ordeni saņēma 8 karavīri, par kuriem stāstīts Naujenes Novadpētniecības muzeja prezentācijā.
Autores: Naujenes Novadpētniecības muzeja vecākā speciāliste Māra Kampāne, ekspozīciju un izstāžu organizatore Ina Vaikule
