Lai šodienas cilvēkam Dieva Mācība nebūtu sveša, ir jāmaina tās pasniegšanas veids!

29. augustā Ilūkstē viesojās Viņa Ekselence Jelgavas diecēzes  bīskaps Edvards Pavlovskis. Ilūkstes Vissvētākās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcas dārzā Viņš kopā ar Ilūkstes katoļu draudzes prāvestu Ingmāru Zvirgzdiņu, draudzes locekļiem un viesiem svinēja Svēto Misi.

Svētās Mises noslēgumā Augšdaugavas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Maigurs Krievāns un draudzes pārstāvji pateicās Viņa Ekselencei par vizitāciju un doto svētību.

Viņa Ekselence - Jelgavas diecēzes  bīskaps Edvards Pavlovskis dzimis 1950. gada 30. augustā Latgalē, Krāslavas rajona Beresnes draudzē, latviešu kolhoznieku ģimenē. 1968. gadā beidza Dagdas vidusskolu un iestājies Rīgas Metropolijas Romas katoļu Garīgajā Seminārā. Pēc trīs mēnešu studijām, decembrī tika iesaukts Padomju Armijas  dienestā. 1970. gadā atsāka studijas Garīgajā Seminārā, ko pabeidza 1975. gadā, un tā paša gada  25. jūnijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē bīskaps Valerijans Zondaks  Edvardu Pavlovski ordinēja par priesteri. Primīcijas dievkalpojums notika Beresnes draudzē, sprediķojot priesterim Ādolfam Tarbunasam, kā arī piedaloties prāvestiem Klementam Apšam, Jāzepam Turlajam, Gregoram Kibuļim un dekānam Julijanam Samušam. No 1976. gada  līdz 2000. gadam Edvards Pavlovskis bija  mācībspēks Rīgas Garīgajā Seminārā.

Garīgā kalpošana: 26.05.1975. - 27.05.1980. Rīgas Svētā Antona draudzes vikārs; 27.05.1980. - 19.09.1984. Rīgas Svētā Alberta draudzes vikārs un Pēternieku draudzes prāvests; 19.09.1984. - 19.07.1991. Tukuma draudzes prāvests, no 1990. gada arī Lamiņu draudzes prāvests, no 02.11.1988. līdz 26.01.1989. kalpoja Slokas draudzē; 19.07.1991. - 1992. gads Rīgas Svētā Antona draudzes prāvests; 1992.gads - 01.01.1993. Rīgas Garīgā Semināra inspektors un prokurators; 01.01.1993. - 14.05.1996. Rīgas Sāpju Dievmātes un Aizkraukles draudžu prāvests, 25.08.1994. atbrīvots no kalpošanas Aizkraukles draudzēs; no 1996. gada maija  - 1997. gada augustam Jūrmalas draudzes prāvests; 08.09.1999. - 10.09.2011. Rīgas Kristus Karaļa draudzes prāvests; no 2011. gada 10. septembra Romas katoļu Jelgavas diecēzes bīskaps.

Ar Viņa Ekselenci tikos pagājušā gada augusta nogalē  - Ilūkstes Vissvētākās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcā tViņa  70 gadu jubilejas dienā. Altāra priekšā, majestātisku,  greznu baznīcas sienu un  ziedu ielokā, mūsu saruna uz brīdi  pārtrauca  mierpilno klusumu:

Aija Piļka: Kā no Jelgavas diecēzes skatpunkta izskatās katoļu draudzes Ilūkstes apkārtnē un Ilūkstes pilsētā? Ar ko tās izceļas citu draudžu vidū?

Viņa Ekselence bīskaps Edvards Pavlovskis: Vienmēr esmu uzskatījis un sapratis, ka šeit Ilūkstē ir stipra draudze. Stipra nozīmē  -  daudz ticīgas ģimenes - vīrs, sieva, bērni, visi apmeklē baznīcu, kas arī ir viņu mājas. Tā ir patriarhāla draudze -  tēvi ņem aktīvu dalību reliģiskajā dzīvē, vada to ne tikai baznīcā, bet arī mājās. Tas ir priecīgs fakts, par to es priecājos un baznīcai tas ir gods. Ja ir ticīgi cilvēki ģimenē, viņi audzina bērnus ticībā, un ne tikai tajā, vecāki bērnus audzina labus, tas nozīmē – bērni ir savas zemes, valsts patrioti, un viņi aug arī tikumīgi. Vecāki bērnus cenšas pasargāt no šiem postošiem ieradumiem, kas pārņem Eiropu un pasauli, mūsu valsts nav izņēmums.

A.P.: Vecāki, bērnu vedot uz baznīcu, ik katrs cenšas veidot viņu  par gudru, stabilu, stipru ticībā un tikumībā, kas prastu  spēcināt valsti.

V.E. bīskaps Edvards Pavlovskis: Tieši to arī es vēlējos pateikt, tikumība ir svarīga lieta. Ticība ar tikumību iet roku rokā. Pazaudējot tikumību, agri vai vēlu, pazaudēs arī ticību. Ja cilvēks dzīvo tā, ka Dievs viņam traucē, tad viņš no Dieva grib atbrīvoties. Ja cilvēks izdara to būtisko kļūdu, viņš atbrīvojas nevis no sava netikuma, bet no Dieva, kas caur sirdsapziņu atgādina, ka tas nav labi,  tā ir nelaime cilvēkam. Viņš tiešām atbrīvojas no Dieva savā uztverē, atmet ticību, bet neatmet  netikumu. Un tas ir posts pašam cilvēkam un tautai. Tas ir tas ieguvums pašam cilvēkam un tautai, ka cilvēks ir tikumīgs, ka viņš postošajam pagriež muguru, viņš neiegrimst tajā, un līdz ar to, cilvēks ir labs  pilsonis, kurš spēj strādāt un strādā.

A.P.: Katoļu Baznīcai ir bijusi liela vara, ne tikai ticības lietās, bet arī sava teikšana zemes, īpašumu lietās gan Livonijas, Kurzemes – Zemgales hercogistes, gan  tālāk sekojošos valsts veidojumos. Vai šodien Katoļu Baznīca  var kaut kādā mērā ietekmēt valsti, ir kādi instrumenti ar ko tā var pateikt savu vārdu, ko ietekmēt, mainīt cilvēku labā?

V.E. bīskaps Edvards Pavlovskis: Tagad mums ir demokrātija, un  nav jau vairs  tāda vara kāda bija kādreiz viduslaikos vai kādā citā laika periodā.  Toreiz vara bieži vien tika izmantota ne tajos labākajos mērķos. Baznīcas priekšā Katoļu Baznīcas pārstāvji varēja būt spēcīgi savā Ticībā, bet valsts lietās viņi nebija spēcīgi.  Bieži neizprata un nemācēja rīkoties attiecīgos brīžos,  neprata labi kārtot lietas, un varbūt tā nebija tā Katoļu Baznīcas kompetence nodarboties ar valsts pārvaldi un politiku, tāpēc arī tika pieļautas daudz kļūdas.. Nav nemaz slikti, ka tagad tikai pati valsts nodarbojas ar savām lietām. Baznīcai ir ko darīt bez tā. Attiecībā uz to, ko varētu darīt tagad? Runājot par vēlēšanām, nav prātīgi balsot par tādām partijām, kas grauj ģimeni vai morālās vērtības. Mēs nevaram nevienam aizliegt un propagandēt par kādu noteiktu partiju, bet varam aicināt pašus cilvēkus, pilsoņus nopietni pašiem pētīt partiju programmas  un pieņemt lēmumu par ko balsot. Baznīca uzsver padomāt par  morāles principiem. Ja cilvēks balso par kādu partiju, kuras programma nesaskan ar Dieva baušļiem, tad cilvēks ir tāds  pats, kurš atbalsta tos, kas pašā programmā ir amorāli.

A.P.: Jūs vairāk dzīvojat garīgo dzīvi, laicīgajā iejaucaties mazāk?

V.E. bīskaps Edvards Pavlovskis: Mēs pagaidām dzīvojam arī laicīgo dzīvi, neesam izņemti no šīs laicīgās pasaules, neesam tie, kas visu skatās tikai no malas.  Bet skaidrs, mēs neiejaucamies laicīgajās lietās.

A.P.: Cilvēks sevi veido un attīsta  jau no mazotnes, seko briedums, pēc tā viņš nonāk līdz sirmumam. Arī  Katoļu baznīca, neskatoties uz savu jau būtībā spēcīgo pamatu, sevī atrod kādu trūkumu, un kāds tas ir, kas jānovērš un jāpilnveido?  Jo laiks iet, pasaule un cilvēku uztvere mainās.  Kādi mērķi Katoļu Baznīcai nākotnē? 

V.E. bīskaps Edvards Pavlovskis: Mainīt varētu pieeju nevis Kristus Mācību. Tā pati par sevi unikāla un nemainās. Tie Baušļi paliek tie paši, kas doti gadu tūkstošiem iepriekš. To ko Dievs ir devis, to Likumu Viņš nemaina un nevar mainīt. Tie  vienmēr paliek tie paši, ka nedrīkst zagt,   tas nenozīmē, ka jaunajos laikos drīkst zagt. Jā, tā tas ir,  cilvēki mainās,  un  arī mainās viņu uztvere. Ja varētu tā teikt, mainās mode. Baznīca negrib iejaukties – kā cilvēkam uzvesties, kādu apģērbu nēsāt vai ko citu darīt.  Tas ir ļoti cieši saistīts ar cilvēku psiholoģiju. Kādreiz, arī man mācoties skolā, nevarēja uzdot daudz jautājumus, kā skolotājs teica, tā arī bija jāpieņem.  Tagad katrs vēlas uzdot jautājumus. Un to ir daudz. Tas ir  jauns izaicinājums priesteriem.  Atbildot uz šiem jautājumiem, pirmkārt,  tas jādara mierīgi, otrkārt, izsmeļoši un pamācoši, lai tas būtu stiprinājums cilvēkam, nevis “kāda atmešana” vai “nejautā, tā ir”. Tas ir tas jaunais. Pie tā vajadzētu pierast un pieiet uzmanīgi, delikāti, pārdomāti un pārliecinoši.

Cilvēku uztvere un  attieksme mainās, un reizē ir jāmaina Kristus Mācības pasniegšanas veids -  uzstāšanās, runas veids, stils - lai šodienas cilvēkam Mācība nebūtu sveša un nesaprotama

A.P.: Minējāt  par priesteru lomu. Priesterim katra diena ir jauna pieredze, reizē jāpilnveidojas, jādzīvo līdzi mūsdienu pārmaiņām, draudzes noskaņojumam. Raksturojiet, kādi ir mūsdienu priesteri, salīdzinot  viņu tēlu un darbību pirms 50, 100 gadiem?

V.E. bīskaps Edvards Pavlovskis: Skaidrs, ka viss mainās, un arī priesteri mainās. Ļoti atkarīgs - no kurienes priesteri nāk.  Šis apstāklis ir mainījies. Pirmkārt, tik cik es atceros,  kādreiz  Latvijā Garīgajā Seminārā stājās  tādi cilvēki, kuri  jau bija izgājuši  sava veida sagatavošanos - caur ģimeni, mājām, dzīvojot ar Ticību un Dievu no agras bērnības. Ar to es gribu pateikt, tas nozīmē - no labām, ticīgām, dievbijīgām ģimenēm, kurās tēvs ar māti gāja baznīcā. Tiklīdz mazais bērns  tika nest uz rokām vai pats varēja iet ar savām kājām uz baznīcu.   Tā viņš  pierada un skatījās, mācījās, mīlēja, pieņēma un nolēma kļūt par priesteri, jo Dievs viņu aicināja. Otrkārt, šodien ir gadījumi, ka Garīgo Semināru apmeklē un vēlas kļūt par priesteriem tādi cilvēki, kuri ir kristīti tikai dažus gadus atpakaļ. Ir  bijis gadījums, ka  cilvēks ir nokristījies un tajā pašā gadā iestājies Garīgajā Seminārā. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi cits cilvēks, viņš neko no reliģiskās dzīves un prakses  nesaprot. Iemācīt jau var katru, bet lai viņš kļūtu priesteris, viņam ir jāizaug par priesteri. Salīdzinot, es gribu teikt: “Var jau iemācīt latviešu valodu un valsts himnu no galvas, bet tas, vai cilvēks būs valsts pilsonis, tā ir atkal cita runa. Vai viņš iemīlēs šo valsti, tautu,  valodu, kultūru un pieņems kā savu vai vismaz to nenicinās.” Tāpat arī ir par priesteri. Vajag izaugt, lai viņš par šo baznīcu stāvētu un kristu, ka viņš vienkārši mīlētu šo baznīcu, uzskatītu to par savu, un ka viņam arī Dieva Gods būtu tāds, ka sāpētu sirdī, tas nozīmē - šī Dieva Goda mazināšana vai atmešana viņam sāpētu sirdī. Lai viņš par Viņu būtu ieinteresēts. Tā izaugšana līdz tam ir garš process. Gadās, ka arī tas priesteris ir izaudzis līdz tam, varbūt kāda niansīte ir aizgājusi garām, izmācījies ir, bet vai izaudzis, tā ir cita runa. Un tad savā ziņā rodas grūtības ar priesteriem, sirdī jau neieies, ja izmācījies, pabeidzis visu, darījis un pildījis, bīskaps jau nevar pateikt, ka esi neattiecīgs priesteriskajam kalpojumam, un tevi nevar svētīt un pielaist. Bīskaps var ņemt vērā tikai cilvēku no ārpuses. Pie tā paša gribu teikt, ka mums ir labi, centīgi, dedzīgi priesteri, par kuriem sakām, ka: “Viņš par savu lietu stāv un krīt.” Viņi ir tie, kuri grib, dara, iet. Dažreiz gadās kāds savādāks cilvēks, bet tas vienmēr ir cilvēciskais faktors, kas parādās visur. Mums ir tāda problēma kā priesteru pārslodze, ka priesteris kalpo 4, 5 draudzēs, skrien uz visām pusēm, un ir daudz citu dažādu vajadzību. Problēma ir arī dažreiz tajā, ka arī uz priestera pleciem ir uzliktas saimnieciskās lietas, jo nav neviena cita, kas ar šīm lietām nodarbotos. Priesterim nekas neatliek kā  uzņemties un darīt.

A.P.: Vai priesteru kalpošana vairākās draudzēs saistīta ar viņu trūkumu?  

V.E. bīskaps Edvards Pavlovskis: Jā, priesteru trūkums ir jūtams. Piemēram, Rīgas diecēzē pat tiek aicināti priesteri no Polijas.

A.P.: Ko novēlāt, iesakāt mūsu novada cilvēkiem – gan ticīgiem, gan tiem, kas ir ceļā uz Dieva vārdu,  un arī tiem, kas nejūt, neredz, nepazīst un pat neatzīst Viņu?

V.E. bīskaps Edvards Pavlovskis: Es gribētu, lai ne tikai ticīgie, bet arī  neticīgie gan novadā, gan visā Latvijā –vērtētu, cienītu un vēlētos palīdzēt darīt labu viens otram. Lai atkrīt šis izteiciens, ka: “Latvieša vismīļākais ēdiens ir otrs latvietis.”. Lai mēs to mazāk dzirdam un pat negribas par to jokot. Mūs nav daudz, un ja mēs viens otru “knābāsim”, tad arī “noknābāsim”, un izzudīsim. Domāt, kā mēdz teikt: “Tālāk par savu degungalu.” Tas nozīmē – domāt par savu dzīvi, pienākumiem, vajadzībām, arī valsts attīstību tālāk, nevis vien līdz jaunajam gadam un nākošajam pavasarim. Bieži domā: “Kas būs pēc tam, uz mani vairs neattiecas.” Kad piedalās vēlēšanās, domāt ne tikai par nākamajiem 5 gadiem, domāt vispār, jo tie 5 gadi ir tie, kas ievadīs nākošos 5 gadus, un tā tālāk. Lai nebūtu tādas domas, ka manai dzīvei pietiks. Mūsu senči nav tā dzīvojuši. To ko senči ir paveikuši ar smagu darbu, liekot ķieģelīti pie ķieģelīša, mūsdienu cilvēki mēdz iznīcināt, nesaudzēt,  skaļi skandinot savas tiesības uz īpašumiem, kaut paši tajā nav ielikuši nevienu ķieģelīti, bet saka: Tas ir mūsu.”  Mūsu nav tikai vienīgi burtiski: “Mums pieder ķieģelis!”  No ķieģeļiem ceļ celtnes. Šeit es arī domāju par kultūru, parašām, par tādām lietām, kas tiešām ceļ tautu. Ja tas mums būs, tad arī Ticībai būs kur balstīties. Lai mēs domājam mazliet dziļāk, vairāk nekā par šo šodienu. Es šeit domāju arī par Mūžību. Par to arī jādomā. Bet arī par šo laicīgo dzīvi - par to, kas būs pēc mums, ko mēs atstāsim pēc sevis,  kādu nākošo paaudzi mēs izveidosim? Pie reizes, gribu teikt lielu paldies tiem vecākiem, kuri tiešām rūpējas un audzina savus bērnus,  ir labi paraugi saviem bērniem, tas ir ļoti brīnišķīgi! Viņiem pašiem ir prieks, un par to  ir  prieks  arī citiem.  Lai būtu vairāk tādu ģimeņu, kas rūpējas par nākotni. Tik daudzus gadus šeit latvieši dzīvojuši, lai mēs paši neiznīcinām savu tautu, valsti, savu kultūru, nepārņemam sevi ar surogātiem. Lai nesākam  saukt par kultūru nekulturālību, par gaumi  bezgaumību un par  ierašām netikumību!

“Lai ne tikai ticīgie, bet arī  neticīgie cilvēki gan novadā, gan visā Latvijā – vērtētu, cienītu un vēlētos palīdzēt darīt labu viens otram!”

Ar Viņa Ekselenci Jelgavas diecēzes  bīskapu Edvardu Pavlovski tikās Aija Piļka

Uz foto: Viņa Ekselence Jelgavas diecēzes  bīskaps Edvards Pavlovskis 2020. gada 30. augustā  Sv. Mises laikā  Ilūkstes brīvdabas estrādē.

Foto: Sarmīte Bogdanoviča

Atsauces:
1.      “Romas Katoļu Baznīca Latvijā”. Catholic.lv.
2.      Cakuls, J. “Latvijas Romas katoļu priesteri”. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1996.
3.      Interneta saite: www.katolis.lv.