Latvijas šallē ieadīti laba vēlējumi arī no Augšdaugavas novada

Šonedēļ Līksnas pagastā piestāja koprades projekts – adīšanas stafete “Šalle Latvijai”, kurā piedalīties tika aicinātas Līksnas un citu pagastu rokdarbnieces, lai ieadītu kopīgajā šallē savu unikālo fragmentu.

Šo neparasto radošo akciju pērn novembrī aizsākusi bezpeļņas organizācija “Šalle Latvijai” ar mērķi gada laikā rokadīšanas un mašīnadīšanas tehnikā radīt unikālu adījumu – šalli, kas atspoguļotu visas Latvijas adītāju prasmes, katra novada individuālo krāsu un rakstu izpratni. Šāda aktivitāte arī vieno iedzīvotājus kopīgam mērķim, nodot adīšanas prasmes no paaudzes uz paaudzi, apzinoties un novērtējot katra ieguldījumu.

Līksnas pagasta KN direktore Sintija Giptere atzīst, ka piedāvājumu piedalīties šajā koprades projektā pamanījusi sociālajā vietnē Facebook, kur paziņas dalījušies ar iespēju pieteikties šim projektam. “Es domāju, ka mums vajag, jo Līksnā ir ļoti aktīvas adītājas.”

Šalles adīšana sākusies Rīgā ar Lielvārdes jostas fragmentu un pamazām apceļo visus Latvijas novadus, bet šoruden atgriezīsies Rīgā un tiks pabeigta ar vēl vienu Lielvārdes jostas fragmentu, kas ir gudrības un spēka avots mūžīgam Latvijas amatniecības prasmju turpinājumam. Gatavais unikāls meistardarbs vēlāk tiks nodots Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.

Līksnas pagastā šalles adīšanas akcijā iesaistījušās 12 vietējās rokdarbnieces. Katrai adītājai ir atvēlētas 12 stundas adīšanai un tad jānodod stafete nākamajai adītājai.

“Mums Līksnā ir aktīvas sievietes, tikai viņām vajag kaut ko piedāvāt. Tā ir lieliska iespēja parādīt, ko mēs mākam, un rezultāts uz šo brīdi ir ļoti skaists. Viņas ir ļoti čakli pastrādājušas. Domāju, ka šajā adīšanas procesa pavadīts vairāk laika nekā 12 stundas,” teic Sintija Giptere.

Līksnas adītājām piebiedrojusies arī kāda rokdarbniece no Dobeles, kura savu gabaliņu nosūtījusi uz Latgali ar pakomātu, jo Dobelē nav bijis iespējas piedalīties šajā akcijā.  

Idejas autori paredzējuši šalles stilistiku veidot atkarībā no katra adītāja redzējuma un gada gājuma. Šallē apvienota gan prasmīgu roku izvēlēta krāsu un rakstu tehnika, gan mūsdienīgs adījums, gan arī neveiklu un bērnišķīgu pirmo valdziņu tekstūra. Tādā veidā caur atšķirīgo katrā indivīdā̄ vēlas atrast kopējo un vienojošo. Augšdaugavas novada rokdarbnieces izvēlas rakstus un krāsas, kas raksturīgas tieši Latgalei.

Rokdarbnieces atzīst, ka Latgalē dominē zaļie un brūnie toņi, kas simbolizē zemi un mežus.

Adītāja Terēzija Rozenštoka noadījusi fragmentu, ko nosaukusi “Nakts pār Līksnu un Daugavu”, akcentējot likteņupi Daugavu, kas caurvij pagastu. Viņa ievērojusi, ka populārākais raksts šallē esot auseklīši, ko adījušas dažādu novadu rokdarbnieces.  

Rokdarbniece Marija Vingre savu fragmentu veltījusi Līksnas pagasta aktīvo sieviešu apvienībai „Saules taka”, bet iešūtās pērlītes esot šī kolektīva dalībnieces. Šajā fragmentā attēlota Līksnas ainava ar saulainam debesīm. “Tās krāsas ir sulīgas, priecīgas, kas mums dod spēku, optimismu, sauli un radošumu,” saka rokdarbniece.

“Saules takas” aktīva dalībniece Iveta Žilvinska šallei noadījusi mežģīņu fragmentu, ko veltījusi savai vecmammai, kas bijusi liela rokdarbniece un savas prasmes nodevusi arī mazmeitai.  

Latvijas šalles tapšanā aktīvi piedalās rokdarbniece Regīna Rokjāne, kura sapulcinājusi arī citas aktīvas adītājas. Regīnas kundze ir pazīstama cimdu adītāja, kura pirms 16 gadiem aktīvi iesaistījās Latvijas akcijā, adot cimdus NATO samita viesiem Rīgā. Adīšanu viņa apguvusi jau agrā bērnībā, kopā ar mammu adījusi dažādus izstrādājumus, kas tika sūtīti uz Jūrmalu. Tolaik modē bijuši adīti peldkostīmi un garas vīriešu šalles. Taču adījumi esot aktuāli joprojām. “Man pieci mazbērni, viņus vajag apadīt. Gan zeķes, gan cimdus, gan cepures, gan šalles, visu ko viņiem jānoada,” saka Regīna Rokjāne. Savā Latvijas šalles fragmentā viņa ieadījusi dažādus līkločus un pīnītes, kas raksturīgas arī Latgales cimdu rakstos.

Interesanti, ka kopā ar adījumu ceļo arī Latvijā darināts albums ādas vākos, kurā katrs adītājs var ierakstīt datumu, kad adījums pie viņiem nonācis, kā arī novēlējumu Latvijai vai uzmundrināt nākamos adītājus.

Adītāji arī ieraksta, kāds raksts un krāsa tiks ieadīts kopējā̄ šallē̄ un kāda emocionālā̄, etnogrāfiskā̄ vai cita nozīme ir izvēlētajam rakstam vai krāsai. Savu sirds siltumu un laba vēlējumus kopīgajā šallē krāsainos rakstos ieadījušas arī Līksnas pagasta adītājas. “Lai Latvijai būtu siltums. Lai nepazustu cilvēki viens no otra. Lai būtu miers, tas ir pats galvenais. Saules mūžu Latvijai!” vēl Līksnas pagasta rokdarbnieces.