Kristaps Averjanovs ir jauns cilvēks ar savādāku skatu uz lietām – kā būtu jābūt. Viņš nekaunas, ka ir lauksaimnieks. Dzimis un uzaudzis Prodes pagastā, pabeidzis Subates pamatskolu, mācījies Aknīstes vidusskolā, ieguvis inženierzinātnes grādu enerģētikā un elektrotehnikā Rīgas Tehniskajā Universitātē. Dzīvo kopā ar brāli, vecākiem un vecvecākiem Augšdaugavas novada Prodes pagastā mājās “Salenāji”. Pirmās iemaņas dzīvē, mīlestību pret darbu un tagadējās nodarbošanās virziena izvēlei pamatus ir likuši jaunā lauksaimnieka vecākā paaudze, no kuras allaž ir, ko mācīties. “Es nekaunos, ka esmu lauksaimnieks” – saka Kristaps. “Atceros, gan bērnībā, gan skolas gados, kad bija vasaras brīvlaiki – tie pagāja, palīdzot vecākiem saimniecībā. Vasarā bija siena vākšana, rudenī kartupeļu rakšana. Tā arī guvu to pieredzi un rūdījumu, kas dzīvē noder aizvien. Es domāju, ka tas gan man, gan brālim un māsai bija pirmie ieskati, ko savā dzīvē mēs varētu darīt. Galvenais ir mērķtiecība un motivācija. Sevi ir jāmotivē katru dienu. Lauksaimniecības nozare un lauksaimnieka amats ir tā nozare un nodarbošanās, kas sākumā daudziem šķiet nekas īpašs. Bet tā tas nav. Tā ir unikāla un oriģināla nozare. Katru dienu esi gan agronoms, gan vetārsts, gan finansists. Lauksaimniekam jābūt daudzpusīgam un zinošam. Nekad nevar paredzēt - kāds būs nākamais gads. Katram gadam piemīt savas īpašības. Tie pierāda, ka var būt sausumi vai lietus sezonas nepārstāj, tā arī sakrājas dzīves un darba pieredze.”
Pabeidzot augstskolu, sākumā Kristaps plānoja palikt un strādāt lielpilsētā, bet saprata, ka pilsētas ritms, atmosfēra, saturs un forma nav priekš viņa. Kristaps stāsta: “Mani vilka uz laukiem, uz mājām. Man patīk vairāk lauki, klusums un miers, īpaši tuva man ir Subates puse un viennozīmīgi visa Ilūkstes apkārtne. Šeit ir pārsteidzoša un fenomenāla fauna.”
Zemnieku saimniecība “Salenāji” pastāv kopš divdesmitā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kurā saimnieko aizvien Kristapa vecāki Inese un Andris. Toreiz, mantojot zemi, viņi sāka savu nodarbošanos ar piena lopkopību. Savas jaunā lauksaimnieka gaitas Kristaps uzsāka 2012. gadā, atgriežoties vecvecāku mājās Prodes pagastā no studijām Rīgā. Arī brālis Jānis, pabeidzot pēc gada Jelgavas Lauksaimniecības Universitāti, iegūstot lauksaimniecības tehnikas inženiera grādu, atgriezās “Salenājos”. Ar saviem padomiem brāļiem palīdz māsa Kornēlija. Viņa ir ieguvusi Latvijas Lauksaimniecības Universitātē grādus agronomijas un lopkopības specialitātēs Jelgavas Lauksaimniecības Universitātē. “Ar savām zināšanām mēs veidojam daudzpusīgu spektru, lai veiksmīgi varētu darboties lauksaimniecībā.” – stāsta Kristaps. Lauksaimniecībā viņš kopā ar brāli saimniekojot, izmanto pašu zemi, kā arī tiek nomātas zemes no pašvaldības un privātām personām. “Sākumā man šķita, ka ar to pieredzi, kas man jau ir - pietiks, bet diemžēl, kā izrādījās, bija vajadzīgas lielākas iemaņas un prakse. Esmu ļoti pateicīgs saviem vecākiem par to, ka ieaudzināja mīlestību pret laukiem. Ja mēs, jaunie, kas esam lauku entuziasti un ekstrēmisti, tos nemīlētu, mēs nebūtu palikuši laukos. Tā ir jau pirmā saikne ar zemi, kad bērns neapzinoties paņem rokās spaini un sāk šķirot kartupeļus no lielās kaudzes lauka vidū – tas sēklai, tas lopiem, šo ēdīsim paši. Tā bērnam rodas pamats un saprašana par lauku darbiem.” – pārliecināts Kristaps. “Mēs ejam uz priekšu, paplašināmies. Patreiz zemnieku saimniecība “Salenāji” ir izaugusi līdz 130 ha. Saimniecība nodarbojas ar piena lopkopību, ko pārzina mans brālis Jānis. Es pats esmu pievērsies kartupeļu audzēšanai un graudkopībai. Sakarā ar vēso pavasari un karstajiem vasaras mēnešiem graudaugu ražas ir zemākas nekā pērn, arī kartupeļiem ražība ir viduvēja. Kā ikdienā viens otru atbalstām? Lauksaimniecība ir mūsu ģimenes kopējs bizness, visi darbojamies kopā, tikai tas, ka esam sadalījuši lauksaimniecības virzienus. Viens otram palīdzam ar padomu un savu palīdzīgo roku. Katram ir savas spējas, dotības, zināšanas ar ko, darbojoties kopā - varam viens otru papildināt. Es apbrīnoju savu brāli. Viņš pārzin ļoti labi tehniku, prot saklausīt visniecīgāko kļūdu tajā. Vienmēr laicīgi cenšas salabot tehniku, lai nerastos lielākas problēmas.” – stāsta Kristaps.
-Vai rakstāt arī kādus projektus, lai iegūtu Eiropas finansējumu?
Lai būtu iespēja saņemt Eiropas Savienības lauksaimniecības fondu finansējumu, esam rakstījuši un rakstām dažādus jauno lauksaimnieku projektus. Esam papildinājuši saimniecības tehnisko bāzi ar dažādu lauksaimniecības tehniku. Saimniecība ir jāpaplašina un jāmodernizē, līdz ar to esam sēdušies klāt jaunu projektu rakstīšanai.
- Ko esat paveikuši pēdējā gada laikā?
Saviem spēkiem esam uzcēluši angāru lopu turēšanai. Brālis rūpējas par 20 slaucamām govīm. Es, kā jau minēju, nodarbojos ar kartupeļu audzēšanu, un tas ir liels bonuss novada cilvēkiem, kartupeļi pie mums ir nopērkami. Tāpat esam arī aktīvi darbojušies pie tehnikas iegādes, aizaugušo zemju atgūšanas. Jo, lielākā problēma ir zemes trūkums, nav tā ka nav, bet, pārsvarā lauksaimniecības zeme mūsu pusē ir gādīgu saimnieku rokās un tiek apstrādāta.
- Vai ir vēl kādas papildus nodarbošanās?
Papildus esmu Latvijas Jauno zemnieku kluba biedrs. Dalos arī ar savām idejām. Katru dienu mobilā telefona aplikācijā “Whats up” izveidotajā grupā, kluba biedri dalās ar savu pieredzi un dod savus padomus, iesaka ko jaunu. Šīs diskusijas stiprina un motivē. Laukos darbojas un attīsta dažādas lauksaimniecības nozares stipri, gudri, mērķtiecīgi jauni cilvēki. Ir labi apzināties, ka esi viens no tiem daudziem Jauno zemnieku klubā – maza daļiņa no lielā zobrata, kas darbojas un ierauj visā jaunajā un interesantajā. Jaunais Zemnieku klubs ir atvērts sadarbībai ar jaunajiem lauksaimniekiem.
- Esi guvis kādas dzīves atziņas pa šo laiku?
Savos trīsdesmit gados esmu sapratis, ka nekas nenotiek tāpat vien. Katram brīdim ir sava nozīme. Ko esi darījis pagātnē, būs sekas nākotnē. Ja neesi ko izdarījis, vari vainot tikai pats sevi. Ja esi ko izdarījis, kaut mēģinājis sava mērķa labad, tas būs pluss, bonuss un mierinājums sev. Viss notiek savā ritējumā un jāpaļaujas uz Augstāko – kā Dievs ir lēmis, tā būs, tā notiksies.
- Būt dabā, dzīvot, baudot tās skaistumu un untumus, smagi strādāt un plūkt darba augļus gan pavasarī, vasarā un rudenī – ir nepārtraukta sevis un dabas izzināšana un mācīšanās, ko esi iemācījis, sapratis?
Dzīvot un strādāt dabā – tas ir fantastiski. Katrs gads nes jaunus piedzīvojumus, sezonas beigās var secināt, ko esam darījuši ne tā, un ko esam veikuši pareizi. Lauksaimniecība ir sadzīviska harmonija ar dabu, un pie mums, Sēlijā, daba fascinē.
-Kāda ir bijusi sadarbība, strādājot savā nozarē?
Es ne mirkli nenožēloju, ka esmu atgriezies savās dzimtas mājās. Prodes pagastā un visā novadā dzīvo sirsnīgi un jauki cilvēki. Ir bijusi sadarbība ar vairākām Prodes pagasta zemnieku saimniecībām, cieņa un liela pateicība šiem cilvēkiem par atsaucību un sadarbību. Tas ir labi, ka mēs varam viens otram palīdzēt. Zemnieks zemnieku pazīst vai tas būtu mazais, vidējais vai lielais zemnieks – visi mēs esam saistīti gan ar nodarbošanos, gan cilvēciskām attiecībām. Mēs apkopjam zemi, uzturam kārtībā laukus, mežus. Ja pabrauc pa novadu – skaisti! Novadā ir potenciāls, lai zemnieki ietu un darītu. Skats nākotnei rodas vienmēr ar to brīdi, kad sāc kaut ko darboties. Veiksmīga sadarbība ir bijusi ar Daugavpils Lauksaimniecības konsultāciju centru,. Tur strādā ļoti pretimnākoši, atsaucīgi darbinieki, vienmēr palīdzējuši ar padomu. Arī Lauku atbalsta dienests vienmēr ir bijis atsaucīgs sniegt palīdzību, informāciju. Ar visiem, ko esam sadarbojušies – visiem liela pateicība par veiksmīgo sadarbību!
- Kādi ir Tavi hobiji?
Kā nodarbošanās – hobijs un dzīvesveids ir pati lauksaimniecība. Patīk lasīt, sevišķi literatūru, dažādus žurnālus, materiālus, kas papildina zināšanas lauksaimniecībā. Man sirdslieta - ir atrašanās dabā. Patīk fotografēt, sevišķi dabu. Arī ēdienu gatavošana ir mana sirdslieta. Brīvais laiks ir nosacīts, jo, ir ikdienas pienākumi, laukos katra sekunde ir no svara.
-Kāds ir Tavs ieteikums novada cilvēkiem, kā arī jaunajiem cilvēkiem, kuriem ir vecvecāku mājas, lauki, kas gaida, lai tos apkoptu un rūpētos. Kāpēc būtu jāatgriežas?
Kāpēc atgriezties – mūsu saknes, mūsu soļi, pēdas paliek tur, kur esam reiz gājuši. Tos nevar izdzēst. Mēs esam izauguši, skolojušies ārpus novada, pat valsts, ja vēlme ir bijusi palikt citur, tomēr saknes liek griezties atpakaļ. Novēlu jaunajiem – nekad nepadoties, motivēt sevi, nezaudēt gribasspēku, pie katras kļūdas rodas jauna pieredze, nekas nenāk viegli. Viss rodas ar laiku. Pats galvenais ir – iet, krist, celties un pie sevis stingri pateikt: “Man taču viss izdosies!” Ja saknes sauc atpakaļ, tad jādodas atpakaļ – no kurienes esi nācis! Novadam novēlu – lai atgriežas jaunie savās vecāku, vecvecāku mājās un savā dzimtajā pusē un uzsāk ar kaut ko nodarboties. Jauni cilvēki novadā vienmēr būs vajadzīgi.
Ar jauno lauksaimnieku Kristapu Averjanovu no Prodes pagasta zemnieku saimniecības “Salenāji” sarunājās Aija Piļka, Ilūkstes pilsētas administrācijas sabiedrisko attiecību speciāliste
