Uz zila audekla cits pēc cita uzplaukst krāsaini ziedi. Leontīna Tamane uz paletes jauc akrila krāsas, kas jau pēc mirkļa pārtop maigās ziedlapiņās. Mājās pamazām krājas viņas veidotās gleznas, kurās redzamas dažādas dabas ainavas un ziedi. Tieši ziedi esot pašas sirdij vistuvākie – tie saplaukst ne tikai uz audekla, bet vasarā ieskauj arī māju. Gleznošana ir Leontīnas sens sapnis, kuru īstenot saņēmusies vien pavisam nesen.
Kad dzīve sagriežas otrādi
Viss Leontīnas darba mūžs ir pagājis Ilūkstes pusē. Ieguvusi agronoma izglītību Višķu sovhoztehnikumā, Leontīna sāka darbu kolhozā “Lāčplēsis”, te arī izveidojusi ģimeni. Taču kāds nelaimes gadījums darbā apgriezis dzīvi kājām gaisā. Apkopjot no rīta kūtī lopus, Leontīna dabūja nopietnu kājas traumu. Diemžēl ārsta uz vietas nebija, palīdzība savlaicīgi netika saņemta un kaut kas aizgāja greizi – kājā sākās gangrēna, Rīgā tika veikta kājas amputācija. Tas pilnībā izmainīja toreiz jaunās sievietes dzīvi, jo bija no jauna jāmācās staigāt, aprast ar kājas protēzi. Bija ļoti grūti piecelties kājās un noturēt līdzsvaru. Taču dzīve neapstājās, turklāt Leontīnai jau bija vecākā meitiņa Iveta, bet vēlāk pasaulē nāca Ērika. “Nebija daudz laika domāt, vajadzēja iet un darīt. Kā tu bērniem iemācīsi strādāt, ja pati sēdēsi vagas galā un komandēsi? Jāņem pašai kaplis rokā un jāiet. Jaunībā ir vairāk spēka un enerģijas, nebija laika krist izmisumā,” stāsta Leontīna. Viņa strādājusi dažādus darbus, arī kolhoza kadru daļā, bet drīz vien padomju saimniecības izjuka. Tieši tajā laikā Leontīnu ievēlēja par invalīdu biedrības priekšsēdētāju, šajā amatā viņa darbojās vairāk nekā 25 gadus, izveidoja dienas aprūpes centru “Fēnikss” cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ko vadīja līdz pat aiziešanai pensijā.
Iejusties cita ādā ir grūti
Tikai pats uz savas ādas izbaudot, ko nozīmē būt invalīdam, ciest sāpes un mēģināt pielāgoties dzīvei, cilvēks var saprast sev līdzīgos un censties palīdzēt, teic Leontīna. Šī atklāsme gan nav nākusi uzreiz. Tikai mūsdienās ir mainījusies sabiedrības attieksme kopumā pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, daudz uzmanības veltīts šo cilvēku integrēšanai sabiedrībā, bet sākums bijis pavisam smags.
Sākot vadīt invalīdu biedrību, Leontīna kopā ar sociālajiem darbiniekiem apbrauca visu bijušo Daugavpils rajonu, apzinot cilvēkus ar invaliditāti un viņu problēmas. Augstskolā “Attīstība” ieguva sociālā darbinieka un pedagoga diplomu. Mācībām veltītais laiks ļoti daudz devis pašas izaugsmei, ļāvis iepazīt sociālos darbiniekus, ar kuriem izveidojās labas attiecības un sadarbība. Pēc kāda laika Ilūkstē tika izveidots dienas aprūpes centrs “Fēnikss”. “Sabiedrība var mainīties, bet tā ir jāpieradina pie tā, ka mēs tādi esam. Kad sāku strādāt “Fēniksā”, gāja visādi. Mēs, invalīdu pulciņš, izejam uz ielas, cilvēki sākumā atskatījās. Bet mēs visi esam sabiedrības daļa, mums visiem ir tiesības uz dzīvi un darbošanos. Kā mēs to varam, tā darām,” saka Leontīna. Līdz ar dienas aprūpes centra darbības uzsākšanu pamazām sāka veidoties arī sabiedrības izpratne, cilvēki sāka pierast un uztvert to citādāk, kā pašsaprotamu lietu, taču sākums nebija viegls.
Leontīna pabijusi daudzās valstīs, kur smēlusies pieredzi arī darbā ar invalīdiem un sabiedrību. Brauciena laikā Francijā bijusi iespēja noskatīties kādā konkursā galveno balvu ieguvušu dokumentālu filmu par cilvēku ratiņkrēslā, kurš garāmgājējiem lūdz izņemt ar viņa karti naudu bankomātā, jo pats tam nevar piekļūt klāt pakāpienu dēļ. Dažu ierēdņu dzirdētā saruna lika nojaust, ka viņi nav sapratuši šīs filmas jēgu un nesaprot, kāpēc tā ieguvusi balvu. “Pirmā reakcija bija – kā cilvēks, kurš strādā tādā jomā, var nesaprast šo filmu. Bet tad nodomāju – viņi taču nevar iejusties šī cilvēka ādā, jo nav paši izbaudījuši situāciju, ka nevar piecelties no krēsla un paspert kaut soli. Mēs gaidām, ka mūs sapratīs, bet mēs to nedrīkstam gaidīt, mums ar savu dzīves piemēru jāpierāda, kāpēc mēs kaut ko nevaram sasniegt un ar kādiem līdzekļiem to darīt. Pēc šī brauciena es ilgi un daudz ko dzīvē pārvērtēju. Tikai ja pats esi invalīds, tad vari daudz labāk saprast sev līdzīgos. Kad biji vesels un varēji iet un skriet, bet pēkšņi apstājies un vairs nevari, tas ir smagi. Veselajiem to saprast grūti, jo no tevis gaida kā no vesela cilvēka un vēl vairāk,” teic Leontīna Tamane. Tieši tāpēc savu dzīvi viņa veltījusi, lai palīdzētu citiem invalīdiem. Kādu laiku šos jautājumus risinājusi, arī būdama Ilūkstes domes deputāte.
Krāsas dziedē dvēseli
Pirms sešiem gadiem Leontīna Tamane nolēma doties pelnītā atpūtā, lai uzlabotu veselību un pārējo laiku veltītu ģimenei. Darbošanās pietiek arī pensijā, jo ir jāapkopj sava māja un dārzs, var beidzot izbaudīt mieru un klusumu. Taču gluži prom no invalīdu biedrības darba viņa nav. Invalīdu biedrības „Ildra” vadītājs Valdis Miltiņš pamudinājis beidzot ķerties pie otām un krāsām, lai īstenotu dzīvē savu seno sapni. Leontīna atzīst, ka agronoma darbs viņu nekad tā īsti nav saistījis. Jau kopš bērnības viņai paticis zīmēt, skolā bijušas apzīmētas visas burtnīcas. “Bērnībā bija doma iet mācīties uz Rēzeknes Mākslas vidusskolu, bet vecāki tolaik neko nezināja par to, nokavēju ar dokumentu iesniegšanu un skatījāmies, kas tuvāk. Tā kā dzīvojām laukos, tad nolēmām, ka jāiet uz Višķiem par agronomu. Lauki man nebija sveši, bet tas nebija sirds darbs,” saka Leontīna.
Ja vajadzētu tagad izvēlēties nākamo profesiju, Leontīna to noteikti saistītu ar mākslu un gleznošanu. Pašlaik viņas galvenais skolotājs ir internets, kur Leontīna atrod ļoti daudz vērtīgas informācijas. Pagaidām Leontīna mācās gleznot ar akrila krāsām, bet sapņo izmēģināt arī citas tehnikas. Iepriekš aizrāvusies ar dažādiem rokdarbiem, audusi lakatus, pinusi no avīzēm grozus, arī to visu apguvusi, būdama pensijā un smeļoties informāciju internetā. Tomēr gleznošana ir sirdij tuvāka. Tai viņa ļaujas, kad ir laba pašsajūta un iedvesma. Ne visi darbi izdodas no pirmās reizes, dažus ir nācies pārtaisīt. Leontīnas Tamanes darbi jau pabijuši arī izstādēs. Šovasar Raiņa mājā Berķenelē bija skatāma invalīdu biedrības “Ildra” projekta “Arī mēs to protam!” darbu izstāde, tajā varēja aplūkot gan Leontīnas, gan biedrības dalībnieku darbus.
