Gluži kā 16 tūkstošiem citu koristu, arī nīcgalietei un Daugavpils novada Kultūras centra “Vārpa” jauktā kora “Latgale” ilggadējai dalībniecei Līdei Vanagai 8. jūlijā, skanot dziesmai “Pūt, vējiņi”, noslēdzās simtgades Dziesmu svētki. Līde Vanaga joprojām ar sajūsmas pilnu sirdi stāsta par svētku norisi. Turot rokās dziesmu grāmatu “Zvaigžņu ceļā”, ko šogad saņēmis katrs korists, Līde Vanaga stāsta, ka tajā ietverts viss jaukto koru repertuārs, kopā – 27 dziesmas.
L.V. Tas ir vienlaicīgi suvenīrs un pārsteiguma balva. Man ir daudz dažādu grāmatu, taču šī noteikti būs īpaša, piemiņa uz visu mūžu. Šogad apstājos dziedāt kopā ar ārzemju koriem, blakus latvieši no Cīrihes un Stokholmas. Mani pārsteidza, ka visas meitenes, kas stāvēja man blakus, dziedāja dziesmas no galvas, bez grāmatām. Cīrihes latviešu koris bija ļoti liels. Kā viņas dziedāja! Kaut jūs redzētu, ar kādu degsmi! Dziedāja ar visu savu augumu. Zane no Cīrihes dzīvo tur jau 12 gadus. Ļoti mīļa meitene, mēs ar viņu sadraudzējāmies. Stokholmas korī dziedāja kundze, kurai pēc pus gada apritēs 100 gadi. Vispār Dziesmu svētki ir iespaidīgi, tik iespaidīgi, ka vārdos grūti izsacīt. Mani ļoti saviļņoja diriģenta Māra Sirmā vārdi pirms leģendārās dziesmas “Lauztās priedes”.
Līde Vanaga ne dienu no savas dzīves nevar atcerēties bez dziesmas. Mīlestība pret to pārmantota no tēva, kas ģimenē bija liels dziedātājs. Viņa teic, ka dziesma dziedē visas bēdas un ienes sirdī laimes un pacilātības sajūtu.
L.V. Dziedāt sāku jau no kādiem trim gadiem. Atceros labi visas tēva dziedātās dziesmas, viņa mīļākā bija ”Šalc zaļais mežs. Līgo naktī kopā ar visiem kaimiņu vīriem dziedāja kopā. Tēvs dziedāja vienmēr un visur – gan strādājot, gan svētkus svinot. Vidusskolas laikā paldies mūzikas skolotājam Antonam Gavaram. Tagad vēl atceros, kā skolas laikā dziedājām “Mana dzimtene jaukā, zilo ezeru zeme..”. Tajā laikā bieži tika organizētas kolhozu sapulces, kurās dziedājām kopā ar ansambli, es biju par solisti. Dziedājām dziesmas gan latviešu, gan krievu valodā. Visas dziesmas bija skaistas un skanīgas. Kad atgriezos no Tiltiem uz Nīcgali, te sāka organizēt vokālo ansambli. Braukājām uz kolhoziem dziedāt dažādos sarīkojumos. Atceros ļoti labi dziesmu “Es redzēju jūriņāi, didam, Uz akmeņa uguntiņu, didam, Jūras māte tur žāvēja, didam, Savu zeltu, sudrabiņu, didam..”. Skaisti laiki, un vienmēr Nīcgales kultūra bija augstā līmenī.
Līde Vanaga ir dzimusi Nīcgales pagasta Dukuriešu sādžā, Jāņupes krastā. Mācījās Nīcgales septiņgadīgajā skolā, tad – Vaboles vidusskolā. Jau sākumskolas laikā mazo meiteni Līdi pārņēma dziesmu vara, kura vaļā nepalaida vairs visu dzīvi. Arī vidusskolas laikā Līde bija aktīva pašdarbniece un dziedātāja.
Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa atrada darbu par pionieru vadītāju Tiltu skolā Līksnas pusē, un tad, jau pēc vairākiem gadiem, dzīves ceļš viņu atvedis atpakaļ uz Nīcgali. Vairākus gadus nostrādājusi ciema bibliotēkā, 1975. gadā iekļuva pašā kultūras virpuļu epicentrā, uzņemoties ciema kluba vadītājas pienākumus. Par tā laika kultūras dzīvi Līdei Vanagai ir spilgtas atmiņas. Kultūras notikumu bija daudz, ciema klubs allaž bija mūzikas skaņu un cilvēku piepildīts.
L.V. Kad klubā tika organizēti kādi svētki, visa mana ģimene tika pie darba; meita zīmēja plakātus, vīrs palīdzēja izrotāt kluba telpas. Lai arī klubs bija maziņš, taču ļoti mājīgs. Noteikti tas tāpēc, ka ēka tika celta no iedzīvotāju saziedotās naudas. Šo cilvēku labestība veidoja to labo auru, kas valdīja šajā ēkā. Un cilvēku ciemā tolaik bija tik daudz. Tikai vienā krievu sādžā tolaik dzīvoja kādi 400 iedzīvotāji. Kad biju maza, atceros, kā gar mūsu mājām gāja jaunieši ballēties. Es toreiz tā noskatījos un domāju, kaut es varētu ātrāk kļūt liela un arī iet. Kā tagad atceros, kluss vakars, klubam logi vaļā un varēja labi dzirdēt, kā orķestris spēlē… Balles notika divas reizes mēnesī un vasarā nebija kad iet atvaļinājumā, klubu nevarēja atstāt. Nevarēju iedomāties, ka varētu nebūt balles, pie mums brauca pat no Serguntes, no Dvietes. Bija mazs klubs, bet tautas daudz. Jaungada masku ballē nebija nevienas brīvas vietiņas, kur iespraukties.
No Līdes Vanagas atmiņām, kas iekļautas Stanislava Ružāna grāmatā par Nīcgales zemi un ļaudīm kopsaimniekošanas laikos, var lasīt par dažādām tā laika kultūras tradīcijām un svētkiem. “Klubā notika ne tikai balles, bet arī, piemēram, vārda došanas svētki, kuru galvenie gaviļnieki bija vecāki ar savu jaundzimušo. Svētkos piedalījās kūmas, vececāki, tuvākie radinieki. Šajā ceremonijā tika pieņemts bērniņam dāvāt kā simbolus – karotīti, kas nozīmēja, lai viņam dzīves laikā viss garšotu un ziepes, lai viņš vienmēr visur mīlētu tīrību. Pilngadības svētki, kas bija ļoti iemīļoti jauniešu vidū. Šie svētki ik gadu bija ļoti apmeklēti, jo uz tiem sabrauca arī tālāki radinieki un draugi. Ciema klubā regulāri tika rīkoti lopkopju un mehanizatoru vakari, kuros godināja labākos darba darītājus. Nozīmīgi ciema dzīvē bija arī pirmās vālas svētki, kad kombainieri izbrauca tīrumos, lai sāktu graudaugu novākšanu.”
1966. gadā Nīcgales ciema padomē nodibināts pirmais jauktais koris, ko vadīja diriģente Halīna Daugiloviča. Korī savas balsis skandināja 30 dalībnieki, savukārt 1971. gadā Nīcgales ciemā darbojās jau veseli divi kori – 1. un 2. kluba koris. Bet vispār kora pirmssākumi atrodami vēl tālajā 1949. gadā, kad kolhoza “Komjaunietis” jaunieši dibināja vokālo ansambli un Nīcgales sieviešu kori. 1979. gadā pie Nīcgales lielā akmens pulcējās pirmā folkloras kopu saieta dalībnieki. Tai pat gadā Nīcgales ciema klubam piešķirts Kultūras nama nosaukums.
Lai arī pirmā jauktā kora pirmsākumi Nīcgalē meklējami 1966. gadā, arī vēlākos gados Nīcgalē pastāvēja gan kori, gan vokālie un etnogrāfiskie ansambļi, deju kolektīvi un dramatiskais pulciņš.
L.V. Nīcgalē mums bija savs koris, apvienotais kopā ar Līksnu, un vokālais ansamblis. Kori vadīja diriģente Halīna Daugiloviča. Toreiz korī bija spēcīgi dziedātāji, kas dziedāja arī Līksnas baznīcas un Nīcgales baznīcas korī. Tagad korī, arī pie mums, ļoti trūkst vīriešu balsis, diemžēl. Nevaru sevi iedomāties bez dziesmas. Piemēram, paņemu šo dziesmu grāmatu, kurā iekļautas dziesmas no svētku atklāšanas koncerta Skonto stadionā, tās visas man pazīstamas un tuvas. Sadziedāšanās naktī bijām Mežaparkā līdz pat plkst. 3 rītā. Jāsaka, ka 4 koncerta stundas pagāja viegli un bez grūtībām, jo svētki tika ļoti labi organizēti, par visu bija padomāts. Un visi mēs bijām tik vienoti. To vārdiem nevar izteikt. Kad dziedājām dziesmu “Piena ceļš”, kas bija noslēdzošā koncertā, raudājām visi. Tas bija grandiozi! Kad uzgāja mūsu Terēzīte (tā Līde mīļi sauc Dziesmu svētku goda virsdiriģenti un ilggadējo kora “Latgale” diriģenti Terēziju Broku) un dziedājām dziesmu “Pūt, vējiņi”, likās, ka tā kā viņa, neviens vairs nevar diriģēt. Kad viņa notupās uz ceļgaliem un pateicās koriem, tas bija neaprakstāmi. Lielu paldies vēlos pateikt mūsu meitenēm, Olgai Bančenkovai un Anitai Zarānei, Mums ir ļoti paveicies ar diriģentēm. Viņas pret mums attiecas ar lielu cieņu un pietāti, aicina uz katru mēģinājumu. Kaut vai slims vai grūti, bet iesi, neko citu darīt. Mums ir ļoti saliedēts koris. Latgales zonā vispār ir ļoti daudz spēcīgu koru.
Korī “Latgale” Līde dzied kopš 1973. gada un šogad Dziesmu svētkos piedalījās jau 12. reizi. Sekojot Līdes Vanagas uzaicinājumam, korī sāka dziedāt arī citas nīcgalietes, savukārt tagad uz kora mēģinājumiem braukā vien divas. Līde Vanaga pauž cerību, ka kora darbībā iesaistīsies arī citi novada cilvēki, jo šobrīd korī lielāko dalībnieku pulku veido pilsētnieki. Līde Vanaga stāsta, ka piedzīvojusi korī jau 3 diriģentu maiņu – Skaidrīti Ērlihu, Terēziju Broku un tagad – Anitu Zarāni. Palikuši atmiņās arī vairāki kora braucieni.
L.V. Nekad neaizmirsīšu kora braucienu uz Sanktpēterburgu, kad pēc koncerta visi skatītāji piecēlās kājās un ar ovācijām mūs pavadīja. Vēl no pēdējiem koncertiem, kas paliks ilgi atmiņā, bija uzstāšanās Muzeju naktī Vārkavas baznīcā. Bija tik skaists, silts vakars. Daudzviet baznīcās esam dziedājuši, taču tur bija tik patīkama gaisotne.
Lai arī tagad Dziesmu svētku dalībnieki dzīvo komfortablos apstākļos, Līde Vanaga atceras laikus, kas visas nedēļas garumā svētku dalībniekiem nācies gulēt uz papīra maisiem, kas pildīti ar ēveļu skaidām! Tāpat Līde Vanaga stāsta, ka daudzus gadu desmitus atpakaļ rajona korus no Dziesmu svētkiem sagaidīja visa toreizējā rajona vadība un tad jau tas nebija tikai viens koris, koru rajonā bija daudz - Ilūkstē, Eglainē, Bebrenē, Līksnā, Nīcgalē, Višķos un Ķirupē, bija arī skolotāju koris.
Līde Vanaga ar smaidu sejā un dziesmu uz lūpām turpina savas dziedošās dzīves gaitas korī, pagasta folkloras ansamblī un arī ikdienā. Savas omītes dzīvi mūzikā paturpina mazmeita Antra, kas mācās Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas Klavieru nodaļā.
L.V. Esmu ļoti laimīga, ka manu dzīvi caurvij mūzika. Vai tad es būtu tik ilgi nodzīvojusi, ja man nebūtu dziesmas? Cilvēks, kas dzied, var pārciest visas dzīves grūtības!
