Ligita Kursiša “Izglītībā šis ir skaists laiks – kā vienmēr, kad tiek ieviests kaut kas jauns”

Oktobra sākums ir laiks, kad svinam Skolotāju dienu. Skolas laiku arī jaunības un brieduma gados atceramies ar īpašu siltumu sirdī – pirmā skolotāja, pirmā grāmata, pirmais skolas biedrs. Naujenes pamatskolas direktora vietniece izglītības darbā jau desmit gadus ir Ligita Kursiša. Sešpadsmit pirmie gadi, kas veltīti izglītības nozarei, pavadīti bijušajā Līksnas pamatskolā. Šogad Skolotāju profesionālajos svētkos Ligita Kursiša sumināta par nostrādātajiem 20 gadiem izglītības iestāžu administrācijā, savukārt pērnā gada novembrī pagodināta ar Daugavpils novada domes Atzinības rakstu par profesionalitāti un radošumu izglītības procesa organizēšanā un nozīmīgu ieguldījumu skolēnu mācību un audzināšanas darbā.

- No kurienes Jūs nākat, kur ir Jūsu dzimtas saknes?

L.K. Es nāku no Sēlijas mazpilsētas Aknīstes, kur esmu dzimusi, augusi un mācījusies. No Aglonas puses nākusī māmiņa un dvietietis tētis tandēmā radīja vienreizējo un neatkārtojamo mani.

- Kur esat mācījusies, studējusi?

L.K. Mācījos Aknīstes vidusskolā, kurā vairāk nekā 50 gadus par krievu valodas kā svešvalodas skolotāju nostrādāja mana mamma. Pēc tam mācības turpināju Daugavpils pedagoģiskajā institūtā fizikas un matemātikas fakultātē matemātikas un informātikas specialitātē. Lai arī iestāties fizmatos bija samērā viegli, mācīties tik viegli nebija. Doto fakultāti izvēlējos, pateicoties manai matemātikas skolotājai  Anastasijai Cālītei. Viņa bija ļoti stingra un prasīga, taču man matemātika labi padevās un patika. Varbūt tāpēc man patīk, kad visas lietas manā dzīvē un darbā ir sakārtotas, saplānotas, un jebkura haotiska vai neplānota rīcība manī vieš nemieru. Jau vēlak, strādājot skolā, studēju maģistrantūrā skolvadību.

-Kāda ir Jūsu darba pieredze līdz līdzšinējam amatam?

L.K. Savas darba gaitas uzsāku uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas 1993. gadā Līksnas pamatskolā, kur piecus gadus strādāju par matemātikas un mājturības skolotāju. Darbā mani pieņēma toreizējais direktors Antons Škutāns, kuru joprojām atceros kā īstenu skolas saimnieku, prasīgu un saprotošu. Mājturību pasniedzu piecām klasēm, bija daudz stundu. Nācās iegūt  mājturības skolotājas specialitāti  Daugavpils Universitātes eksternatūrā neklātienes nodaļā. Kad pati mācījos skolā, man ne visai patika mājturība- tā ķimerēšanās ar adatām, diegiem. Taču, kad man piedāvāja mācīt bērniem mājturību, man tas bija sava veida izaicinājums.Manuprāt mājturībai ir daudz kopīga ar matemātiku- precizitāte, plānveidīgums. Bija interesanti! Tik daudz kumēdiņu piedzīvots! Man tika iedota vienreizēja audzināmā klase. Nelielās vecuma atšķirības dēļ, attiecības ar skolēniem bija ļoti draudzīgas. To laikam tikai jaunībā var piedzīvot.Toreiz klasē bija 12 skolēni.

1998.gadā pēc Antona Škutāna došanās pensijā konkursa kārtībā tiku pieņemta par direktori Līksnas pamatskolā. Toreiz biju gados jaunākā direktore visā Daugavpils rajonā un arī savā skolā biju gados jaunākā.

- Vai grūti bija pāriet no pedagoģiskā darba uz skolvadību?

L.K. Nebija grūti, jo kolēģi mani ļoti atbalstīja, palīdzēja. Līksnā bija vienreizējs kolektīvs. Vēl līdz šai dienai katru gadu  satiekamies kopā, parunājamies, padalāmies ar jaunumiem. Tas bija laiks, ko šobrīd atceros ar smaidu, mazliet nostalģiju un lielu, lielu pateicību  saviem kolēģiem – Līksnas pamatskolas skolotājiem. Tas bija laiks, kad es vārda vistiešākajā nozīmē mācījos. Mācījos dzīves un darba skolā. Tā pagāja 16 gadi, no tiem 11 - direktores amatā. Grūtāk bija tikt galā ar skolas administrēšanu. No sava tagadējā redzesloka skatoties, daudz ko būtu darījusi citādāk. Toreiz man nebija tādas pieredzes. Tagad esmu daudz ko iemācījusies no Pāvela Brovkina. Paskatoties, kā viņš organizē un vada darbu, redzu, ko Līksnas pamatsskolas vadības gados varēju darīt  savādāk. Bet, neskatoties uz to, viss notika. 2009. gads manā atmiņā palicis kā lielo pārvērtību gads. Līksnas pamatskola tika slēgta. Tas bija lielās ekonomiskās krīzes gads un pārmaiņu gads arī rajonam, jo visā valstī tika īstenota administratīvi teritoriālā reforma.

- Kā esat nokļuvusi Naujenes pamatskolā un cik ilgi te jau strādājat?

L.K. Pēc lielajām pārmaiņām un Līksnas pamatskolas slēgšanas, bija smags laiks. Likās, ka brūk pamats zem kājām. Tanī gadā mani uzaicināja strādāt Naujenes pamatskolā par direktora vietnieci izglītības jomā, un es pieņēmu piedāvājumu. Man te uzreiz iepatikās – tāda maza, gaiša, silta skola. Strādāju te jau desmito gadu. Tagad, atskatoties atpakaļ pagātnē uz tā laika notikumiem, saprotu, ka tā tam bija jānotiek. Ja esi iesīkstējies vienā vietā un tas, ko tu dari, paliek par rutīnu, tas vairs nenes prieku. Tad ir laiks kaut ko mainīt. Šajā mācību gadā no skolas ir aizgājuši daži skolotāji un es sāku mācīt matemātiku vairākās klasēs. Tātad dzīve vēlreiz pierāda, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Jūtos laimīga, jo neesmu iesīkstējusi, man ir pamainījusies darbības sfēra. Nāku uz darbu ar prieku. Tas, ko gūstu, nākot uz stundām un esot saskarsmē ar bērniem, man daudzko nozīmē.

- Bet joprojām dzīvojat Līksnas pagastā?

L.K. Jā, braucu katru dienu uz darbu no Līksnas. Kamēr braucu, paspēju pamosties, saplānot savu dienu. Naujenes pamatskolā mācījās arī mans dēls, pa šiem deviņiem gadiem, mērojot ceļu uz skolu un mājup, mācījāmies kopā dzejoļus, angļu valodas alfabētu, reizrēķinu, daudzko pārrunājām.

- Kādi ir Jūsu lielākie dzīves skolotāji?

L.K. Manuprāt, cilvēka dzīves dažādos periodos ir dažādi skolotāji. Bērnībā neapstrīdami tie bija vecāki un vecvecāki, kuru padomi lieti noder arī šodien. Pēc tam – skola, skolotāji. Joprojām ar mīlestību un cieņu atceros daudzus savus Aknīstes vidusskolas skolotājus. Vēlāk - kolēģi, vienkārši laikabiedri. Arī no dzīves mācos. Ir gan labi, gan ne tik labi momenti, taču arī negatīva pieredze ir pieredze. Ļoti daudz esmu iemācījusies no skolas direktora Pāvela Brovkina. Kad atnācu strādāt uz Naujeni, man bija sava vērtību sistēma un redzējums. Kad ieraudzīju, kā strādā viņš un kāda ir viņa dzīves nostādne, tas man bija pārsteidzoši. Ja viņam ieplānots kāds darbiņs, viņš to neatliks un izdarīs uzreiz. Ja darba veikšanai ir vajadzīgs ilgāks laiks, viņš nekad neatstās to bez uzraudzības. Ja cits var izdarīt darbiņu pēc shēmas “ ir un labi”, tad Pāvels izdara darbu pēc shēmas “labi ir”. Tur tā atšķirība. Viņš ir estēts, viennozīmīgi. Tagad varu mācīties arī no sava dēla – jauniešos ir vienreizējs potenciāls, viņu neparastais skatījums uz dzīvi, pozitīvisms, ko vienkārši nepieciešams pārņemt. Jo, gadiem ejot, cilvēkos iesakņojas negatīvisma– tas ir slikti, un šis ir slikti, valdība nepareiza, kaimiņi slikti, lietus līst… Savukārt bērni spēj atrast labo un pozitīvo vienmēr.

- Vai bieži nākas risināt jautājumus, kas nav Jūsu kompetencē?

L.K. Manuprāt skolā nevar būt tādi jautājumi, kas nav skolotāja, vietnieka vai direktora kompetencē. Nelielās skolas rakstuīgas ar to, ka visi par visiem visu zina. Tāpēc lielākā vai mazākā mērā katrs pedagogs ir spējīgs risināt dažādus jautājumus. Skolotājs jau arī pilda daudzus uzdevumus. Stundā viņš saviem skolniekiem ir gan pedagogs, gan aktieris, gan režisors, auklīte, reizēm arī sociālais darbinieks. Tā noteikti ir skolotāja profesijas patīkama īpatnība. Man jau otro gadu ir audzināmā klase, tādēļ daudzi jautājumi tiek risināti ar skolēnu vecākiem telefoniski, jo uz vecāku sapulcēm daudzi nevar ierasties.

- Kā izturaties pret izglītības reformām un to, ka nav rentabli uzturēt skolas ar mazu izglītojamo skaitu? Kā bez skolas saglabāt pagasta identitāti, jo, cik zinām, skola pagastā ir dzīvības avots?

L.K. Par reformām tiešām runāts un spriests ir daudz. Teikšu tā – pret izglītības reformu izturos mierīgi. Tā ir ne pirmā un, cerams, ne pēdējā manā darba mūžā. Par mazo skolu uzturēšanas rentabilitāti, lietderīgumu, pievienoto vērtību var runāt daudz, viedokļi arī ir dažādi. Skaidrs ir viens - mazās skolas ne ar ko nav sliktākas, bet atsevišķās pozīcijās pat pārākas par lielajām. Mans dēls šopavasar absolvēja Naujenes pamatskolu un izvēlējās turpināt izglītību mūsu pašu novada Vaboles vidusskolā, kuru man nu nekādi negribētos saukt par nelielu lauku vidusskolu. Tā ir pašpietiekama vidusskola, kurā strādā zinoši un radoši mācībspēki, kuras absolventi ir konkurētspējīgi gan iestājoties augstskolās, gan darba tirgū. Kā pozitīvāko vērtību varu minēt individuālo pieeju katram skolēnam, iespējas skolēniem iesaistīties savu interešu un talantu attīstībā skolas vidē  un bez maksas, kas nav mazsvarīgi lauku iedzīvotājiem. Latvijā tādu skolu nav mazums. Varbūt valstsvīriem būtu jāpadomā par iespēju mazās skolas pasludināt par Latvijas nacionālo bagātību, kas mūs padara īpašus un atšķirīgus no citiem, nevis spriest par to nerentabilitāti?

Mazajām skolām ir jādzīvo. Ne katra ģimene spēj nodrošināt izglītību savām atvasēm skolās, kuras atrodas tālu no dzīvesvietas. Pagasta identitātes saglabāšana visnotaļ ir pagasta vadības ziņā- cik prasmīgi, spējīgi un ieinteresēti viņi ir savu vērtību saglabāšanā un uzturēšanā.

- Naujenes pamatskola ir vizuāli pievilcīga, sakārtota un vienmēr laipni uzņem savējos un arī ciemiņus. Kā tas tiek panākts?

L.K. Es atnācu strādāt uz Naujeni, kad pamatskola jau bija pārnākusi uz bijušās Vecpils skolas telpām. Pie tam jau bija beidzies kapitālais skolas ēkas remonts. Tā nu es to satiku - renovētu, skaistu un mājīgu skolu. Bet katru gadu skolas tēls tiek vizuāli pilnveidots un uzlabots. Vislielākie nopelni pie tā ir skolas direktoram. Viņš ir ļoti neparasts. Ļoti stipras gribas cilvēks, kurš vienmēr tur doto vārdu, nekad neatliek saplānotos darbus, ar lielisku izdomu un pilnīgs estēts. Iet solsolī ar laiku, pateicoties viņam skola ir apgādāta pat vairāk kā ar nepieciešamo pilnvērtīga mācību procesa nodrošināšanai. Jā, tas ir mūsu direktors, kas, cienot un saglabājot tradīcijas, virza un vada skolas dzīvi.

- Kādi ir Naujenes pamatskolas skolotāji?

L.K. Naujenes pamatskolā strādā īsti Skolotāji, Skolotāji ar lielo burtu. Īsti sava amata meistari. Atvērti visam jaunajam, elastīgi un vienmēr gatavi realizēt dzīvē pat visneprātīgākās idejas. Ar tādiem skolotājiem ir ļoti viegli sadarboties.

- Un kādi ir bērni?

- L.K. Bērni ir jauki! Viņu enerģija un darboties spēja ir vienkārši apbrīnojama. Viņiem patīk būt skolā, daudzi brauc mājup ar pēdējo autobusu, lai pēc iespējas ilgāk uzturētos skolā. Te viņi apmeklē dažādus interešu pulciņus un individuālās nodarbības.

- Izglītības kvalitātes paaugstināšana. Bieži nākas dzirdēt, ka skolēnu izglītības līmenis pēc lauku skolas absolvēšanas ir krietni zemāks pret lielo pilsētas skolu absolventiem. Vai tā ir?

L.K. Godīgi sakot, neesmu šo jautājumu pētījusi un man nav tādu statistikas datu. Manuprāt, tas ir mīts. Jo skolēni ar dažādiem zināšanu līmeņiem ir kā lielās, tā mazās skolās gan laukos, gan pilsētās.

- Jaunā kompetenču izglītība. Kā šīs kompetences tiek pielietotas Naujenes pamatskolā.

L.K. Man ir patiess  prieks par to, ka mūsu izglītības sistēmas senseji iet līdzi laikam, virza un pilnveido izglītības sistēmu kopumā un mācību saturu kā tās sastāvdaļu. Jaunā kompetenču izglītība noteikti būs rīks, kas ļaus paaugstināt skolēnu izglītības līmeni, izlīdzinās tā atšķirību starp lauku mazajām un pilsētu lielajām skolām.

Naujenes pamatskolā viss notiek, lai pilnvērtīgi uzsāktu kompetenču izglītības īstenošanu. Skolotāji nemitīgi turpina izglītoties tālākizglītības programmās, iegūtās zināšanas pielieto mācību procesā. Skola tiek nodrošināta ar mācību līdzekļiem, tiek papildināta materiāltehniskā bāze. Mācību stundās skolotāji bieži izmanto dažādus mācību sociālos tīklus mācību procesa pilnveidošanai, atgriezeniskās saites veidošanai, skolēnu motivācijai. Mūsu skolā katra klase un kabinets ir nodrošināti ar datoru ar internetpieslēgumu un multimediju projektoru. Ir portatīvie un planšetdatori, kurus lieto skolēni. Tiek dažādotas mācību stundas - klasiskās mācībstundas tiek aiztātas ar alternatīvām, kompetencēs balstīta mācību satura atbilstošām.

Izglītībā šis ir skaists laiks - kā vienmēr, kad tiek ieviests kaut kas jauns - nedrošība un bažas mijas ar cerībām un uzdrīkstēšanos. Galvenais ir nebaidīties no jaunā, spēt pārvērtēt vērtības, nospraust mērķus un neatlaidīgi tos īstenot!

- Kur Jūs sevī rodat enerģiju un spēku?

L.K. Lielākā vērtība man ir ģimene. Dēls, vīrs, mamma - cilvēki, kuri piepilda dzīvi ar jēgu. Spēku un mīlestību smeļos ģimenē. Brīvo laiku patīk pavadīt pie ūdeņiem. Ievēroju, ka, laikam ritot, arvien biežāk jūtu vajadzību pēc atpūtas dabā: ar makšķeri pastaigāties pa ūdenstilpnes krastu, pabūt prom no burzmas un problēmām, sakārtot domas un smelties enerģiju jaunam darba cēlienam.

Ar Ligitu Kursišu sarunājās Olga Davidova