Stalta stāja, silti smaidi, mirdzošas acis un raits dejas solis – tā var īsumā raksturot Augšdaugavas novada kultūras centra “Vārpa” deju ansambli “Līksme”, kas nu jau 55 gadus rada līksmi gan dejotājos, gan skatītājos. Tās ir kolektīva galvenās vērtības, kas tiek saglabātas cauri laikam.
Tautas deju ansambļa pirmsākumi meklējami 1969. gadā, kad toreizējā Daugavpils rajona Kultūras namā sapulcējās pirmie kolektīva dalībnieki. 1979. gadā kolektīvs ieguva Tautas deju ansambļa nosaukumu un no šī laika ir visu Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku dalībnieks. Līdz 1990. gadam kolektīva vadītāja bija Irēna Braslavska, kas dejas soļus un horeogrāfijas pamatus bija apguvusi pašmācības ceļā. Viņas vadībā deju ansamblis ļoti nopietni un sekmīgi strādāja, apgūstot skatuves dejas pamatus.
1990. gadā kolektīva vadību pārņēma viņas meita, horeogrāfe Aija Daugele, kas tajā pat gadā kopā ar ansambli devās uz XX Vispārējiem latviešu Dziesmu un X Deju svētkiem.
Kolektīva repertuārs gadu gaitā ir bijis bagāts ar neskaitāmām latviešu tautas dejām un programmām. Degsme, aizrautība, dzīvesprieks, emocionalitāte – tā varētu raksturot dejošanas stilu un pašus dejotājus. Šajos gados deju ansamblis ir piedalījies starptautiskos konkursos un koncertos, daudzviet Latvijā, kā arī Francijā, Bulgārijā, Spānijā, Portugālē, Lietuvā, Baltkrievijā, Ungārijā, Moldāvijā, Nīderlandē un Itālijā. Tas tikai liecina, ka ikvienam dejotājam ir prieks piedalīties gan vietēja mēroga, gan Latvijas un ārzemju koncertos, konkursos un festivālos.
Kolektīva pastāvēšanas laikā vismaz 30 pāriem “Līksme” ir bijis liktenīgais kolektīvs, kurā dejotāji atraduši viens otru un dibinājuši ģimenes. Īpaša kolektīvam bija Latvijas simtgade, kad laulības saitēm saistījās četri kolektīva dejotāju pāri. Pēdējo 10 gadu laikā līksmiešu ģimenēs ir piedzimuši vairāk nekā 10 bērni. Jāteic, ka šim ansamblim piemīt arī pēctecība, proti, dejotāji apprecas, pēc laika atgriežas kolektīvā, bet vēl pēc gadiem vecāku deju soļus turpina viņu bērni.
Viens otru dejā atraduši arī Māra un Arvis Vaļuki. Māra teic, ka “Līksmei” ir savi īpašie "Līksmes gariņi", kuri maģiskā veidā satur kopā kolektīvu un izstaro tā unikālo būtību. Tāpat arī kaut kas īpašs esot “Vārpas” sienās, kas dejotājiem ir kļuvušas par otram mājām. “Es pievienojos kolektīvam 2012. gadā, nepazīstot nevienu un šaujot uz labu laimi – varbūt sanāks. Šis lēmums izrādījās liktenīgs. Visspilgtākie mirkļi manā laikā ansamblī "Līksme" ir saistīti ar 2014. gada deju lieluzvedumu "Lec, saulīte!". Tā bija fantastiska pieredze – pavadīt saulgriežu nakti Mežaparka estrādē kopā ar labākajiem Latvijas deju kolektīviem. Šī uzstāšanās palika atmiņā kā neatkārtojams notikums. Vēl viens dziļi emocionāls mirklis bija 2018. gada Dziesmu un deju svētku deju lieluzveduma "Māras zeme" fināls. Tajā noslēguma brīdī, kad citi kolektīvi līksmi riņķoja pa laukumu vai meta gaisā savus vadītājus, mēs stāvējām apķērušies un raudājām, jo sapratām – tā, kā bija līdz šim, vairs nebūs. Tas bija īpašs gads, kad teju puse mūsu kolektīva nosvinēja simtgades kāzas un pēc Dziesmu svētkiem, noprotami, devās vairāku gadu atpūtā no dejām. Tagad mēs pamazām atgriežamies un kopā ar mums uz mēģinājumiem nāk arī jaunā paaudze. Bērni redz, kur un kā pirms gadiem sadejojās viņu vecāki. Tāpēc dejas mums nav tikai dejas vai "treniņi". Tās ir mūsu draudzību un ģimeņu pamats,” saka Māra Vaļuka.
Divreiz nedēļā dejotāji steidz uz mēģinājumiem, neskatoties uz ikdienas darbu vai mācībām, laika trūkumu vai nogurumu. Tiklīdz esi apstājies dejotāju ierindā, viss nogurums kā ar roku noņemts un seko fiziski smags darbs, slīpējot un spodrinot deju soļus un rakstus, lejot sviedrus un reizēm arī asaras, lai koncertos varētu dāvināt prieku gan sev, gan skatītājiem. Dejotāji atzīst Aiju Daugeli par ļoti stingru vadītāju un reizē sauc par savu otro mammu, kas var gan sarāt, gan uzsmaidīt un liek saņemties, kad rokas nolaižas. Dejotāja Evita Kokina deju soļus zina jau kopš 2007. gada, kad, mācoties 2. klasē, vecākā māsa viņu aizsūtījusi dejot uz “Līksmīti”. “Bieži vien bija slinkums, un arī Aija bija prasīga, tāpēc sākuma klasēs un pusaudžu gados ik pa laikam arī negāju dejot. Tagad nožēloju katru mēģinājumu, ko šad tad esmu izlaidusi, un varu teikt lielāko paldies Aijai, ka skubināja mani un neļāva man nīkt mājās. Līksme vienmēr ir tā vieta, kur gribas atgriezties, un Aija ir kā otra mamma. Viņa mums ir iemācījusi, kā skaisti dejot, kā priecāties par tautas tradīcijām un kā uzvesties ballēs.”
Paulis Vuškāns ansamblī dejo kopš 2008. gada un jautri teic, ka tā esot viņa dzīves lielāka avantūra, kurā iesaistīties piekritis, iepriekš nezinot neko par pašu kolektīvu, tās dejotājiem un vadītāju. “Piekritu Aijas aicinājumam dejot kolektīvā, un tas viss pārauga milzīgā un man pašsaprotamā lietā, ka es dejoju “Līksmē” un citu variantu nav. Tā ir milzu lojalitāte pret šo kolektīvu, tās dejotājiem, kuri pārtapuši ļoti tuvos draugos un rados. Tā ir arī milzīga cieņa pret Aiju, pret to, ko viņa ir devusi, mācījusi, ko viņa ir ieguldījusi konkrēti manī. Man ir sajūta, ka man te ir jābūt, jo es te jūtos piederīgs un vajadzīgs.”
Atskatoties uz aizvadītajiem mēģinājumiem un koncertiem, dejotāji ar smaidu atceras gan noberztās tulznas, gan saplēstās kurpes un kādā koncerta vietā atstātos deju zābakus, arī visi strīdi ātri vien piemirstas un atmiņā paliek vien labais. Tiklīdz izskanējis jubilejas koncerts, sākas cītīgs darbs, gatavojoties kārtējai deju skatei.
Teksts: Inese Minova Foto: Laura Some un no kolektīva arhīva
