14. jūnijs Latvijas vēsturē ierakstīts ar vismelnākajiem burtiem – 1941. gadā no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Šausminošā nakts no 13. uz 14. jūniju, kad sākās deportācijas operācija, izpostīja neskaitāmus likteņus un ģimenes. Cilvēkiem aizbraucot, bija ļauts ņemt līdzi personiskās mantas, bet bieži vien operatīvās grupas to nemaz neļāva, tāpēc daudziem latviešiem bija jāpamet visa sava iedzīve nezināmam liktenim. Cilvēkus nogādāja dzelzceļa stacijās, kur arestētos nošķīra no savām ģimenēm un ieslodzīja atsevišķos vagonos. Arestētos veda ļoti tālu prom no mājām – sākotnēji uz karagūstekņu nometni Juhnovā, Krievijā, bet vēlāk, pēc vācu armijas uzbrukuma, arestētie tika pārvesti uz Gulaga nometnēm – Vjatkas, Noriļskas, Usoļjes, Ziemeļurālu labošanas darbu nometnēm. Cilvēki, kas tika arestēti pēc 14. jūnija, tika aizvesti un ievietoti Astrahaņas cietumā.
Daudziem arestētajiem tika piespriests sods ar brīvības atņemšanu uz 5, 10 vai 15 gadiem vai arī tika izpildīts nāvessods. Apsūdzētajiem liktenis nebija viegls - bada, smagā darba un slikto dzīves apstākļu dēļ daudzi gāja bojā, nesagaidot savu spriedumu, ko piesprieda pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa.
Vēsture liecina, ka ieslodzījuma vietās aizgāja bojā 3441 cilvēki, bet 700 ieslodzītajiem tika izpildīts nāvessods.
Izsūtītie cilvēki piedzīvoja neiedomājami smagu laiku izsūtījumā, ciešot badu, strādājot vissmagākos darbus, kā arī ciešot no dažādām slimībām, kas nepiemērotos dzīves apstākļos izplatās krietni ātrāk, plašāk un smagāk. Beidzoties II pasaules karam, vienīgās izmaiņas, kas cilvēkiem sniedza palīdzību un cerību par atgriešanos mājās – viņi beidzot varēja sazināties ar tuviniekiem Latvijā un saņemt atbalstu. 1946. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Izglītības ministrijai izdevās noorganizēt 1320 bērnu pārvešanu atpakaļ uz dzimteni.
1946. un 1947. gadā pienāca laiks, kad beidzās pirmie soda termiņi, līdz ar to ieslodzītos vai nu atbrīvoja pavisam, vai arī nogādāja nometinājumos pie ģimenēm. Līdz 1960. gadam gandrīz visi 1941. gada 14. jūnijā arestētie tika atbrīvoti no ieslodzījuma soda nometnēs. PSRS sabrukuma sākuma laikā, it sevišķi 1988. gadā, sabiedrības spiediena rezultātā tika sākta deportēto lietu pārskatīšana, atzīstot izsūtīšanu bez tiesas par nepamatotu.
II pasaules kara deportācijas arī toreizējā Ilūkstes apriņķī izvērtās traģiski – tika izsūtīti 247 cilvēki, no kuriem 77 cilvēki tika arestēti. Tāpēc arī šogad Ilūkstes represētie 14. jūniju piemin kā vienu no sāpīgākajiem notikumiem represēto ģimeņu dzīvēs.
Pieminēt traģiskos notikumus un uzzināt ko jaunu par Latvijas vēstures lapaspusēm bija ieradušies arī Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra nometnes “Ziņkārīgā vārna” dalībnieki. Kopā ar represētajiem bērni vienojās kopīgā latviešu tautasdziesmā un nolika ziedus 14. jūnija deportēto cilvēku piemiņai.
Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs un Nacionālā enciklopēdija Teksts, foto: Māra Multiņa
