Maija Kivleniece: “Mūza atnāk, ja kaut ko sāc darīt”

Tautas Lietišķās mākslas studijā “Pūpoli” pamazām sākas rosība pēc garās ziemas un pandēmijas, kas iedragājusi arī radošo cilvēku ikdienu. Te valda silts mājīgums un radoša gaisotne. Drīz jau sāksies klūgu vākšanas sezona, bet tikmēr studijas vadītāja, Latvijas Amatniecības kameras pinēju amata meistare Maija Kivleniece rāda iepriekš darinātos darbus un dalās savās sajūtās par to, kā atradusi savu sirdij mīļo nodarbi.

Nav nekas jāatliek uz vēlāku laiku

Maija aktīvi iesaistās dažādās sabiedriskās aktivitātēs, viena no tām ir ikgadējā akcija “Satiec savu meistaru”. Pirms pāris gadiem satikām Maiju Naujenē, veidojam kļavu lapu cepures. Patīkama lapu čaukstoņa, lapu smarža un jaukas sarunas – šādā radošā atmosfērā ikviens varēja iemācīties no dabas materiāliem pagatavot sev neparastu galvassegu, ko var izmantot iešanai pirtī. Taču cepures Maija prot darināt ne tikai no kļavu lapām. Viņas kolekcijā ir arī salmu cepures – gan tradicionālās, gan skaistā mežģīņu tehnikā darinātas. Neparastas ir arī cepures, kas pītas no kukurūzas šķiedrām blāvi zaļganā krāsā.

Pasākumā “Satiec savu meistaru” Maija piedalīsies arī šogad, aicinot uz Naujenes Novadpētniecības muzeju tos, kas vēlas izmēģināt kaut ko izveidot no klūgām.

Studiju “Pūpoli” Maija vada vien pāris gadus, līdz tam daudz strādājusi ar klūgām, mācījusies, ieguvusi amata meistara nosaukumu. “Tas bija liels izaicinājums, jo esmu kādu laiku strādājusi par sētnieku, dežuranti skolā, biju bezdarbniec. Palēnām kļuvu tuvāk studijai,” teic Maija. Studijā aktīvi darbojas seši pinēji, varbūt kāds gribētu nākt klāt, bet pandēmija iztraucēja. “Dažreiz, kad aicinu nākt uz studiju darboties, kāds saka – padzīvošu līdz vecumdienām un tad sākšu ko darīt. Nevarēs vecumā neko darīt. Nu varbūt mazliet. Labāk darīt, kad esi spēka pilns, labi redzi, dzirdi, spēj atcerēties un uztvert informāciju.” Pašlaik ir īstais laiks izmēģināt ko jaunu, kaut vai klūgu pīšanu. Bet galvenais esot vispār kaut ko darīt un nemeklēt aizbildinājumus. “Visgrūtākais reizēm ir piecelties no dīvāna, bet nedrīkst sašļukt, ļauties slinkumam. Ir jādara, tad tā Mūza pati ieradīsies,” iedrošina amatniece.  

Klūgu tēja mundrumam

Gaidot savā studijā viešņu, Maija sarūpējusi neparastu cienastu – klūgu mizu tēju un pašas gatavotu kaņepju sviestu. Maigās garšas tēja esot ļoti veselīga, dabiska antibiotika organismam, kas palīdz pie dažādām kaitēm. To zinājuši jau mūsu senči. Arī kaņepju smēriņš ir aizgūts mantojums, ko īpaši iecienījuši Maijas dzimtajā Vidzemes pusē. Amatniece pamāca, ka kaņepju sēklas viegli apgrauzdē un samaļ, pievieno sāli, sviestu un gardums ir gatavs. ”Atceros kā padomju laikā veikalā uz letes stāvēja sviesta kluči – dzeltenais un tumšais. Un es, maza meitene, lūkojos pāri letei, cik vien varēju aizsniegties, cik skaisti pārdevēja to grieza gabalos un tina sviesta papīrā,” Maija atmin laikus, kad pirmo reizi dabūjusi nogaršot arī kaņepju sviestu.

Viņas dzimtā puse ir Rauna, taču ar Latgali saistījis liktenis. Maijas mamma Zaiga pēc Rīgas medicīnas skolas absolvēšanas nonāca vietā “Putj Iļjiča” Latgalē, strādāja par feldšeri Luknā, kur iepazinās ar vietējo krievu puisi un apprecējās. Dzīve mētājusi turpu šurpu. Kamēr tēvs dienēja armijā, mamma atgriezusies pie vecākiem Raunā, bet pēc gadiem, jau būdama atraitne ar diviem bērniem, atkal devusies uz Latgali. Maija izmācījusies Bebrenes tehnikumā par veterināro feldšeri. “Vai tad tajā laikā ir prāts? Nu nav,” smejas Maija par savu izvēli. Lai arī šī profesija nekad nebija saistījusi, strādāt tajā gan nācies, sākumā agrofirmā “Uzvara” Bauskas pusē, vēlāk Latgalē tajā pat Luknā. Taču pēc otrā dēla piedzimšanas Maija šajā darbā vairs neatgriezās un jutusi atvieglojumu. Pēc neilga laika nācis piedāvājums strādāt skolā par dārznieci, ko Maija ar prieku pieņēmusi. “Tik vien es zināju, kā piķēt puķes, jo vīramāte bija rādījusi. Nolēmu stādīt tepiķdobi, zīmēju pa krāsām pleķīšus, 2800 puķu stādi bija centrālajā dobē,” atceras Maija, kas ar savu krāšņo dobi piedalījusies arī sakoptības konkursā. 

“Esmu sevi atradusi”

Pirmo reizi darboties ar klūgām sanācis, uzsākot darba gaitas Zemgalē. “Kāds vecs vīrs, skolotājs Adamovičs, vadīja klūgu pīšanas pulciņu, gājām turp reizi nedēļā, tapa pirmie grozi. Tā man sākumā bija Ķīnas ābece,” saka Maija. Strādājot Špoģos, sākusi apmeklēt studiju “Pūpoli”, ko tolaik vadīja Viktors Kuhaļskis, radās interese par pašu klūgu sagatavošanu, apguvusi sloksnīšu pinumus. Ātri vien bija “āķis lūpā”. Maija stāsta, ka viņas mātes rados visi bijuši radoši. Mamma pati esot liela adītāja, pirmos cimdus sev uzadījusi jau sešu gadu vecumā, bet vidusskolā sev un draudzenēm adījusi džemperus, tagad ada skaistas kleitas. Vecmamma pratusi grozus pīt, bet vecvecmamma bijusi varena šuvēja, mācījusi šo arodu jaunām meitenēm. Savukārt vectēvs un vecvectēvs bijuši kalēji. Radošs ir arī Maijas vīrs Guntis, kurš strādā par restauratoru. Abi dēli Kārlis un Mārtiņš izmēģinājuši vecāku aizraušanos, taču atraduši katrs savu – vienam ir pašam savs autoserviss, otrs strādā par programmētāju. Maija priecājas, ka pati sevi arī atradusi, jo klūgas ir viņas sirds nodarbe. Taču viņa ir atklāta visam jaunajam, labprāt rosās arī dārzā un siltumnīcā, kur stāda dārzeņus. “Nevaru iedomāties, kā dzīvot bez sava burkāna un kartupeļa.”

Reiz būs savs kārklu lauks

Maija ar nepacietību gaida, kad kārkli sāks plaukt, jo tad esot īstais laiks doties tos griezt klūgām. Turpat uz lauka viņa arī cenšas klūgas mizot. Cik klūgas būs labas, esot atkarīgs no vietas, kur kārkli aug. Vislabākās klūgas sanāk no smilšainā augsnē augošiem kārkliem. “Visforšākās ir pie Daugavas, laikam arī pie Gaujas, kur smilts un ūdens. Tās tādas lokanas, zīdainas. Tādas klūgas, kādas aug Daugavmalā, nekur nav redzētas, ar tādām bauda strādāt. Mālainā augsnē augušās ir stiegrainas,” teic amatniece un stāsta, ka mūsdienās ievākt materiālu klūgām nav tik viegli, jo ceļmalas tiek izcirstas, arī citviet kārklu krūmi tiek iztīrīti. Tāpēc viņai padomā ir veidot savu kārklu lauku. “Tur būs dažādas šķirnes – Majak, Amerikanka, kāda dzeltenā un citas. Stādīšu savā zemē, lai neviens neko nevar izdarīt.”

Pati klūgu sagatavošana esot vesels rituāls, kurā parasti talkā nāk arī citi studijas biedri. Kad klūgas savāktas un nomizotas, tās šķiro, kam tiks izmantotas. Īpašs process ir klūgu mērcēšana un vārīšana, kuras gaitā klūgas iegūst īpašu nokrāsu. “Vārīšana ir tam, lai dabūtu nost mizu. Vāra kādu stundu. Tas ir interesanti. Kā mēs vāram, kā kāpj uz tā galda un velk klūgas ārā no katla. Tas, kuram klūgas pieder, stāv un rij tos dūmus, pārējie nāk palīgā mizot,” smejas amatniece. Tad klūgas tiek šķeltas, maltas, ēvelētas ar speciālām iekārtām, līdz klūga iegūst vajadzīgo biezumu un platumu.

Jau griežot klūgas, Maija sāk apcerēt, ko no tām veidos. “Pavasarī, kad baltas klūgas mizojas, ir iekšējs prieks – nu tik būs!” Maija pin dažādas lietas – gan šķīvjus un grozus, gan vāzes un dekorus. Viens no Maijas pītajiem groziem ir nonācis Latvijas prezidenta Egila Levita īpašumā.

Ir arī lielāki darbi, piemēram, pīti krēsli. Arī tradicionālie izstrādājumi izskatās neparasti, jo meistare liek lietā izdomu, lai tie atšķirtos un izceltos, būtu arī gana praktiski. Piemēram, piknika grozam vāks taisās uz āru, lai to var ērti piepildīt. “Man nepatīk dzīvot vienveidībā. Nu nopīšu es to grozu, bet ar to nepietiek. Gribās kādu citādāku niansi – varbūt kantaināku to grozu, interesantu vāciņu.”

Šoziem Maija darinājusi smalkas lietas - uzpinusi klūgu maijpuķītes. Vienam ziediņam tiek veltīta gandrīz stunda. Ļoti izturīgi ir no klūgām darināti puzuri.

Nebeidz pārsteigt sevi

Lai arī Maija sevi ir atradusi klūgu pīšanā un nemitīgi pilnveido savas prasmes, tomēr atzīst, ka vienmēr grib apgūt vēl ko jaunu. “Visu mūžu esmu gribējusi gleznot. Bet nebija man mākslas skolas un tādas iespējas. Tikai vizuālās mākslas stundas skolā, bet ko mums tur iemācīja?” Viņa nolēmusi ķerties pie lietas un beidzot šo sapni īstenot. Gleznošanu ar eļļas krāsām Maija apgūst pašmācības ceļā, izmantojot online kursus internetā. “Domāju, ka cilvēkam nekad nedrīkst pārtraukt sapņot. Var fantazēt, bet jāpāriet uz darbiem, jo ar sapņošanu vien nekas nebūs,” pārliecināta meistare. Īpaši mīļas viņai ir tieši eļļas krāsas, taču sapņo apgūt arī akvareļa tehniku. “Eļļas krāsas esot stiprajiem cilvēkiem. Nezinu, vai esmu stipra, bet spītīga gan,” saka Maija. “Es tikai tagad uzzinu par krāsu triepieniem, par krāsu jaukšanu, kā var dabūt gatavus mazos knifiņus. Esmu sevi atklājusi no jauna. Pati sev nereti esmu pārsteigums.”

Maija uzskata, ka vienmēr jāmēģina apgūt ko jaunu. Iepriekš izmēģinājusi arī filcēšanu, un tagad katram ģimenes loceklim ir viņas filcētās čības. Vēl ir sapnis apgūt ģitāras spēli, bet tas vēl esot priekšā. Pašlaik viņa ļaujas krāsām un klūgām, radot jaunus meistardarbus, tādejādi cenšoties pārdzīvot arī dažādas pasaulē notiekošās negācijas.    

“Cilvēkam jāspēj redzēt skaisto, nedrīkst ieciklēties uz nebūšanām, kuru pašlaik ir daudz. Dienā jāatrod vismaz trīs prieki. Pirmais no tiem jau ir tas, ka esi pamodies. Man patīk satikt kolosālus cilvēkus, kas iedvesmo. Dzīve pati neko nedod, tā tikai tev pasviež, bet pašam tālāk jārīkojas.”

Teksts, foto: Inese Minova