Mans ģimenes stāsts ir kā mozaīka, kuru veido dažādas kultūras, tradīcijas un cilvēki. Dzīvojot daudznacionālā pagastā, kur mīt latvieši, lietuvieši, ukraiņi, poļi, baltkrievi, moldāvi un krievi, mēs visi esam pārtapuši vienā lielā ģimenē. Šī daudzveidība ir mūsu bagātība un spēks.
Mēs kopā svinam svētkus, piedalāmies pasākumos, apgūstam citu tautu ēdienus un tradīcijas. Tas ir svarīgi, jo šādā veidā mēs stiprinām savas saknes un veidojam patiesi draudzīgas savstarpējās attiecības. Mums ir jāiemācās cienīt un novērtēt katru cilvēku, jo tieši tā mēs varam veicināt mieru un sapratni mūsu kopienā.
Cilvēki saka, ka dažādība var radīt nesaskaņas, taču mēs esam pierādījuši, ka tā var būt arī mūsu lielākā bagātība. Mēs mācāmies cits no cita, dalāmies pieredzē un veidojam kopīgu nākotni. Katrs cilvēks mūsu pagastā ir svarīgs un īpašs, ir daļiņa no kopīgās, krāšņās mozaīkas.
Izstāde veidota projekta "Turpinājums" ietvaros ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu
Stāstus apkopoja Anita Drozdova (Medumu pagasta kultūras darba vadītāja)
Redaktore Inese Minova (Sabiedrisko attiecību speciāliste)
Medumi. 2024
Elvīra ar lielu mīlestību stāsta par saviem senčiem, zina pat sava vecvectēva stāstu, kurš bija mecenāts un palīdzēja pārbūvēt baznīcu Elernē, kur vēlāk arī tika apbedīts. Bet viņas vectēvs 1936. gadā iegādājās zemi Kurcuma pagastā Ilūkstes novadā (mūsdienu Medumu pagasts) vietā, kas saucās Krivinišķi, Krūmu muižā, apprecējās un izveidoja ģimeni. Tajā laikā kokmateriālus celtniecībai veda no Vecsalienas pagasta, bet pēc kara, kolektivizācijas gados, zemi kopā ar jaunajām būvēm atņēma. Elvīras vecāki arī nāk no Medumu pagasta, bet bija spiesti doties strādāt uz Daugavpili un tikai pensijas vecumā atgriezās dzimtajā ciemā, Krūmu muižā. No paaudzes paaudzē visi senči runāja poļu valodā un ievēroja katoļu tradīcijas. Visu savu bērnību Elvīra pavadījusi ciemā kopā ar vecmāmiņu, kura viņai iemācīja adīt, izšūt un ieaudzināja mīlestību uz rokdarbiem. Elvīra atceras, kā skolā par viņu smējās, jo runājusi poļu valodā, tāpēc kopš skolas gadiem par dzimto valodu uz laiku piemirsa un atgriezās pie tās daudz vēlāk, kad satika savu vīru, kurš nāca no tādas pašas poļu ģimenes. Pēc skolas viņa devās mācīties uz Bebreni, bet praksi izgāja kolhozā "Medumi". Tur arī satika savu Česlavu, kurš kolhozā strādāja par šoferi. Tēvs nomira agri. Kopš bērnības Česlavs nebijās neviena darba – mācoties Medumu skolā, vasarā strādāja par kombainiera palīgu, pēc armijas – par šoferi kolhozā, bet nu jau 14 gadus ir pensijā un rūpējas par saimniecību. 1982. gadā viņi apprecējās un pārcēlās uz Upes muižu Medumos. Elvīra strādāja par veterinārārsti, vēlāk par kasieri pagastā. Arī Česlava vecāki nāk no Medumu pagasta. Uzreiz pēc kāzām, 1949. gadā, viņus izsūtīja uz Sibīriju, taču no trimdas par laimi atgriezās un bija spiesti atpirkt savu māju no kolhoza.
Česlavs un Elvīra Mikulāni (Poļu saknes)
Viņš audzē trušus un vistas, vienmēr ar kaut ko nodarbojas un remontē dažādas zirglietas. Poļu valoda un tradīcijas vieno viņu ģimeni. Svētku dienās viņi vienmēr apmeklē Svēto misi, Ziemassvētkos ļoti gaida ciemos savu vienīgo meitu Ēriku un noteikti gatavo žureku – poļu sēņu zupu.
Aldona Šatreviča (tēva uzvārdā Vilimaite) ir dzimusi Lietuvā, Ķēdaiņos. Viņas vecāki bija īsti lietuvieši, un viņa vienmēr lepojās ar savu izcelsmi.
Jaunībā Aldona satika Oļegu no Medumiem, kurš bija devies komandējumā uz Lietuvu. Oļegs dzīvoja kopmītnē. Viņu satikšanās bija nejauša, taču viņi ātri vien iemīlējās. Kad Oļegs uzaicināja Aldonu ciemos, abi nolēma, ka viņa paliks Medumos un abi veidos ģimeni. Sākumā jaunā ģimene apmetās pie vīramātes, bet drīz vien pārcēlās uz savu māju Medumos, kur aizvadīti daudzi laimīgi gadi. Interesanti, ka arī vīramāte pēc tautības bija lietuviete. Oļegs strādāja par atslēdznieku un santehniķi, bet Aldona atrada darbu Pastaratos, sākumā strādāja putnu fermā, vēlāk – govju fermā. Abu dzīve bija pilna smaga darba un rūpju, bet tas viņiem nebija šķērslis būt laimīgiem. Gadiem ejot, Aldona un Oļegs izveidoja skaistu māju, viņu pagalms kļuva par paraugu pagastā. Aldona ir izcila dārzniece, viņas sēta vienmēr ir skaisti sakopta un ziedoša. Tagad Aldona dzīvo viena, bet viņa joprojām uztur savu dārzu un ikdienā velta laiku pastaigām pa mežu un sēņu lasīšanai. Dažreiz arī gatavo garšīgus tradicionālos cepelīnus un labprāt gaida ciemos viesus. Lietuviešu dziesmas, raidījumi televīzijā, braucieni uz Zarasiem pēc produktiem – tā ir viņas ikdienas saikne ar savu dzimteni.
Aldona Šatreviča (Lietuviešu saknes)
Jeļena Jurkjāne piedzimusi Skrudalienā, taču dzīve viņu aizveda uz Demeni, kur viņa satika savu patieso mīlestību – Jāni Stikānu, latvieti no Vārkavas. Septiņdesmitajos gados Jānis pārcēlās uz Demeni, meklējot iespēju vadīt mācību projektu, taču viņam piedāvāja traktora vadīšanas instruktora darbu Zemgales vidusskolā, kur viņš arī palika strādāt. Jeļena iemīlējās Jānī, vēl būdama skolniece, bet jau vēlāk, 1970. gadā, viņi apprecējās. Vēlāk Jānim piedāvāja direktora amatu Medumu pamatskolā, kur viņš nostrādāja 29 gadus līdz pat pensijai. Jeļena strādāja bērnudārzā, vēlāk bibliotēkā, bet ar trim bērniem viņai bija maz laika. Māja, kurā viņi dzīvo pašlaik, tika piešķirta kā pagasta darbiniekiem. Visa dzīve pavadīta plecu pie pleca draudzīgi un laimīgi, radot siltu un mīļu mājas sajūtu ikvienam. Tagad viņiem ir skaisti sakopts dārzs. Stikānu ģimene ir kļuvusi pazīstama arī ārpus Latvijas ar savu unikālo Pirmā pasaules kara privātkolekciju un muzeju. Abi dēli nodarbojas ar vēstures izpēti, papildina tēva iesākto Pirmā pasaules kara ekspozīciju. Stikānu saime ir bagāta ar četriem mazbērniem, viņu dzīve ir piepildīta ar ģimeniskumu, mīlestību un kopīgu darbu.
Jeļena un Jānis Stikāni (Latviešu saknes)
Boriss piedzimis Moldovā, viņa vecāki bija īsti moldāvi. Pēc dienesta armijā viņš devās uz Jelgavu apgūt agronoma profesiju. Tieši tur viņš satika meiteni no Medumiem Genovefu, savu izredzēto. Pabeidzot studijas, abi nolēma atgriezties un palikt Genovefas dzimtenē, veidot tur ģimeni un strādāt. Medumos Boriss kļuva par galveno agronomu, savukārt, Genovefa strādāja par sēklu audzētāju. Laiks ritēja uz priekšu, ģimenē piedzima divi bērni. Viņu dzīve bija piepildīta ar mīlestību un kopīgu darbu, un tagad viņiem jau ir divi mazbērni, kas abiem sniedz milzu prieku un laimi. Boriss un Genovefa ir izveidojuši ļoti siltu un mīļu ģimenes mājvietu. Savu dzimteni Boriss atceras ar lielu mīlestību, uztur saikni ar saviem radiniekiem Moldovā un neaizmirst arī savu dzimto valodu.
Boriss un Genovefa Tanass (Moldāvu saknes)
Olga Kušnīre (tēva uzvārdā Koiro) ir viena no mūsu pagasta ilggadējām iedzīvotājām, kuras stāsts ir ne tikai par dzīvi, bet arī par izturību un mīlestību. Viņa piedzimusi Pastavos Baltkrievijā, baltkrievu ģimenē. Viņas bērnība bija piepildīta ar mīlestību un tradīcijām. Jauniešu gados Olga satika savu vīru Vladimiru, kurš bija karavīrs. Viņu saikne bija spēcīga, un viņa, kā jau īsta kareivja sieva, sekoja viņam uz Ziemeļiem. Laiks bija sarežģīts, un Olgas ģimene pieņēma svarīgu lēmumu – pārcelties no Baltkrievijas uz Latviju. Viņi apmetās Medumos, kurp arī no Ziemeļiem atgriezās jaunā ģimene, un dzīve turpinājās. Abi strādāja sovhozā, vīrs bija meistars. Šeit viņi uzcēla savu māju, audzināja meitas un izveidoja spēcīgu ģimenes pamatu. Olga atceras kopīgos svētkus pie galda ar baltkrievu dziesmām un tradicionālo ēdienu babku – cepeškrāsnī ceptu kartupeļu pīrāgu. Olga aizrāvās ar adīšanu, saviem mazbērniem ada skaistas zeķītes ar baltkrievu rakstiem. Vīrs jau aizgājis mūžībā, bet Olgas dzīves laime ir abas meitas, trīs mazbērni un trīs mazmazbērni. Viņas ģimenes vērtības un stāsts turpinās caur jaunajām paaudzēm, kuras viņa ir iedvesmojusi ar savu izturību un mīlestību. Viņas sirds ir piepildīta ar atmiņām par dzimto zemi.
Olga Kušnīre(Baltkrievu saknes)
1971. gadā Medumos ieradās jauna ģimene no tālā Čelabinskas apgabala Krievijā - Vera un Viktors ar bērniem Valentīnu un Vjačeslavu, līdzi atvedot savus sapņus un cerības, atklāja sev Latvijas dabu — tās ziedošos laukus, mežu burvību un mierīgo Medumu ezeru. Daugavpilī jau dzīvoja Viktora brāļi, tāpēc pārcelšanās neraisīja bailes, bet gan sajūtu, ka šeit viņi atradīs jaunu sākumu. Pirmos gadus ģimene dzīvoja privātmājā Ilgās, taču liktenis sūtīja smagu pārbaudījumu - ugunsgrēku, pēc kā viņus pārcēla uz jauno māju, kur viņi dzīvo līdz šim laikam. Mamma Vera strādāja lopkopībā, rūpējoties par mājlopiem, tikmēr tētis Viktors strādāja par šoferi. Bērni izauga, Valentīna izvēlējās savu dzīvi saistīt ar medicīnu, 35 gadus nostrādāja neatliekamās palīdzības dienestā, glābjot cilvēku dzīvības. Rīgā viņa sastapa savu mūža mīlestību, laida pasaulē meitu Anastasiju. Laiks strauji iet uz priekšu, tagad Valentīna jau ir pensijā, bet viņas mātei Verai jau 88 gadi. Viņu kopīgais laiks ir piepildīts ar sirsnīgām sarunām un atmiņām, dažreiz ģimene kopā gatavo pelmeņus un dzied vecās dziesmas, kuras izskan kā mīlestības un ģimenes vērtību apliecinājums.
Timčenko ģimene (Krievu saknes)
Jaroslava Samuilova (Plavjanik) dzimusi un izaugusi Ukrainā, Ļvovā. 1970. gadā viņa satika savu vīru Zotiku. Abi jauni un entuziasma pilni satikās laikā, kad viņš vēl dienēja armijā. Pirmā mīlestība, īsti randiņi un kāzas, kas kļuva par jaunas dzīves sākumu. Pēc kāzām viņi pārcēlās uz Medumiem, vīra dzimto vietu, kur Jaroslava strādāja veikalā un veica ikdienas mājas darbus, radot savai ģimenei īstu māju sajūtu. Abi izaudzināja meitu Natalju, kura pašlaik audzina četrus bērnus. Pēc daudziem piepildītas dzīves gadiem Jaroslava dzīvo vienatnē, taču viņas sirds ir pilna siltām atmiņām, mīlestību un vēlmi saglabāt saikni ar dzimteni, tāpēc viņa sazvanās ar radiniekiem Ukrainā un nav aizmirsusi savu dzimto valodu. Vakaros pēc dienas darbiem Jaroslava ņem rokās savu krustdūrienu izšuvumu un ar lielu rūpību un mīļumu veido skaistus rakstus, katram no tiem ir savs stāsts. Viņas izšuvumi ir kā dzīves mozaīka, kur katrs adatas dūriens ir kā neliela piemiņa par to, kas bijis un kas joprojām ir svarīgs: ģimene, mīlestība, dzimtās saknes.
