Meistari dalījās zināšanās par pavasara zaļumiem un zāļu tējām

Pirmo reizi akcija “Satiec savu meistaru!” noritēja Lielbornes muižas parkā, kur visus uz meistarklasi aicināja biedrība “Zaļā krūze”. Meistares Jolanta Bāra un Vineta Era interesentus iepazīstināja ar senajām zināšanām par savvaļas augiem, kurus var pielietot kulinārijā, tējās un kā “zaļās aptiekas” veltes. Jolanta Bāra pastāstīja, ka biedrība tapusi pērn rudenī ar mērķi popularizēt veselīgu dzīvesveidu, zāļu tējiņas, dažādu zaļumu lietošanu uzturā, pārgājienus dabā un cita veida aktivitātes, kuras tuvina cilvēku dabai. “Būtībā, šīs visas lietas cilvēkiem Latvijā ir viegli pieejamas. Mēs joprojām esam dabas un mežu valsts. Mēs nevaram sūdzēties, ka mums nav iespējas iziet dabā un esam ierobežoti lielpilsētu džungļos,” tā J. Bāra.

Jolanta Bāra, kura studējusi bioloģiju un vides zinātni, atklāja, ka liela daļa no viņas zināšanām par uzturā lietojamiem pirmajiem pavasara zaļumiem nāk no vecāku un vecvecāku pieredzes. Kamēr dārzā vēl nav izaugušas dilles, zupām un salātiem lieliski noder gārsas. Agrā pavasarī parādās arī pirmās nātrītes, kuras var applaucēt ar karstu ūdeni, lai nedzeltu. Tāpat uzturā var lietot upeņu pumpurus un izdīgušās pienenes, kuras pirms tam ieteicams pamērcēt sālsūdenī, lai noņemtu rūgto piegaršu. Ļoti garšīga ir balandu piena zupa, kuru ne velti Anglijā pat dēvē par nabadzīgu cilvēku sparģeļiem. Demonstrējot zaļumus, no kuriem vēlāk tapa svaigie salāti, Jolanta akcentēja, ka pat latviešu tautasdziesmās ir saglabājies, ka pavasarī visi ziemas krājumi ir apēsti un “pat lielam bagātniekam gārsu kule mugurā”, kas nozīmē, ka arī bagātajās saimniecībās nesmādēja savvaļas dabas veltes. “Tās saimnieces, kuras bija gudrākas un pazina dažādas zālītes, palīdzēja izdzīvot savām ģimenēm kara, slimību un bada apstākļos. Būtībā, tas nemaz nav tik sen un šādi gadījumi ir zināmi arī no pagājušā gadsimta,” atklāja meistare.

Par zāļu tēju raksturīgākajām īpašībām un priekšrocībām stāstu turpināja meistare Vineta Era. Tā kā viņas vīrs nāk no Turcijas, Vinetai kļuvis interesanti izpētīt, kā atšķiras zāļu tējas abās valstīs. Gan Latvijā, gan Turcijā iecienīta ir mežrozīšu tēja. Turcijā gan mežrožu auglīšus skalda un tēja ir sasmalcinātā veidā. Abās valstīs diez gan dārgas ir kumelītes, jo to ziedi nenogatavojas vienlaicīgi, tāpēc ir sarežģīti novācami. “Ar kumelītēm var ārstēt alerģijas pret suņa spalvu, putekļiem. Palīdz tieši kumelīšu stublājs, nevis ziediņi. Tos sagriež, žāvē ēnā un dzer desmit vakarus pēc kārtas. Ja alerģija nepāriet, tad vismaz samazinās tās simptomi,” pamāca zāļu tēju zinātāja.

Atšķirībā no Latvijas, turki tējas veidā iecienījuši kāršu rozes jeb malvas tēju, kura noder traktu darbības normalizēšanai, jo tajā ir daudz gļotvielu.

Par abu tautu iecienīto salvijas tēju, Turcijā klīst leģenda, kas vēstī, ka salvija izglābusi veselu valsti. Kādā Austrumu zemē bijis liels karš, kurš stipri samazinājis iedzīvotāju skaitu. Valsts karalis izsludinājis pavēli visām sievietēm dzert salvijas tēju, kas veicināja bērnu dzimstību un valsts atjaunotni. Jāatzīmē, ka salvija noder ne tikai dzimumorgānu funkciju normalizēšanai, bet arī mutes un kakla iekaisumiem. Tāpat derīga ir fenheļa tēja, kas līdz pret žultspūšļa un aizkuņģa iekaisumiem,  cukura diabētam un kā pretklepus līdzeklis.

Tikai Latvijai raksturīga ir kaņepju tēja, kuru ievāc divreiz gadā. Lieliski palīdz pret miega traucējumiem, nostiprina imunitāti un ir vēža profilakses līdzeklis.

Meistarklases apmeklētāji ne tikai varēja nogaršot demonstrētās zāļu tējas, salīdzināt to vizuālo izskatu, bet arī tika pacienāti ar Vinetas vīra Aytač Er gatavoto tradicionālo turku Ezogelin zupu, kas parasti top līdz pat astoņām stundām.  “Kādā ciematā dzīvoja sieviete vārdā Ezo jeb Skaistā. Kad viņa apprecējās, viņu sāka saukt par Ezogelin -  tā ir pieklājības uzruna, kas norāda, ka viņa kļuvusi par savējo, radinieci. Toreiz valdīja karš, bet Ezogelin bija jāpabaro karavīri. Tā kā kara laikā trūka ēdamā, viņa izgatavoja zupu no tā, kas tajā brīdī bija pieejams. Tā šo zupu nosauca viņas vārdā. To var pielīdzināt mums zināmajam boršam, harčo vai borščam,” ar turku kulināro mantojuma iepazīstināja Vineta.

Jolanta Bāra norādīja, ka dodoties dabā un rīkojot piknikus, ir ļoti svarīgi būt dabai draudzīgiem, piemēram, izvēloties vienreizlietojamos šķīvjus, kas laika gaitā sadalās. Jolanta sniedza nelielu ieskatu bioekonomikas un zero waste (“nulles atkritumi”) kustībā un filozofijā. Tā, pirmkārt, aicina paraudzīties uz potenciālajiem atkritumiem kā uz izmantojamiem resursiem un māca, kā gluži praktiski rūpēties, lai pasaulē būtu pēc iespējas mazāk atkritumu.

FOTOGALERIJA