Šodien ir Svētā Valentīna jeb Visu mīlētāju diena, ko sarunvalodā bieži dēvē par Valentīndienu jeb mīlestības svētkiem. Daudzās valstīs šie svētki tiek svinēti 14. februārī: mīļotie cilvēki ar apsveikumiem un dāvanām steidz pastiprināti paust savu mīlestību viens otram.
Mīlestības tēma ir plaši skatīta arī mākslā un dzejā. Tēlnieces Valentīnas Zeiles dzimtajā pusē – Naujenē, Naujenes Novadpētniecības muzejā, ir apskatāma tēlnieces mākslas galerija. Tā ir mākslinieces mīlestības vārdos izteikta dāvana dzimtenei un Latgales cilvēkiem: “Maniem novadniekam no visas sirds – Valentīna”.
Māksliniece ir veidojusi neskaitāmas medaļas, plaketes, skulptūras, izmantojot dažādus materiālus, bet visbiežāk bronzu. Savos darbos atspoguļojusi pasaules kultūras, mākslas un vēstures personības, notikumus un arī mīlestību.
1970. gadā Jūrmalas Vēstures un mākslas muzeja filiālē Majoros tika atvērta pirmā Valentīnas Zeiles personālizstāde. Tēlnieces draugam – dzejniekam Borisam Kuņajevam [1922-1989] pēc izstādes apmeklējuma tapa poētiskas miniatūras. Sadarbībā radās mīlestības caurvīts dzejas krājums „Uzticība” [1975]: tēlnieces Valentīnas Zeiles mākslas darbu reprodukcijas ilustrēja Borisa Kuņajeva dzeju un palīdzēja atklāt dzejoļu simbolisko nozīmi, dziļāko saturu un idejas.
PARĪZE MĪLA MANA
Mīlestības tēma plaši atspoguļota arī Valentīnas Zeiles rakstītajā dzejā. Māksliniece atzīmē: “Pateicoties dzejai varēju sasniegt savu mīļoto mērķi”.
1971. gadā apmeklējot Monmartru, Svētās Sirds baznīcu [Sacre Coeur ] Parīzē, Valentīna Zeile piedzīvoja apjausmu: „Zināju, ka beidzot esmu atradusi savu zemi, savu dzimteni”. Kopš tā laika mākslinieci pavadīja mokoša nostalģija pēc Parīzes, kuras mazināšanai viņa iestājās Francijas draudzības un kultūras sakaru biedrībā, apmeklēja visus ar Franciju saistītus sarīkojumus, kuros skanēja franču valoda, mūzika, dziesmas, sāka rakstīt dzeju veltītu Parīzei.
Nokļūstot savā sapņu un ilgu zemē, pirmos divus gadus Valentīnai Zeilei nācās dzīvot Francijas dienvidos – Marseļā, tālu no Parīzes. Šai laikā dzejoļiem radās īpaša traģiska pieskaņa. Pārceļoties uz liktenīgo pilsētu, dzejoļu rakstīšana beidzās.
„Pēc dzejoļu teksta var viegli izsekot manai dzīvei. Tā ir mana biogrāfija dzejā. Vienkārša, primitīva un man vienīgajai raksturīga. Manas dzejas vērtība ir nevis formā, bet saturā.”
