Anitas Šalkovskas vadītais Vaboles pagasta jauniešu deju kolektīvs “Aisma” šogad svin pastāvēšanas 60. gadadienu. Pirmais deju kolektīvs Vabolē tika dibināts 1959. gadā, un 34 gadu garumā to vadījusi skolotāja Valentīna Skrinda, pirms 28 gadiem vadības grožus nododot savas skolnieces Anitas rokās. Anitas Šalkovskas vadībā kopš 1998. gada kolektīvs ir bijis visu Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku dalībnieks. Tajā pat gadā kolektīvs iegūst arī savu nosaukumu “Aisma”, kas nozīmē mirkli starp ausmu un gaismu, simboliski iezīmējot izaugsmi, gaismas piedzimšanu un cerību. Ar deju kolektīva pirmo vadītāju Valentīnu Skrindu tikāmies intervijā pirms 5 gadiem. Pirmā deju kolektīva dibinātāja jau laiku ir aizsaulē un noraugās uz mums no mākoņmaliņas. Savukārt Anita Šalkovska stāsta, cik ļoti priecājas, ka kādreiz viņai tika dota iespēja kļūt par jauniešu deju kolektīva vadītāju.
- Kā kļuvāt par jauniešu deju kolektīva vadītāju?
A. Š. Uzreiz pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas atnācu strādāt uz Vaboles vidusskolu, kur vadīju jaunāko klašu deju kolektīvus. Kādu dienu mana deju skolotāja Valentīna Skrinda mani pasauca un teica: “Anita, Tev ir jāņem lielie dejotāji!” Protams, biju pārsteigta, jo ar viņiem man bija vien kādu 6 gadu starpība. Spirinājos pretī, cik vien varēju, jo uzņemties vadīt vecāko skolēnu deju kolektīvu bija bail. Tas man bija arī kaut kas jauns. Taču spēcīgākais arguments manam lēmumam bija skolotājas Skrindas vārdi, ka ar jauniešiem drīzumā varēšu redzēt sava darba rezultātus. Ar mazākajiem dejotājiem darba augļi nav tik ātri pamanāmi. Uz pirmajiem mēģinājumiem viņa pat nāca mani iedrošināt un atbalstīt. Šobrīd es tiešām priecājos, ka tā bija noticis. Strādāt ar jauniešiem ir ļoti interesanti. Ir ļoti dažādas situācijas, uz kurām jāreaģē momentāli. Ja rodas nestandarta situācijas, nelīdz dusmas, bet talkā nāk humora izjūta. Pašlaik mums ir izveidojusies laba savstarpējā sadarbība, viņi manī ieklausās. Ņemu vērā arī viņu ieteikumus, jo jauniešiem ir svaigs skatījums uz daudzām lietām un situācijām. Tas, ko paveicam, ir mūsu kopējais darbs.
- Ko viņi Jums iemāca?
A. Š. Viņi varbūt visas dejas, ko mācamies, redz ne tik klasiski kā es. Viņi, piemēram, iesaka mainīt dejotājus pāriem. Tieši pāru rotāciju un izvietojumu dejā bieži vien ierosina paši jaunieši. Arī dejas papildus obligātajam repertuāram izvēlamies kopā. Problēmu ar Deju svētku repertuāra apguvi mums nav. Viņi apzinās, ka tās ir jāmācās un diskusijas nerodas. Tas ir darbiņš, kas jāizdara. Mērķis ir ļoti nopietns – dalība Dziesmu un Deju svētkos. Skates dejas ir jānopulē tā, lai rezultātā iegūtu lielāku punktu skaitu un augstāku pakāpi. Bet repertuārā noteikti ir jāiekļauj arī citas dejas, lai ir interesantāk un neapnīk dejot vienu un to pašu.
- Kuras deju horeogrāfijas ir Jums un jauniešiem mīļākās?
A. Š. Jauniešiem ļoti patīk horeogrāfu Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa dejas, kā arī Aijas Daugeles, kuras viņi dejo labprāt.
- Kolektīvs nav izlaidis nevienus Dziesmu un deju svētkus.
A. Š. Jā, esam bijuši visos, arī Rīgas 800. jubilejas svinībās, izturot diezgan spēcīgu atlasi un izcīnot tiesības piedalīties svētkos.
- Kādas ir Jūsu spilgtākās atmiņas par savu pirmo deju kolektīvu?
A. Š. Iesākumā tas bija Vaboles kolhoza jauniešu deju kolektīvs, tad – pagasta jauniešu deju kolektīvs. Nosaukumi mainījās. Savukārt nosaukumu “Aisma” kolektīvs ieguva jau manā laikā, 1998. gadā. Ideja par to, ka kolektīvam vajadzīgs savs vārds, radās īsi pirms došanās uz Dziesmu svētkiem, un nosaukuma autors ir bijušais dejotājs Intars Saušs. Tā radās “Aisma”. Skolotāja Skrinda mums bija ārkārtīgi stingra un ļoti prasīga. Tai pat laikā centās mūs pēc iespējas vairāk iesaistīt dažādos koncertos un braucienos, lai mēs visi gūtu pieredzi. Stingrība bija tik liela, ka vienu otru puisi nācās pierunāt nākt dejot, jo prasības bija drastiskas. Taču rezultāti arī neizpalika. Skolotājas Skrindas kā matemātikas skolotājas stiprā puse bija loģika, kas man nedaudz pietrūkst. Reizēm ar loģiku man palīdz jaunieši. Skolotāja Valentīna man ļoti palīdzēja, jo nāca talkā ar padomu, kad tas man bija nepieciešams. Viņai es varu teikt milzīgu paldies, ka ir mani savulaik atgriezusi dejā. Pēc 8. klases man radās nopietnas veselības problēmas un ārsts aizliedza dejot. Pēc viena no koncertiem, kad mans kolektīvs dejoja, bet es sēdēju zālē, skolotāja pamanīja, cik ļoti pārdzīvoju, ka neesmu dejotāju rindās, atnāca pie manas mammas un teica, lai ļauj man dejot, apsolot, ka sekos manam veselības stāvoklim nodarbību laikā. Nostrādāja psiholoģiskais faktors, es atgriezos dejā, un kopš tā laika man problēmu ar veselību vairs nebija.
- Kāda bija tā laika savdabība?
A. Š. Tika organizētas tā saucamās kolhoza atskaites sapulces, pēc kurām tika rīkoti koncerti, kuros uzstājāmies. Tas mums bija liels un nozīmīgs notikums. Toreiz cilvēku pagastā bija ļoti daudz un daudzi nāca skatīties. Pēc koncerta bija balles. Bija stingri noteikts, ka uz balli drīkst nākt tikai vidusskolēni. Taču pēc viena absolventu vakariem, kurā dejojām, deju kolektīva dalībniekiem atļāva palikt ballē. Mācījos 8. klasē, un tā bija mana pirmā balle. Tas ļoti palicis atmiņā, un, protams, Dziesmu svētki. Bija atšķirības skates norisē. Tagad vērtē pēc punktu skaita, piešķirot pakāpes. Agrāk skatē piešķīra vietas, un uz svētkiem brauca tikai kolektīvi, kuri ieguvuši pirmās trīs vietas. Tagad kolektīvu starpā konkurence ir sīvāka, taču uz Dziesmu svētkiem, manuprāt, tikt ir vieglāk.
- Dziesmu svētkos bija savādāks repertuārs? Bija jādejo arī citu tautu dejas?
A. Š. Jā, dejojām baltkrievu, krievu, lietuviešu, igauņu, ukraiņu, moldāvu tautas dejas. Arī tērpu ziņā bija liela dažādība, koncertos nācās pārģērbties neskaitāmas reizes.
- Kā radās ideja rīkot Vasarsvētku sadanci Vabolē, kuram ir jau vairāk kā 25 gadus senas tradīcijas?
A. Š. Sadanča ideja man radās pēc Institūta absolvēšanas. Kontaktējāmies ar citiem dejotājiem, ar kuriem kopā dejoju deju ansamblī “Laima”. Daudziem no viņiem bija jau savi kolektīvi. Sākumā vienkārši izdomājām kopā uzdejot. Sākumā tie bija tikai tuvāko pagastu kolektīvi. Nākamos gadus mums sāka pievienoties Jēkabpils kolektīvs un citi. Kopš tā laika sadanča mērogs tikai paplašinājies. Pie mums brauc kolektīvi no tuvām un tālām malām. Ir bijuši ciemiņu kolektīvi no Sanktpēterburgas, Lietuvas, Itālijas, Baltkrievijas. Sadancis gadu gaitā ir kļuvis ļoti krāšņs un pulcē ļoti daudz kolektīvu. Ja pirmssākumos koncertā piedalījās tikai jauniešu un bērnu deju kolektīvi, tad tagad atiek aicināti arī vidējās un vecākās paaudzes deju kolektīvus. Ceru, ka sadanča tradīcija nezudīs.
- “Aismā” ir dejojušas vairākas dejotāju paaudzes. Vai varat nosaukt šīs kolektīvam uzticīgās saimes?
A. Š. Skolotāja Iveta Skrinda, skolēnu deju kolektīvu “ Kukainīši” veidotāja un ilggadēja vadītāja, un viņas vīrs Ainārs Skrinda “sadejojušies” “Aismā”. Šobrīd “Aismā” dejo viņu dēls Normunds un nākošgad nāks dejot arī meita Viktorija. Iveta pati dejojusi gan pie skolotājas Valentīnas Skrindas, gan pie manis. Lūcija Audzere dejoja pie skolotājas Skrindas pašos kolektīva pirmsākumiem. Skolotājas Skrindas kolektīvā dejoja viņas znots Gunārs Kucins, bet “Aismā” - viņas meita Kristīne. Šobrīd dejo Gunāra un Kristīnes dēls Renārs, savukārt meita Marta dejo “Aismiņā”. Skolotāja Skrinda mācījusi dejot Ināru Bruņenieci un viņas vīru Gunti, “Aismā” dejojušas viņu meitas Laura un Antra un dēls Sandis, šobrīd dejo jaunākais dēls Mārtiņš. Pie skolotājas Skrindas dejojis Skrupskis Juris, šobrīd “Aismā” dejo viņa meita Elīza, bet pirms tam dejojuši arī dēli Aivis un Austris. Skolotājas Skrindas vadītajā kolektīvā dejojusi Ināra Podniece, viņas dēls Rodrigo dejoja “Aismā”. Skolotājas Skrindas dejotājas Annas Tenisas dēls Elvis arī dejojis “Aismā”, skolotājas Skrindas dejotājas Anitas Jankovičas meita Līga dejoja “Aismā”. Domāju, ka šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Dejas tradīcija Vabolē ir spēcīga. Sakarā ar to, ka skolēnu skaits nav īpaši liels, “Aismā” dejo gandrīz visa vidusskola. Un jāsaka, ka dejo labprāt. Jauniešus nebaida smagais darbs mēģinājumos, galvenais, lai būtu skaidrs mērķis. Piesaista izbraukumi, un to mums ir daudz. Izbraukuma koncertos viņi gūst pieredzi un kopā būšanas prieku.
- Kas ir “Aismas” draugu kolektīvi?
A. Š. Regulāri braucam uz Jēkabpili pie jauniešu deju kolektīva “Kaurenieši”. Pavisam nesen ciemojāmies Ērgļos pie deju kolektīva “Pastalnieki”. Ceram, ka mūsu draudzība turpināsies. Bieži piedalāmies kopīgajos sadančos un tiekamies ar Daugavpils un Ilūkstes novada deju kolektīviem. Gandrīz visi mūsu draugu kolektīvu vadītāji ir mani kādreizējie dejas biedri, tagad – kolēģi. Ļoti nepieciešams tālākos braucienos ir vecāku finansiālais atbalsts, jo pagasta pārvaldei ir ierobežots finansējums. Paldies vecākiem un pagasta pārvaldes vadībai, kas mūs atbalsta.
- Vai saskaraties ar kādām problēmām?
A. Š. Jā. Vislielākā problēma, protams, ir tā, ka katru sezonu kolektīvs mainās, jo pēc skolas pabeigšanas aiziet 12. klases dejotāji un daļēji arī 9. klases audzēkņi. Ir ļoti skumji noskatīties uz tiem, kas dejojuši kopš 1. klases un aiziet prom, jo viņi , dejojot “Aismā”, ļoti izaug un pilnveidojas. Ir bijuši tādi dejotāji, kas, atnākot uz “Aismu”, pirms tam nekad nekur nav dejojuši. Tas ir ļoti sarežģīti, jo jāiegulda milzīgs darbs dejas pamatu apguvē. Uzsākot jaunu sezonu, dejotāju līmenis ir ļoti dažāds, tāpēc sākumā bieži vien dejas rezultāts nav tik skatāms. Daudzi nāk dejot “Aismā” pēc jaunāko klašu deju kolektīva “Kukainīši”. Tas ir ļoti labi, jo “Aismas” rindas papildinās ar ļoti labi sagatavotiem dejotājiem. Šogad 6.- 8.klašu “Kukainīši” izteica velēšanos mainīt deju kolektīva nosaukumu uz “Aismiņu”. Kad nāk tie, kas jau dejojuši, ir vieglāk, jo dejotāju maiņa parasti tiek uztverta smagi. Man ir bijis tikai viens deju kolektīva sastāvs, kas ar minimālām izmaiņām ir nodejojis trīs sezonas.
- Kur savu dejas soli turpina bijušie aismieši? Kādos kolektīvos?
A. Š. Pamatā dejotāji izvēlas dejot Daugavpils novada Kultūras centra “Vārpa” deju ansamblī “Līksme”, kā arī pilsētas Latviešu kultūras centra deju ansamblī “Laismeņa”. Viens savulaik dejoja Jāņa Purviņa vadītājā “Līgo” un vēl viens – kādā no Jelgavas pilsētas deju kolektīviem. Arī šobrīd gan “Līksmē”, gan “Laismeņā” dejo bijušie “Aismas” dalībnieki.
- Vai “Aismai” ir kāds sapnis?
A. Š. Jā. Pirms vairākiem gadiem kolektīvam bija tā laimīgā iespēja būt Polijā, netālu no Tatru kalniem. Ļoti skaitā vietā, gar kalnu upi. Mēs sapņojam par iespēju atkal tur nokļūt. Bet mēs jau arī tāpat braukājam, nesen, piemēram, bijām Lietuvā.
- Kāds ir bijis Jūsu vislielākais pārbaudījums un lielākas gandarījums, gan dejojot pašai, gan mācot dejot?
A. Š. Gandarījums ir ikreiz, iegūstot skatē pirmo pakāpi. Skate ir vienlaicīgi liels pārdzīvojums un arī liels gandarījums. Tās ir mūsu kopīgās emocijas – man kā vadītājai un arī dejotājiem pašiem. Tās mūs vieno un pietuvina arvien augstāku mērķu sasniegšanai. Bija arī lielo pārbaudījumu laiks. Kolektīvi ir bijuši ļoti dažādi. Bija viens periods, kad gribēju attiekties no kolektīva vadīšanas. Bet mani apturēja kultūras nama direktore Vija Pabērze, sakot, ka tas ir laiks, kas kopīgi jāpārdzīvo. Ja es attiektos no kolektīva, kur būtu garantija, ka pēc laika mani atkal uzrunātu to vadīt? Tas bija liels risks. Man patiešām patīk mācīt dejot, tā ir mana sirdslieta. Un pēc šī pārdzīvotā laika nāca patiess gandarījums – izveidojās ļoti jauks, spēcīgs un draudzīgs kolektīvs. Tāds tas ir arī šobrīd.
- Kādi ir “Aismas” dejotāji?
A. Š. Viņi ir atraktīvi, atbildīgi, strādāt griboši, mērķtiecīgi, labestīgi, cilvēcīgi, atsaucīgi un ļoti pozitīvi. Pesimisti jau nemaz nevar dejot! Pie manis dejo tie labākie. Paldies viņiem, ka viņi tādi ir. Te ir sanākuši visi vienādi domājošie. Viņiem ir ļoti dažādas intereses, taču viņi visi ir savējie, viņi vienmēr turas kopā, jo visus vieno mīlestība uz deju. Kopības sajūta mums ir fantastiska!
- Kas priekš Jums ir deja, dejas pasaule?
A. Š. Viss mans mūžs ir pagājis dejā. Deja no pašiem pirmsākumiem ir bijis mans lielākais vaļasprieks, tajā var izpaust savas jūtas, emocijas un justies brīvam. Dejo visdzīvespriecīgākie cilvēki, tie, kas patiesi mīl dzīvi visās tās izpausmēs. Uz “Aismu” nāk tie, kuriem patīk dejot, kuri dejojot gūst prieku. Mana skolotāja kolektīvu vadīja 34 gadus, es ceru, ka neatpalikšu (smejas).
