Miropija Petkune: “Vēsture jāmācās, lai neatkārtotu kļūdas”
18.12.2023
AKTUĀLI
Ikvienam cilvēkam vispirms ir jāzina savas dzimtās vietas vēsture, uzskata skolotāja Miropija Petkune, kura jau 40 gadus māca skolēniem vēsturi un pēta Medumu apkaimes vēsturiskos notikumus. Pateicoties viņas entuziasmam, atklājās interesanti vēsturiski fakti, kā rezultātā Medumos šogad atklāts Pirmā pasaules kara muzejs, kur Miropija darbojas kā gide, aizraujot ikvienu apmeklētāju ar interesantu stāstījumu par vairāk kā 100 gadus seniem vēstures notikumiem. Šogad Miropija Petkune saņēma Latgales tūrisma gada balvu nominācijā “Tūrisma profesionālis”.
“Neatkarīgā” meita
Balva nu rotājas muzeja plauktā, gide to uzskata par lielu atbildību un uzskata, ka balva veicinās paša muzeja atpazīstamību. Miropija bikli teic, ka viņai netīk lielīties ar savu darbu, jo viņa dara to, kas tiešām pašu aizrauj.
Muzeja pedagoģe ar neparasto vārdu nāk no vietējās vecticībnieku ģimenes. Viņa stāsta, ka vecticībnieki, izvēloties bērnam vārdu, vadās pēc savām tradīcijām, proti, bērnam dod vārdu, kas ierakstīts kalendārā viņa dzimšanas dienā vai arī dienu pirms vai pēc. “Mani vecāki nebija izņēmums. Kalendārā manā dzimšanas dienā bija Marija, Varvara un Miropija. Varvaru un Mariju apkārtnē bija daudz, bet Miropijas nebija. Bērnībā un jaunībā mani visi sauca par Miru, bet ar gadiem - pilnā vārdā. Taču tas piesaista, ar kādu iepazīstoties, ir iemesls parunāt. Arī tēvam bija vecticībnieku vārds Avtonoms, tātad es esmu Avtonoma meita, gluži kā autonomā jeb neatkarīgā republika,” smejas Miropija.
Skolotāja lepojas ne tikai ar savām saknēm, bet arī dzimto Medumu pagastu, kuru izzināt interese radusies jau skolas gados, pateicoties vēstures skolotājai Zojai Jakubovai, kura prata ieinteresēt jauniešus. “Mums paveicās ar skolotājiem, mēs ļoti daudz braucām ekskursijās, bijām Maskavā, Kijevā, Minskā, Igaunijā un Lietuvā.” Vēlāk pati Daugavpils Universitātē ieguvusi vēstures skolotājas diplomu, papildus ieguva arī sociālo zinību un ģeogrāfijas skolotājas izglītību. Kopš 1979. gada Miropija strādā Medumu pamatskolā, bet beidzamajā laikā arī Sventes vidusskolā, Randenes pamatskolā un Medumu speciālajā pamatskolā.
Iepriekšējā vēstures skolotāja Zoja Jakubova bija sākusi veidot Medumu skolā novadpētniecības stūrīti, krāja eksponātus no iedzīvotāju ikdienas. Pēc skolotājas došanās pensijā Miropija turpināja iesākto, iesaistīja bērnus un izveidoja novadpētniecības pulciņu. 1995. gadā skolas 75 gadu jubilejā viņa izveidoja izstādi par skolas vēsturi, ekspozīcija vērsās plašumā. Pamazām skolas ceturtajā stāvā tapa četras ekspozīcijas – atsevišķi skolas vēsture, etnogrāfija, kara tematika un pagasta vēsture. Jaunieši ar lielu interesi darbojās pulciņā, mācījās par gidiem.
Interese par vēsturi sakņojas ģimenē
Miropija piedzīvojusi laikus, kad vēsture tika interpretēta par labu padomju varai. Tikai pašas studiju laikā jau nāca klajā jauni vēstures avoti, kas apgāza iepriekšējos priekšstatus un zināšanas. Miropija māca bērniem mūsdienu skatījumu uz vēsturiskām norisēm. Viņa ievērojusi, ka par nožēlu daudzu bērnu ģimenēs valda ačgārna vēstures interpretācija, ir ļoti grūti jauniešus pārliecināt, ja viņu vecāki runā citādi, tomēr Miropija iet savu ceļu, balstoties uz ticamiem avotiem, mācot tos analizēt.
Diemžēl arī vēstures kā mācību priekšmeta loma ir mazinājusies. Kādreiz vēsture bija pamatpriekšmets, kurā kārtoja eksāmenus, bet tagad vēstures stundu esot maz. Atkal apvienota Latvijas un pasaules vēsture, turklāt tai pievienotas arī sociālās zinības. Reformas izglītībā neko labu nav devušas. “Manuprāt visiem obligāti jāzina vēsture, tās lomu nedrīkst mazināt. Tas ir dzīves pamats. Ja zina vēsturi, mācās analizēt, domāt. Galvenais iemesls mācīties vēsturi – lai neatkārtotu kļūdas,” saka skolotāja un piebilst, ka tieši zināšanu trūkuma rezultātā karu Ukrainā daudzi interpretē nepareizi. “Bērni mūsdienās mazāk interesējas ne tikai par vēsturi, viņu ikdienas lielākā daļa ir izklaide, internetā daudz gatavu materiālu, atver google un tur viss ir, nelasa grāmatas, neanalizē. Uzskatu, ka vismaz savas dzimtās vietas un ģimenes vēsture būtu jāzina. Nevis ar senās Ēģiptes vai Grieķijas vēsturi jāsāk, bet ar savu dzimto pusi.”
Lai piesaistītu jauniešus vēsturei, jābūt mūsdienīgai pieejai. Ja skolā ir kāds vēstures stūrītis, kur var paņemt rokās, aptaustīt, apskatīt, viņam radīsies jautājumi, interese, uzskata skolotāja. Medumu skolā vēstures ekspozīciju izveidoja paši jaunieši, nesot no savām mājām dažādus vecus priekšmetus, meklēja saikni ar savu ģimeni, pētīja savas ģimenes albūmus. “Interese sākas ģimenē. Ja vecāki stāsta par ģimenes vēsturi, tad bērnam rodas interese papētīt arī pagasta vai ciema vēsturi. Ir bērni, kam ļoti interesē vēsture. Kāds bērns muzeja atsauksmju grāmatā ierakstīja, ka muzejs ir viņa mīļākā vieta.”
Tagad skolas ekspozīcija ir pārcēlusies uz muzeju, kurp Miropija ved arī savus skolēnus un uzņem skolu grupas. Tieši muzejā notiekot apgūtās mācību vielas nostiprināšana. Miropija uzskata, ka jauniešus var piesaistīt arheoloģija, jo apkārtnē zeme glabā vēl daudz dažādu liecību. Atrast, notīrīt un restaurēt – šāds praktisks darbs aizrauj.
Medumos atklātās bagātības
Medumu apkaimes mežos koku izciršanas rezultātā skatam pavērās Pirmā pasaules kara bunkuri, kurus pētīt devās Miropija kopā ar skolēniem, rīkojot pārgājienus. Skolēni rakstīja zinātniski pētnieciskus darbus par šo tēmu. Tika rīkotas ekspedīcijas kopā ar Naujenes novadpētniecības muzeju. “Informācijas bija maz. Padomju laikos nebija atbalstāmi runāt par Pirmo pasaules karu un kapsētām. Mums ir kritušo vācu karavīru kapsētas, tās bija ļoti aizlaistas. Tikai Latvijai atgūstot neatkarību, sāka tās atjaunot. Arī bunkuri bija aizauguši, pat vietējie iedzīvotāji dažreiz nezināja, ka blakus viņu mājām atrodas bunkurs. Tikai deviņdesmito gadu vidū radās iespēja tiem piekļūt un apskatīt, jo sāka izcirst mežus,” stāsta Miropija. Protams, uzradās arī daudz melno arheologu, kas sāka apdraudēt šos vēstures artefaktus. Miropijai radās doma bunkurus saglabāt. Tā izveidojās sadarbība ar novada tūrisma speciālistiem. Pirmā tapa tūrisma taka pa bunkuriem, tika atrasti sadarbības partneri Lietuvā, kā rezultātā tapa kopīgs projekts un tika izveidots muzejs. Par gidi Miropija kļuva pašmācības ceļā, vēlāk ieguva gides sertifikātu. Pirmā pasaules kara tēma Miropijas ģimenei ir tuva, jo pašas vecvecāki tajā laikā bija devušies bēgļu gaitās, zaudēja savas mājas un bija spiesti kādu laiku dzīvot krievu zemnīcā, līdz uzcēla jaunu māju.
Interese no apmeklētāju puses esot ļoti liela, šurp brauc tūristi arī no citām valstīm. Kopš marta muzejs uzņēmis vairāk kā 2000 apmeklētāju. Muzejs iekļauts arī Skolas programmā, tāpēc šeit notiek ekskursijas skolēniem.
Ziemassvētku īpašais stāsts
Muzejā ir pastāvīga ekspozīcija, kura ik pa laikam papildinās ar jauniem eksponātiem. Ja cilvēks vienu reizi redzējis, otru reizi nenāks, saka Miropija, tāpēc visu laiku jāizdomā kaut kas jauns. Katra ekskursija atšķiras atkarībā no auditorijas. Augšdaugavas novada iedzīvotājiem Miropija stāstot uzsvaru liek uz sava novada vēsturi, tālākiem viesiem stāsta kopumā par Latvijas vēsturi, bet kaimiņvalsts viesiem noteikti piemin arī faktus no Lietuvas vēstures. “Bērniem jāstāsta viņiem saprotamā valodā. Bet kolekcionāriem vispār specifiska interese. Viņi grib paņemt rokās, aplūkot materiālu, vai īsts eksponāts vai mūsdienās izgatavots,” saka Miropija. Ar vietējo kolekcionāru Juri Stikānu izveidojusies laba sadarbība, muzeja apmeklētāji var aplūkot senas fotogrāfijas par Medumu vēsturi no kolekcionāra krājumiem.
Vadot ekskursijas, Miropija velk mugurā Pirmā pasaules kara laika medmāsas tērpu. “Kad mācījos skolā, gribēju kļūt par mediķi. Bija nolemts stāties medicīnas koledžā. Taču vasarā satiku cilvēku, kurš man sāka stāstīt par savu lūzumu, kā viņam sāp. Sapratu, ka nevaru to klausīties. Mamma teica – nu kāds tu mediķis, ja pat dzirdēt nevari, kā tu cilvēkus ārstēsi?! Tagad, redzot mani mediķa formā, visi saka, ka mani sapņi piepildījās,” smejas Miropija.
Ziemassvētku priekšvakarā Miropija sadarbībā ar Juri Stikānu sagatavojusi apmeklētājiem jaunu stāstu par to, kā Pirmā pasaules kara laikā karavīri svinēja šos svētkus. Ziemassvētki bija laiks, kas vienoja abas karojošās puses, vismaz uz laiku.
“Tur ir tik daudz interesanta! Krievu armijai Ziemassvētki bija 7. janvārī, bet vāciešiem un francūžiem - 24. decembrī. Bija pārtraukta karadarbība, izsludināts pamiers, svinēti svētki. Katoļi dziedāja “Klusa nakts”. Tā kā attālums starp pozīcijām bija ap 300 metriem, viņi viens otru dzirdēja un sāka dziedāt līdzi. Ierakumos tika rotātas eglītes, protams, noformējums bija citāds, mēs arī muzejā tādu veidosim,” Miropija nedaudz ļauj ielūkoties šajā aizraujošajā stāstā.
Miropijas ikdiena ir ļoti piesātināta, darbs vairākās skolās un muzejā, arī sestdienās. Darbu muzejā viņa sauc par savu akumulatoru, kas pozitīvi uzlādē un sniedz gandarījumu, redzot cilvēku interesi. Liels prieks bija šī gada rudenī, kad, pateicoties muzejam, kāds pāris no Francijas atrada savu senču apbedījuma vietu Augšdaugavas novadā.
Pieradusi pie tik intensīva darba, Miropija smejas, ka vairs neprot atpūsties. Vislabākā atpūta viņai ir kopā būšana ar ģimeni, un, protams, grāmatas, kuras Miropijas mājās ir goda vietā. “Ja darbu savlaicīgi saplāno, var visu paspēt un nenogurt,” teic Miropija Petkune.
