Modris Blūmentāls ir Malnavas koledžas izglītības īstenošanas vietas Višķi pedagogs, kurš pasniedz virkni mācību priekšmetu lauksaimniecības tehnikas un elektronikas nozarē. Savulaik pats absolvējis šo mācību iestādi, Modris Višķos ieaudzis ar saknēm un sevi sauc par novadnieku, lai gan pats ir dzimis rīdzinieks. Viņš ar lielu aizrautību stāsta par to, cik svarīgi ir izglītot jaunos nozares profesionāļus, par savu ģimeni, kurā aug trīs bērni un saimniecību, kurā redz nākotnes perspektīvas.
- Pastāsti par ģimenes saimniecību, ar ko tā nodarbojas?
M.B.: Maniem sievas vecākiem – Jānim un Zojai Gribustiem ir piemājas saimniecība “Smiltaine”, mēs ar ģimeni viņiem palīdzam saimniekot. Ganāmpulkā ir vairāk nekā 100 mājlopi – 15 piena govis, pārējie ir gaļas liellopi, kurus vedam uz izsoļu namu. Pateicamies bijušajam Višķu tehnikuma absolventam Kasparam Ādamam, kurš ir nodibinājis Latvijā vienīgo izsoļu namu, kur zemnieki no visas valsts var atvest savus liellopus un pārdot.
Mūsu saimniecība sadarbojas ar skolu un sniedzam prakses iespējas. Saimniecība nav liela, tāpēc vienā reizē ņemam tikai vienu praktikantu. Varbūt mums nav tā pati modernākā lauksaimniecības tehnika, bet arī mēs, īstenojot Eiropas Savienības projektus, esam uzlabojuši tehnisko bāzi, iegādājoties rulonu presi, pļaujmašīnu un ietinēju.
Man patīk, ka audzēkņiem ir iespēja praktizēties reālajā dzīvē. Mēs Višķu profesionālajā skolā, kopā ar skolas kolēģiem vēlamies un cenšamies realizēt izglītības modeli, kurā teorija tiek savienota ar praksi. Latvijā daudzās nozarēs šāda darba vidē balstīta izglītība jau tiek īstenota, bet lauksaimniecībā tas šobrīd vēl nestrādā. Pēc teorētiskās apmācības nodarbībām ar audzēkņiem dodamies uz mācību servisu, kur mēs iegūtās teorētiskās zināšanas pielietojam praktiskajos darbos.
Studentus tas aizrauj un iedvesmo, viņi jūtas noderīgi, rodas interese par nozari, kurā viņi darbosies nākotnē. Līdz ar to viņiem nebūs vēlme braukt uz ārzemēm, bet palikt dzimtenē. Esmu ieinteresēts viņus noturēt Latgalē. Mums ir palicis tas mazais mieža grauds vai adatas galiņš, pie kura varam pieķerties, lai paspētu izglītot profesionāļus. Mums pietrūkst nozares speciālistu, kuri šeit paliktu strādāt un attīstītu savu uzņēmējdarbību. Tehnika attīstās ļoti strauji un šos speciālistus vajadzēs arvien vairāk. Es vienmēr saviem studentiem saku: “Ja tu zini, kā ir uzbūvēta vecākā tehnika, tu vienmēr tiksi galā arī ar jaunāko tehniku.”
Es pat gribētu, lai interese par to tiktu attīstīta jau bērniem jaunākajās klasēs un bērnudārzā. Bērni ir pieraduši izklaidēties planšetēs un telefonos, bet mūsu uzdevums viņiem attīstīt arī cita veida intereses.
- Diemžēl realitātē jauniešu vēlme kļūt par lauksaimniekiem ar katru gadu samazinās.
M.B.: Piekrītu. Tomēr ir arī pozitīvie piemēri. Daudzi Višķu tehnikuma absolventi strādā savās saimniecībās Latgalē un Latvijā, kā arī turpina mācības Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Latvijā profesionālajā izglītības sistēmā notiek pozitīvas izmaiņas, tiek izveidotas jaunas profesionālās izglītības programmas, kuras cerams tiks īstenotas arī Višķos.
- Kā varētu paaugstināt profesionālās izglītības prestižu?
M.B.: Manuprāt, profesionālajās skolās nepieciešams piesaistīt jaunus pedagogus, nozares profesionāļus, kuriem gan papildus jāapgūst pedagoģiskā izglītība. Vienreiz es pajautāju savam kursabiedram Aleksandram, kurš strādā SIA “VALTEK” pārstāvniecībā, vai viņš vēlētos jaunajiem nodot savas zināšanas. Viņš labprāt piekrita, ar nosacījumu, ka to darīs savā darbavietā, praksē. No tā ieguvēji būtu visi – gan students, gan profesionālis, kurš iegūst papildus darba rokas. Audzēkņus var motivēt apgūt teorētiskās zināšanas, ja viņš redz tām praktisku pielietojumu. Jauniešiem ir šī interese! Tagad lauksaimniecības tehnika ir tik moderna, ka traktori tehnoloģijās pārspēj automašīnas
- Kā pats nonāci līdz pedagoga darbam?
M.B.: Esmu Višķu profesionālās vidusskolas absolvents. Atnākot uz šo izglītības iestādi, es biju tāds pats, kā pārējie kursabiedri, ne ar ko nebiju labāks. Es atnācu studēt ar domu, ka vēlos apgūt tehnisko pasauli, jo mani tā interesēja. Skolā strādāja profesionāli pasniedzēji kā Leonards Spūlis, Broņislavs Žurila, Ēvalds Līvmanis, Viktors Sokolovs, Vladislavs Trafimovičs un Kazimirs Cirsis, kurš bija arī mans kursa audzinātājs. Paldies viņam, jo viņš mani iedvesmoja kļūt par skolotāju. Pirmajā kursā mēs bijām 30 audzēkņi no dažādiem novadiem, mācību laikā sadraudzējamies un regulāri tiekamies joprojām. Uzskatu, ka ir svarīgi, ka skolā mācās gan meitenes, gan puiši, jo tā ir iespēja satikt arī savu otro pusīti, kā liktenīgi gadījās arī man. Mana sieva Olga mācījās ēdināšanas servisu, viņai Višķos jau bija vecāku saimniecība, kurā es arī daudz palīdzēju un izgāju kvalifikācijas praksi.
Protams, arī man bija posms, kad kā students aizbraucu peļņā uz ārzemēm. Anglijā Kolčestrā nonācu pie saimnieka Roberta Makdonalda. Tā kā man jau bija apgūtas traktora vadīšanas tiesības, viņš man uzticēja traktoru. Man, 18 gadīgam puisim, tas bija milzīgs pagodinājums, tajā vasarā es ieguvu vērtīgu praksi. Atgriezos 4. kursā, lai pabeigtu mācības un nokārtotu eksāmenus. Skolotājs Kazimirs Cirsis man teica: “Modri, es redzu, ka tevī ir potenciāls, paliec mācību iestādē un turpini manu darbu!” Mana pirmā reakcija bija: “Es, skolotājs?”
Biju izplānojis braukt atpakaļ uz Angliju, kur jau biju sev nodrošinājis darbavietu. Tomēr, ieklausoties citos cilvēkos un pašam visu apsverot, nolēmu tomēr pamēģināt. Uzskatu, ka skolas vadība gudri rīkojās, ka pirmajā gadā man uzticēja pasniegt mācību priekšmetus nevis 1. kursa, bet 4. kursa studentiem. Faktiski, es pasniedzu saviem vienaudžiem vai pat par sevi vecākiem jauniešiem, jo pašam tikko apritēja 19 gadi. Tas bija pozitīvi, jo es spēju ar viņiem saprasties. Viņi saprata arī mani, tāpēc nesaskāros ar tādu lietu, kā kniepadatu likšanu uz krēsla (smejas). Iestājos Daugavpils Universitātē, apguvu pedagoģiju, mācījos arī Malnavas koledžā un ieguvu augstāko izglītību - autoservisa speciālista kvalifikāciju.
Pakāpeniski skolotāja profesija mani aizrāva un ļoti iepatikās. Skolotājs Cirsis devās pensijā, jo bija apmierināts, ka ir, kas nomaina. Mani skolotāji joprojām ir mani kolēģi, kas mani atbalstīja, iedvesmoja un deva gudru padomu, jo jāmācās, ir visu mūžu. Savos trīsdesmit gados jau 11 gadus esmu nostrādājis Višķu skolā, kurai šo gadu laikā ir vairākkārtīgi mainījies statuss un nosaukumi. Ņemot vērā, ka skolas liktenis nav skaidrs un to, ka lauksaimniecība ir ļoti perspektīva nozare, nolēmu paralēli darbam skolā veidot arī savu uzņēmumu. Tas šobrīd ir dibināšanas procesā un būs saistīts ar elektroniku un traktoru remontu, jo man ir zināšanas šajā jomā. Par šīm lietām es stāstu arī savā Youtube kanālā. Filmēju video par dažādām nozares tēmām. Man patīk, ka studentiem ir iespējas mājas apstākļos tos noskatīties un atkārtot, bet ja stunda ir kavēta, nākamajās stundās neatpalikt no grupas. Sociālie tīkli ir lieliska tehnoloģija, kas atvieglo mācību procesu.
- Vai ir arī attīstības plāni saimniecībai?
M.B.: Jā. Vēlos pateikties savam sievastēvam Jānim Gribustam, kurš arī ir viens no maniem iedvesmotājiem. Svarīgs ir atbalsts no malas, tāpēc es vienmēr sniedzu atbalstu arī saviem studentiem. Saimniecībai pieder lauksaimniecībā izmantojamā zeme un meži. Daļa no šīm zemes platībām tiek nomātas. Ar sievu nolēmām palikt Latgalē, tāpēc iegādājāmies zemi un uzbūvējām ģimenes māju. Šajā ziņā varu pateikties darbam Anglijā, kas bija viens no atbalstiem, lai iecere par māju īstenotos. Uz Angliju braucu katru vasaru, kad skolotājiem ir atvaļinājums. Tāpēc smejos, ka skolotājiem ir vislabākais darbs. Man joprojām zvana Makdonalda kungs un aicina pie sevis darbos, jo es tur jau vadīju komandu un strādāju ar pašgājējkombainu Grimme Varitron. Ar sievu vasarās braucām tur strādāt, savukārt atbraucot, būvējām māju, kura tapa piecos gados. Protams, daudz palīdzēja arī sievas vecāki.
Es uzskatu, ka valstij ir jāatbalsta tieši mazās saimniecības. Nevis tā, ka ir viena liela saimniecība ar tūkstošiem hektāru un tiek lobēti tikai lielie zemnieki, bet ir jāatbalsta mazie, ko šobrīd arī dara Eiropas Savienība. Es arī citiem iesaku audzēt, piemēram, ķiploku laukus, jo tā ir lieliska iespēja attīstīties. Jāsaka, ka sievastēvam Jānim ir saimniecības attīstības idejas, viņš ir ideju ģenerators. Gadi neko nenozīmē. Tieši viņam pieder ideja izrakt dīķus, jo nākotnē vēlamies veidot spēcīgu zivsaimniecību, kādu Latgalē praktiski nav.
Ja kaut kas notiks ar Višķu skolu, var mēģināt dibināt biedrību un veidot Latgalē jaunu, modernu mācību centru. Zinu, ka šo ideju atbalstītu daudzi lauksaimnieki, jo viņiem ir nepieciešami profesionāļi. Informācija liecina par to, ka apgūt jaunās tehnoloģijas ir ieinteresēti Baltkrievijas lauksaimnieki. Tas arī varētu būt risinājums. Izglītības ministrijas pārstāvjiem var piekrist, ka jauniešu skaits visā valstī sarūk, bet ja mēs turpināsim visu likvidēt, tad pazudīs arī dzīvība Latgales un Latvijas laukos.
-Kāpēc Tu, dzimis rīdzinieks, dzīvo Latgalē?
M.B.: Jā, esmu dzimis Rīgā – es par to ne kaunos, ne lepojos. Augu Jūrmalā, jo mana mamma strādāja par medmāsu. Savukārt vecvecāki dzīvoja Jēkabpils novadā, kurā vēlāk pavadīju savu bērnību. Mācījos Jēkabpils 3. Vidusskolā un Biržu internātpamatskolā. Mana bērnība nav bijusi no saldākajām. Varbūt tas ir labi, jo atšķirībā no citiem, lai iegādātos savu pirmo mobilo telefonu, es ilgi un smagi strādāju. Man bija labs draugs Rihards, kurš uzsāka mācīties Višķos un arī mani ierosināja braukt šeit studēt, jo zināja, ka mani interesē tehnika. Šim draugam esmu ļoti pateicīgs. Pabeidzot 9. klasi, es devos uz Višķiem. Starts bija kā visiem audzēkņiem – pietiekami garš ceļš ar autobusu no Jēkabpils, mācības un dzīve kopmītnēs.
Apprecējos ar vietējo meiteni Olgu, tagad mums ir trīs bērni – divi dēli un meita. Manuprāt, trīs bērni vajadzīgi katram, kuri vēlas dzīvot Latvijā. Mums jārūpējas par saviem bērniem, jo viņi ir mūsu nākotne. Dēlus cenšos jau tagad lēnām ievirzīt savā nozarē. Vecākais dēls mācās klavierspēli tikko startēja jau kārtējā starptautiskajā konkursā, otrs dēls mācās spēlēt akordeonu, meita vēl iet bērnudārzā. Špoģi ģeogrāfiski ir ideāla vieta – spēcīga Špoģu vidusskola ar pirmsskolas grupiņām, Špoģu Mūzikas un mākslas skola, profesionālā skola, lauku reģionam attīstīta infrastruktūra– tas ir kaut kas unikāls! Lai gan esmu dzimis rīdzinieks, tagad saucu sevi ne tikai par novadnieku, bet arī par latgalieti.
