Pedagoga darbā neiztikt bez optimisma un labas humora izjūtas, jo īpaši šobrīd, kad viss mācību process notiek neierastā formātā, pārliecināta Silenes pamatskolas pirmsskolas un sākumskolas skolotāja Tatjana Domuļeva. Jau no pērnā gada nogales, kad viņas audzēkņi devās Ziemassvētku brīvlaikā, klasē nav dzirdamas bērnu čalas, taču skolotāja te pavada katru dienu, vadot bērniem mācības attālināti un mācot arī mazos bērnudārzniekus. Dzīve pašlaik nedaudz apmetusi kūleni, taču tajā pat laikā liek iemācīties daudz jauna.
Atkal un atkal pirmajā klasē
Silenes pamatskolā Tatjana strādā jau piecus gadus, taču pavadījusi te krietni ilgāku laiku, jo pati savulaik absolvējusi šo skolu. “Mēs bijām pēdējā izlaiduma klase, kas pabeidza Silenes vidusskolu, jo nākamajā gadā skola tika reorganizēta par pamatskolu. Tagadējā skolas direktore toreiz bija mana latviešu valodas skolotāja,” stāsta Tatjana.
To, ka viņa te atgriezīsies strādāt kā skolotāja, Tatjana gan nekad neesot domājusi, jo sapņojusi kļūt par robežsargu. Skolas laikā viņa nopietni aizrāvās ar sportu, bija pārliecināta, ka darbs uz robežas viņai ir labi piemērots, taču no šīs ieceres atrunājis draugs Dagnis, Tatjanas tagadējais vīrs. Tā nu Tatjana izlēma studēt pedagoģiju. Tolaik Daugavpils Universitātē vēl nebija apvienotās izglītības programmas, kas ļāva iegūt gan pirmsskolas, gan sākumskolas skolotājas diplomu, tāpēc Tatjana izvēlējās darbu ar pašiem mazākajiem.
Studiju laikā Tatjana izveidoja ģimeni, pasaulē nāca vecākais dēls Normunds, pēc dažiem gadiem meitiņa Loreta. Pa vidu iegūta neliela darba pieredze pedagoģijā, līdz Tatjanai piedāvāts darbs dzimtajā skolā, turklāt uzticēti ne tikai pirmsskolas vecuma bērni, bet arī pirmā klase, kurā bija vien četri bērni. Nu jau kādu laiku Tatjana ir skolotāja apvienotajai pirmajai un otrajai klasei, jo bērnu skaits lauku skolās sarūk.
Ar katru klasi Tatjana pavada vidēji divus gadus, vieni aiziet, citi nāk klāt, un atkal viss sākas no jauna. Esot nedaudz skumji šķirties no audzēkņiem, jo cits pie cita pierod un laiks aizskrien nemanot. Arī nākotne miglā tīta, jo pastāv kārtējo reorganizāciju iespējas, bērnu vairāk nepaliek.
Tatjanas meita mācās 1. klasē Saskaņas pamatskolā, bet dēls 10. klasē Daugavpils Valsts ģimnāzijā. Tatjana nolēma pašas bērnus laist pilsētas skolās, jo būt saviem bērniem mammai un skolotājai vienlaikus nav viegli. “Jo viņi mācās tālāk, jo labāk,” smejas Tatjana.
Pirms diviem gadiem viņa uzsāka bakalaura studijas, lai iegūtu sākumskolas pedagoga diplomu. Šoziem studijas veiksmīgi pabeigtas, turklāt iegūts ne tikai diploms, bet arī vērtīga pieredze mācīties attālināti.
Jauni izaicinājumi
Jau kopš iepriekšējā mācību gada darbs skolā kļuvis daudz sarežģītāks. Pērn pavasarī, sākoties pandēmijai, bijusi liela neskaidrība, kā īstenot mācību procesu, zoom nodarbību vēl nebija, skolēniem tika doti uzdevumi strādāt patstāvīgi, bet konsultēšana notika pa tālruni, savukārt atgriezeniskā saite veidota caur WhatsAp, kur skolēni iesūta izpildītos darbus. “Bez vecāku palīdzības klājās grūti, daudziem sākumā nebija arī datoru, jo ne visas ģimenes var atļauties tos iegādāties. Šajā mācību gadā jau nedaudz vieglāk, vecāku palīdzība vajadzīga mazāk, bērni vairāk strādā patstāvīgi, caur zoom var izskaidrot mācību vielu, bet pārējo bērns izdara patstāvīgi,” stāsta skolotāja.
Šis mācību gads skolotājiem nācis ar jaunu pārbaudījumu, jo daudzās klasēs jāsāk ieviest jauno kompetenču pieeju, pedagogiem jādomā pašiem, kā to īstenot, jo pielāgotu mācību grāmatu nav. Arī Tatjanas pirmklasnieki šogad mācās pēc jaunās kompetenču sistēmas, savukārt otrklasnieki mācās pa vecam. Tā kā klase ir apvienota, Tatjanai jādomā, kā katrai grupai organizēt mācību vielas apguvi, turklāt viss notiek zoom formātā.
“Paskaidrot caur zoom ir sarežģīti. Bērni ātri nogurst sēdēt pie ekrāniem, brīžiem nav savācami kopā, viņiem pietrūkst uzmanības, daži atslēdzas. No rītiem viņi nepagūst pamosties, žāvājas. Normālā režīmā bērni parasti ceļā uz skolu pagūst noskaņoties mācībām,” novērojusi skolotāja.
Tatjana uzskata, ka attālināta mācīšanās nenāk bērniem par labu, jo viņiem nepieciešama komunikācija klātienē: “Apgūt vielu caur zoom ir daudz grūtāk, bet ar lasīšanu vispār problēmas. Klātienē daudz vairāk iespēju strādāt individuāli, katram var pienākt klāt, paskaidrot, palabot. Paši bērni skumst un ilgojas pēc skolas un klasesbiedriem, viņiem gribas parunāt ne tikai par mācību vielu, bet pastāstīt, ko dara mājās, kā viņiem iet, bet zoom nodarbībās laiks limitēts, to nevar atļauties.”
Pašlaik liela atbildība gulstas uz vecāku pleciem. Visvairāk viņu atbalsts vajadzīgs pirmklasniekiem. “Es bērniem dodu vienkāršus uzdevumus, kas viņiem ir saprotami, lai viņi var patstāvīgi izpildīt un vecākiem nav jāsēž blakus. Lielākoties lūdzu vecākiem kopā ar bērniem lasīt, jo attālināti tam neatliek laika. Mācību vielu skaidroju pati, jo uzskatu to par savu pienākumu. Man klasē ir tikai deviņi skolēni, varu zoom laikā katru “iztaustīt”, izjautāt, ja kāds nesaprot, skaidroju vēlreiz, uzdodu papildu uzdevumus, lai viņi tēmu labāk apgūst. Bērni pēc stundas diezgan ātri man WhatsAp iesūta izpildīto, redzu, vai ir sapratuši vielu un mēs varam iet tālāk – gan bērniem ir viegli, gan vecāki nav pārāk apgrūtināti,” dalās pieredzē skolotāja.
Viņa cenšas meklēt it visā kaut ko pozitīvu, arī esošajā situācijā. Piemēram, pirmā klase jau prot darboties ar datoru, prot telefonā aizsūtīt izpildītos mājasdarbus, meklēt internetā informāciju, sazvanīties ar skolotāju. “Iespējams, bērniem patīk, ka visu dienu nav jāsēž skolā, uzreiz pēc stundas var skriet laukā. No otras puses – varbūt darbs ar internetu ir par agru, arī redzi var sabojāt ātrāk, visu dienu pavadot pie datora. Skolā mēs īpaši neļaujam lietot bērniem telefonus, viņi vairāk komunicē cits ar citu, starpbrīžos ir attīstošas galda spēles,” saka Tatjana. Skolas gaitenī viņa uz grīdas izveidojusi dažādu radošu rotaļu zīmējumus, piemēram, bērni var uzspēlēt Twisteru vai kādu citu spēli, turklāt to labprāt dara arī vecākās klases.
Skolotāja 24 stundas diennaktī
Skolotāja darbs nav viegls, taču Tatjana nenožēlo savu izvēli. “Nekad nevar nožēlot to, ka tev ir augstākā izglītība kaut kādā jomā. Varbūt pēc gadiem izdomāšu iet vēl mācīties vai strādāt citā jomā,” saka skolotāja. Viņa priecājas, ka strādā tieši lauku skolā, kur ir mierīgāk. Lai arī bērnu ir mazāk un ir apvienotas klases, toties katram audzēknim var veltīt vairāk uzmanības, saprast, vai bērns ir apguvis mācību vielu. “Man galvenais ir tas, ka bērns ir sapratis un var bez citu palīdzības pats strādāt. Ja kaut kas tomēr nav skaidrs, saslēdzamies zoom vai sazvanāmies un visu izrunājam,” stāsta Tatjana. Viņa gan atzīst, ka skolotāja darbs ilgst 24 stundas diennaktī un pat brīvdienās, jo atslēgties no šī procesa esot tikpat kā neiespējami. Tiklīdz beidzas stundas, viņa gatavojas nākamās dienas stundām, labo bērnu iesūtītos mājasdarbus. Tā kā pašlaik notiek attālinātas mācības, bērni iesūta darbus dažādā laikā, tāpēc darbs ievelkas līdz pat vēlam vakaram, turklāt paralēli jāaizpilda arī elektroniskais žurnāls, jāsaliek bērniem vērtējumi. Nedēļas nogalē ir neliela atelpa, un jau svētdien skolotāja sāk gatavoties pirmdienas stundām. “Dažreiz man tās grāmatas un burtnīcas sapņos rādās. Atslēgties grūti pat mājās, dažkārt vīrs aizrāda, ka viņš nav mans skolnieks,” jautri teic skolotāja. Arī pašam skolotājam visu mūžu jāmācās, jāapmeklē dažādi kursi. Tagad attālināti var apmeklēt daudz vairāk kursu nekā klātienē, tāpēc Tatjana izmanto šo iespēju un cenšas izvēlēties to, kas viņu visvairāk aizrauj un interesē.
Atslēgties no darba palīdz kopīga atpūta ar ģimeni, nedēļas nogalē apmeklējot kādu skaistu vietu Latgalē. Retos atelpas brīžos Tatjana aizraujas ar dimantu izšūšanu, labprāt veido noformējumu skolas telpām. Ik pa laikam krāso mandalas, ļaujoties krāsu rotaļām, kas nomierina. Vasarā rušinās puķu dobēs pie mājas. Fizisku formu uztur nūjojot un spēlējot volejbolu. Ar šo sporta veidu viņa ir draugos kopš skolas sola, dažkārt kopā ar domubiedrēm izīrē telpas volejbola skolā, lai var uzraut kādu spēli, pie viena tā esot iespēja satikties, izrunāties, iegūt jaunas paziņas. Laika vaļaspriekiem gan atliek visai maz, jo pēc darba jāpalīdz pašas bērniem mācībās.
Šogad Tatjana sapņo tikai par vienu – beidzot mierīgi pavadīt vasaru un atpūsties, jo iepriekš brīvo laiku aizņēma studijas augstskolā. “Es varu pat dārzu ravēt un atpūsties. Bet galvenais, lai visi apkārt neslimo un mēs ātrāk varam atgriezties klātienes mācībās, redzēt, kā bērni aug un attīstās, nevis skatīties uz viņiem caur datora ekrānu,” saka skolotāja.
***
Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienā Tatjana Domuļeva saņēma Daugavpils novada domes Atzinības rakstu par profesionālu, atbildīgu un radošu darbu izglītojamo mācīšanas un audzināšanas darbā.
