Ciemos pie Ilūkstes Kultūras un mākslas centra vadītājas Indras Madarnieces uz mirkli var ievilkt elpu un atstāt ikdienas steigu aiz ārdurvīm. Malkojot gardu kafiju un vērojot viņu rosāmies virtuvē, rodas silta mājīguma sajūta. Indra ir lieliska saimniece, par ko jau drīzumā var pārliecināties, nobaudot viņas gatavoto cienastu. Mēs pārrunājam receptes, kas viņai palikušas pūrā no vecmāmiņām. Un ne tikai tās. No vecmāmiņām Indra uzsūkusi visas iespējamās dzīves gudrības, kas allaž ir pa rokai katrā dzīves situācijā. Lai arī liktenis Indru nemaz nav lutinājis, viņa ir pateicīga par to, ko Dievs ir devis, un tas neesot tik maz.
No spēcīgo sieviešu dzimtas
Indra kopš dzimšanas laika, paļaujoties uz dievpalīgu, cīnās par savu dzīvi un vietu zem saules, piedzīvojusi smagus brīžus, bet ne uz mirkli nav padevusies, gluži otrādi – cenšas tvert no dzīves visu iespējamo.
“Esmu pēc pirmās izglītības agronoms. Kādreiz “Lazdukalns” bija ļoti bagāta padomju saimniecība, kas vāca jaunos speciālistus un deva dzīvokļus, tā es tur nonācu no Rugājiem,” par savu pirmo darba pieredzi stāsta Indra. Tur nostrādājusi gan par agronomu, gan par siena miltu ceha priekšnieci, apprecējās un laida pasaulē trīs dēlus. Diemžēl ģimenes dzīve neizdevās. Piedzīvojusi ģimenē vardarbību, Indra ar bērniem nolēma doties prom. “Ar cirkuli kartē apvilku apli 200 km rādiusā, visur sūtīju savu CV,” atceras Indra. Saņēmusi darba piedāvājumu gan Ogrē, gan Valmierā, gan Daugavpilī, bet lēmusi par labu Ilūkstes novadam, kas meklēja uz laiku Attīstības un plānošanas nodaļā vadītāju. Vēlāk atradās darbs komunālajā saimniecībā, kādu laiku Indra rūpējās par Ilūkstes pilsētas zaļo un ziedošo rotu. “Kopš tā laika jutu, ka mani sargā kāds eņģelis, atradu šo māju, izpirku, kopā ar dēliem naktīs likām grīdu un griestus. Kad aiziešu pensijā, izdošu nu jau uzrakstītu romānu par savas dzimtas stiprajām sievietēm, jo katra vilka savu jūgu. Mana babiņa pēc kara paņēma audzināt mirušās māsas trīs bērnus, kaut pašai savi bija astoņi. Un tad vēl arī mani. Bet dzīve nav tik draņķīga, kā mēs dažreiz domājam, jo nav tā, ka Dievs visu atņēmis. Man iedeva brīnišķīgus dēlus, vīratēvu, babiņu, vecmammu un vectēvu,” saka Indra. Pašlaik viņas dēli ir stiprais plecs, uz kura var balstīties un vienmēr paļauties.
Gatava jauniem izaicinājumiem
Šoziem Indra pieņēma jaunu izaicinājumu – uzņēmās veidot kultūras dzīvi Ilūkstē. Darbs nav no vieglajiem, visiem pa prātam un spalvai nekad nesanāk, taču – suņi rej, karavāna iet uz priekšu. Pa šo laiku notikuši dažādi interesanti pasākumi, aicināti viesmākslinieki, lai vietējie ļaudis var baudīt daudzveidību. “Daudzi aiziet no kultūras jomas, jo neiztur spriedzi. Es labi uztveru kritiku. Nekad nebūs tā, ka pasākums patiks pilnīgi visiem, turklāt visbiežāk kritizē tie, kas pasākumu pat nav apmeklējuši. Kopā ar kolēģiem plānojot pasākumus, mēs cenšamies aptvert visas vecumu grupas – bērnus, vidējo paaudzi un seniorus,” savu darbu īsumā ieskicē Indra. Šajā jomā viņai ir daudz ideju, ko arī cenšas ieviest dzīvē. Turklāt arī pati ir aktīva pašdarbniece un vada vietējo amatierteātri.
“Visu savu apzinīgo mūžu esmu darbojusies pašdarbībā, jau bērnudārza laikā kaut ko deklamēju, dziedāju, dejoju. Mana atnākšana šurp nebija no jautrākajām. Lai vakaros neslīgtu grūtsirdībā, gribējās kaut ko priekš sevis. Ja nav sava partnera, deju kolektīvā nav ko darīt. Iepriekš jau spēlēju teātri Jelgavā pie režisores Māras Zaļaiskalns. Ilūkstes teātrī atceros savu pirmo izrādi “Trīs ar pus atraitnes”,” tā savu izvēli par labu teātrim skaidro Indra.
Teātris Ilūkstē pastāv jau sen. Indra aizstāja iepriekšējo teātra vadītāju Jāni Čamānu, apmeklēja kursus, un tā lieta aizgāja. Indra pati ir gan režisore, gan scenārija autore un aktrise. Teātrī iestudē arī viņas rakstītās lugas, piemēram, izrāde “Vasaras svētki Geidānkalnā” balstās uz Indras vecvecāku stāstījumu par Latgales cilvēkiem, viņu ikdienas dzīvi, strīdiem un mīlas stāstiem pagājušā gadsimta sākumā. Šogad viņa atjaunoja tradīciju rīkot uz Vasarassvētkiem teatrālu uzvedumu, iesaistot tajā arī citus kolektīvus. “Aktieri ir no malu malām – Ilūkste, Subate, Pilskalne, Dviete, Daugavpils. Ir gan pedagogi, gan grāmatveži un skolotāji. Man ir viegli iestudēt, jo piedāvāju lomas atbilstoši katra raksturam,” saka Indra. Šovasar skatītāji izrādi uzņēmuši ar sajūsmu, lūdza turpināt, kas esot vislabākais kompliments. “Ja kāda izrāde šķiet par īsu un cilvēki grib turpinājumu, tātad nebija garlaicīgi, skatītāji smējās, aplaudēja cēliena vidū.”
Pats teātris piedzīvojis dažādas pārmaiņas. Vēl pirms administratīvās reformas bijušajā Ilūkstes novadā no 19 amatierkolektīviem tika paturēti vien deviņi, pārējos atstājot darboties pēc pašu iniciatīvas un iespējām. To vidū bija arī teātris, kurš savā 30. pastāvēšanas gadā izrādījās nevajadzīgs. “Bijām iesākuši mēģināt daudzcēlienu lugu “Lakstīgalu līcī”. Teicu – spēlēsim brīvā dabā. Divu nedēļu laikā uzrakstīju jaunu scenāriju un rīkojām pirmizrādi „Kad pogo lakstīgalas” tieši Vasaras svētkos manā dārzā. Tur, zem ābelēm, mums bija parters, balkoni. Mums bija viss pa īstam. Kaimiņi ļoti palīdzēja, nesa meijas rotāt, solus. Pēc pirmizrādes visi dziedājām un spēlējām akordeonu. Pustrijos sākās izrāde, pēdējais skatītājs aizgāja pirms pusnakts. Tā mēs nosvinējām savu gadadienu un to, ka mūsu vairs nav,” ar rūgtumu atceras Indra. Taču nedz viņa, nedz aktieri nenolaida rokas un turpināja darboties uz savu galvu kā neatkarīgs teātris, iestudēja izrādes un braukāja apkārt, vācot ziedojumus teātra pastāvēšanai. Mēģinājumi notika Indras mājā, kur saimniece saviem aktieriem cēla galdā pašas gatavotus labumus. Cilvēki turpināja nākt un spēlē teātri joprojām, tagad jau ar pašvaldības atbalstu.
Ar Zemes mātes svētību
Indras mājas kļuvušas par vietēja mēroga sabiedrisko centru, kas drīzumā varētu piesaistīt vēl vairāk, jo Indra iecerējusi nelielajā saimniecības ēkā ierīkot pirti ar atpūtas istabu, terasi un trim guļamistabām otrā stāvā. Materiāli jau iegādāti, atliek vien ķerties pie darba. Indra pabeigusi Pirts skolu un ieguvusi pirtnieces diplomu, taču savas zināšanas vēlas izmantot nevis komercijai, bet tuvu cilvēku labsajūtas radīšanai, liekot lietā latvisko dzīvesziņu. “Pirts nav “sit un mērcē”, tā ir garīgā atpūta. Uzņemšu cilvēkus, kas paguruši no ikdienas skrējiena. Būs telpas nodarbībām un semināriem. Draugiem rīkošu pirts rituālus,” savos plānos un sapņos dalās Indra.
Ceļš uz pirts gudrībām nācis no abām vecmammām. Bērnībā iešana pirtī Indrai bijušas īstas mokas, izciešot lielo karstumu un beršanu ar grīšļu suku, kas gluži vai plēsa nost ādu. Pusaudžu gados ieklausījusies vecmammas stāstītajā par pirts rituāliem, kas saistīti ar kāzām un bērnu dzimšanu. “Vecmamma teica, ka pirtī jāiet ar smaidu. Stāstīja, ka pie pirts apiņus audzēja, lai raganas sapinas un netiek iekšā, jo pirts bija svētnīca. Tā sāku mācīties pirts gudrības, iepazinu ārstniecības augus. Man bija ļoti dzīvesgudras abas vecmammas, kuras mani pierakstīja kā burtnīcu. Kad man piedzima bērni, visi teica, ka es pirtī buros. Es stundām ņēmos pa pirti, taisīju slotas, vācu un kaltēju ārstniecības augus. Sapratu, ka melnā pirts ir mana dievība. Man atvērās cita pasaule. Neesmu no raganām, bet varu sarunāties ar augiem. Man ir Zemes mātes svētība, jo divreiz pa dzīvi man ir iekodusi odze. No čūskām man tā arī nav bail, varu tās ņemt arī rokās. Lasot sēnes vai ogas mežā, ar tām parunājos,” stāsta Indra. Apgūstot pirts lietas, sadraudzējusies ar vecu zintnieci Igaunijā un viesojusies viņas melnajā pirtī. Zintniece aicinājusi savus viesus pirtī uzdziedāt, un Indra latgaļu mēlē nodziedājusi “Pie Dieviņa gari galdi”. Dziesmas skanējumā klausoties raudājuši visi klātesošie, kaut arī lielākā daļa bija cittautieši un vārdus nesaprata. Vēlāk zintniece teikusi, ka pats pirts gariņš apsēdies uz lāvas un klausījies.
Dzīve ar krāsām un garšu
“Varu teikt, ka pēc 50 dzīve tikai sākas, ar citu garšu un krāsām,” jautri teic Indra, kura pašlaik apgūst pavāres arodu Bebrenes vispārizglītojošajā un profesionālajā vidusskolā un jau drīzumā saņems diplomu. Tas pat nepārsteidz, jo rosīšanās virtuvē Indrai ir gluži vai asinīs. Kulinārajiem eksperimentiem virtuvē ļāvusies jau bērnībā. “Atceros savu pirmo uzvārīto zupu un kļūdas, kuras centos labot. Agrāk laukos sivēnus turēja līdz pusotram gadam, lai lieli izaug, tāpēc gaļa bija jāvāra ilgāk, bet es to gudrību neiedomāju. Bija siena talka, sabraukuši talcinieki, babiņa saka – savāri zupu. Man bija kādi 7 gadi, pratu jau kartupeļus uzvārīt. Uz malkas plīts uzliku vārīties katlā gaļu, zināju, ka jāpasteidzas, tāpēc uzreiz liku klāt kartupeļus un burkānus. Protams, tie ātri izžļurga, bet gaļa cieta. Es tik vāru un mizoju vēl, līdz sanāca putra. Iejaucu vēl aukstā ūdenī mannu un piešāvu klāt. Nu bija īsts biezenis,” smejas Indra.
Vēl bērnībā vērojusi vectēvu vārām alu, bet īstais skolotājs bijis vīratēvs, ar kuru kopā vārījusi alu dažādiem godiem – kāzām un bērēm. “Lazdukalnā bija tāds teiciens - ja jums ir problēmas ar alu, nieki, atrisinās firma Madarnieki,” smejas Indra. No mazām dienām uzsūkusi sevī dažādas zināšanas un prasmes, piemēram, prot pareizi iejūgt zirgu pajūgā, kaut pati no zirgiem bīstas. Arī receptes pūrā iekrājušās gana daudz no abām vecmāmiņām, turklāt Indra netur sveci zem pūra, bet velk receptes dienasgaismā un labprāt dalās ar citiem šajās zināšanās.
Pērn Indra visus pārsteidza Mājas kafejnīcu dienās Subatē ar saviem našķiem – Purva buča, Ubagu pirksti un Žīdu cepurītes. Viens no galvenajiem ēdieniem viņas mājās ikdienā ir auzu ķīselis, ko gatavo visu dzīvi, jo ēdiens ir ne vien gards, bet arī veselīgs, palīdz atveseļoties pēc smagām saslimšanām. Bērnībā tādu vecmamma vārījusi tieši gavēņa laikā. Indra uzskata, ka ir svarīgi stāstīt citiem, rādīt un dalīties, lai senās zināšanas un dzīves gudrības rod turpinājumu nākamajās paaudzēs.
