Stipra cilvēka gars spēj pārvarēt likteņa nestos pārbaudījumus, jo tam dota kāda šķautne, kas sāpes un grūtības ļauj pārcelt kādā dvēseli sildošā talantā. Pretī šīm grūtībām tālajā Otrā pasaules kara laikā stājās mūsu novadniece, dvietiete Sofija Samsone (Spoģe), kurai, lai šīs grūtības pārvarētu, tika dots gleznotājas talants, ko augstu novērtēja Zviedrijas sabiedrība, dzīvojot Sofijai šajā zemē, kopš tur devās bēgļu gaitās. Nu laiks arī mums novērtēt šīs neparastās sievietes talantu. Atzīmējot Sofijas Samsones 110. jubileju, oktobra nogalē un novembrī ikviens aicināts apmeklēt izstādi “Nezināmā Sēlijas māksliniece: Sofija Samsone”, ko organizē biedrība “Augšzemnieki” Dvietes pagasta kultūras namā.
Sofija Samsone dzimusi Ilūkstes apriņķa Dvietes pagastā (pēc pagastu robežu reformām padomju gados šobrīd Pilskalnes pagasts) 1913. gada 31. oktobrī zemnieku Spoģu ģimenē. Sākotnēji mācījusies Dvietes pamatskolā, turpinājusi mācības Bebrenes pamatskolā, kurā sākusi attīstīt savu zīmēšanas prasmi līdz pat tādam līmenim, ka zīmēja dekorācijas vietējām teātra izrādēm. Lai arī daudzi mudināja Sofiju mācīties Mākslas akadēmijā, tomēr būdama praktiska, viņa turpināja mācības Jēkabpils valsts komercskolā. Iegūtās zināšanas un prasmes viņa pielietoja, strādājot dažādos valsts iestādēs, kas bija saistītas ar izglītības pārvaldi. Starpkaru periods Latvijā bija plaukstošs, bija dibināta sava valsts, iedzīvotāji bija aktīvi sasniegt augstus mērķus. Arī Sofija bija spārnota uzsākt lielo dzīvi, iepazinās ar topošo vīru Pēteris Artūru Samsonu un 1938. gadā laulībā piedzima meita Astrīda Samsone. Diemžēl attiecības ar vīru nevedās, trauksmainais laiks pirms kara sākuma sašķeļ ģimeni līdz tik skarbam mirklim, ka Sofija ir šķirta arī no savas meitiņas. 1944. gadā Sofija iekāpj bēgļu laivā, lai dotos uz Zviedriju. Rūtas Muižnieces grāmatā “Latviete Danderīdā”, kas tapusi par Sofijas Samsones dzīvesstāstu, viņa atceras šīs stundas: “… laiva bija gana liela, satilpa ap divsimt cilvēku. Naktī uznāca liels pūtiens. Sanāca gulēt tieši pie borta un viļņi ik pa brīdim sagruva pāri. Izmisumā aukstumu nemaz vairs nejuta. Pilnīgi viss bija vienalga.”
Dzīve Zviedrijā nebija vienkārša, dažādi pagaidu darbi, lai nopelnītu iztikai, bet kaut ko atņemot, dzīve arī dod, jo darbi, ko Sofija darīja, arvien saistījās ar zīmēšanu, vai tas bija darbs Upsalas trauku fabrika, pielabojot brāķus ar otu vai uzņēmums, kurā izgatavoja dažāda veida reklāmas izkārtnes, Sofija bija viena no skiču zīmētājām.
Tas viss līdz brīdim, kad Sofija uzsāk darba gaitas Zviedrijas Dabas vēstures muzejā par zīmētāju, kur kopumā nostrādā desmit gadus. Darbam paralēli Sofija uzsāka mācīties glezniecību.
Gleznošana Sofijai deva iespēju atslēgties no ikdienas rūpēm un nerimstošās, urdošās sāpēs par nespēju satikties ar meitu, būt kopā ar tuvākajiem mīļajā dzimtenē. Sofijas atmiņas par dzimto pusi: “ .. esmu nākusi no brīnišķīgākā Latvijas nostūra – no Dvietes, kas ir tai bezgala skaistajā robežjoslā starp “īsto” Augšzemi un Latgali.” Par apkārtējiem cilvēkiem viņa ir teikusi: “Man laimējās, ka man bērnībā apkārt bija cilvēki, kas priecājās, ja otram gāja labi. Neskauda. Tas mani ļoti dziļi iespaidoja.” Tāpat kā Sofija jūsmoja par Latvijas skaisto dabu, arī Zviedrijas, Gotlandes dabā viņa jutās ērti, kalni un akmens krāvumi daudz tika atainoti viņas gleznās. Tāpat arī jūra, mazie piejūras ciemi un klusā daba. Gleznojumi pamatā veidoti gaišos toņos, Sofija par krāsu izvēli: “… Un es vienmēr dzīvi redzu gaišos toņos. Par tumšo es nedomāju. Es domāju, ka tas ar man atstāj iespaidu uz to gleznošanu. … Es turos pie tā, ka dzīvē viss gaišs. Ne pie tā, ka tikai sēras, drūms un notikumi smagi. …” Gleznošanas prasmes tiek nostiprinātas vairākos mācību braucienos pa Eiropas valstīm. 1962. gadā top pirmā personālizstāde Stokholmā, lai arī dalība dažādās izstādēs notikusi jau kopš 1950. gada. Paralēli gleznošanas darbam Sofija vada arī gleznošanas kursus interesentiem.
Pirmo reizi Sofijai Samsonei izdodas apmeklēt dzimto zemi 1968. gadā, apmeklējumi turpinās arī nākamajos gados. Tiek dibināti kontakti ar latviešu māksliniekiem.
Ar Džemmas Skulmes atbalstu ir iespēja dzīvot un gleznot jaunrades namā Dzintaros. Veidojoties kontaktiem un saņemot atbalstu no līdzcilvēkiem, 1995. gada 10. jūlijā tiek atklāta Sofijas personālizstāde Valsts Mākslas muzejā. Par izstādes atklāšanu savā dzimtenē Sofija teikusi: “Tā bija gaišākā diena manā mūžā.” Diemžēl dzīves norietā Sofija tā arī nesadūšojās atgriezties dzimtenē. Viņa nomira 2005. gada 5. septembrī Slītē, Gotlandē.
Aicinām novadniekus un ikvienu ciemiņu Dvietes pagastā apmeklēt gleznotājas Sofijas Samsones gleznu izstādi, kas norisināsies no 28. oktobra līdz 18. novembrim Dvietes kultūras namā. Izstādes darba laiks darba dienās tiks precizēts, sestdienās plkst. 10–15, svētdienās plkst. 10–13. Vairāk informācijas biedrības “Augšzemnieki” Facebook lapā: https://www.facebook.com/augszemnieki vai t. 28705991.
