No Latvijas valsts šūpuļa līdz Atmodai. Skrindu dzimtas muzeja stāsts

Skrindu dzimtas muzejs ir dibināts un iesvētīts 1996.gadā. Tomēr kā par muzeju, kurš ir veltīts Skrindām,   jau var runāt kopš 1990.gada. Muzeja telpas sākumā atradās Vaboles vidusskolas pionieru istabā, kur skolotāja Felicija Sardiko tikai uz diviem galdiem izvietoja informāciju par Skrindām. Ar laiku skolā radās vajadzība pēc datorklases, tāpēc pionieru istaba tika likvidēta. Skolotāja F.Sardiko nepadevās un lūdza telpas pagastam. Sirmās skolotājas lūgums tika uzklausīts un vecajā ciema padomes ēkā (tag.Skrindu dzimtas muzejs) muzeja vajadzībām tika ierādītas trīs nelielas telpiņas. Pati F.Sardiko par muzeja dibināšanu saka tā:’’ Pie muzeja tapšanas vainojama Atmoda. Tāda toreiz bija apstākļu sakritība un vajadzība. Vākums krājās pamazām, jo arī agrāk man gribējās iegūt faktus, kas pierādītu, ka latvieši abās Latvijas pusēs ir latvieši, tikai šejieniešiem bijuši smagāki apstākļi’’. (Netakarīgā Rīta Avīze, Nr.55 (06.03.1997), Es nāku no daudzkultūru pasaules)

Pirmos impulsus F.Sardiko uzsāktajai pētniecībai deva dažas atrastās rindas par Antonu un Kazimiru Skrindām Latviešu dzejas antoloģijā un citos literārajos darbos vēl pirms 1990.gada. Bet – atrastās sīkziņas vajadzēja ‘’apaudzēt’’ ar daudz nopietnāku pētniecības materiālu. Kad skolotāja Felicija sāka interesēties pastiprināti, tad izrādījās, ka Vaboles bijušajai kolhoza agronomei Venerandai Ostrovskai ir Antona Skrindas jaunākās meitas Leokādijas ārzemju adrese. Tā nu F.Sardiko kopā ar V.Ostrovsku uzrakstīja sirsnīgu vēstuli uz tālo Kanādu. Ilgi nebija jāgaida un  kundzes saņēma tikpat sirsnīgu atbildes vēstuli pielikumā ar referātu, kurā Leokādija izklāsta ziņas par savu tēvu Antonu. Šis referāts tad veidojis tikko dzimušā muzeja pamat ekspozīciju. Pēc neilga laika tika atklāts, ka kādai vietējai ģimenei ir saglabājusies A.Skrindas dzejas antoloģija ‘’Kūkle’’ (1914). Vēstures entuziasti, uzzinot par muzeju, iepazīstināja Feliciju arī ar trimdā izdotajiem rakstiem – ‘’Acta Latgalica’’, ‘’Dzeive’’ u.c., uz kā pamata veidojās tālākā pētniecība par Skrindām. ‘’Ļoti noderēja Minsterē izdotā Līksnas skolotāja Pētera Zariņa atmiņu grāmata ‘’Tēvu zeme’’, arī veco avīžu komplekti, piemēram, brāļu Skrindu gadsimta sākumā  izdotā ‘’Drywa’’. Tur ir apbrīnojami bagātīga vietēju ziņu nodaļa – katrā numurā var kaut ko atrast par šejienes cilvēkiem un notikumiem’’, stāsta F. Sardiko. (Netakarīgā Rīta Avīze, Nr.55 (06.03.1997), Es nāku no daudzkultūru pasaules)

Kā atrodams avotos, pati skolotāja Felicija atzīst, ka īpašs stimuls izlikt visu apskatei atklāto radās jau 1989.gadā, kad Interfrontes saietā kāds daugavpilietis no tribīnes apgalvojis, ka visi latgalieši bijuši analfabēti, kalpi un trūkumcietēji un tikai padomju vara tiem atnesusi gara gaismu un pārticību. Tas ļoti sadusmojis pašu skolotāju F.Sardiko. Tā viņa nolēmusi sarīkot sapulci Vaboles KN un uz to paaicināt šo apšaubāmo oratoru. Liels bijis F.Sardiko pārsteigums, kad uz šo sapulci sanākuši teju visi pagasta iedzīvotāji un galvenokārt – vīrieši. Daudziem līdzi bijuši laikraksti, kuros bija rakstīts par pagasta kulturālajiem un saimnieciskajiem sasniegumiem. Laikraksti tika rādīti šim oratoram un pierādīts, ka viņš ir kļūdījies.

Par Skrindu dzimtu ieinteresēti bija arī Ģertrūde un Roberts Kudiņi, kuri ieguldījuši lielu darbu Latgales kultūrvēstures izpētē.  Ar vinu atbalstu izdota pirmā nelielā grāmatina par Skrindām “Brōli Skrindas” , Skrindu dzimtas mājvietā ‘’Liepu Mukānos’’ tika uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu ‘’Skryndu mōja’’, kuru darinājis tēlnieks Indulis Folkmanis.         

‘’16.jūnijā Daugavpils rajonā, Vabolē, piedaloties garīdziniecības un pašvaldības pārstāvjiem, atklāts Skrindu dzimtas muzejs. Pasākumu ievadīja svētā mise Līksnas Jēzus sirds draudzes baznīcā, pēc tam klātesošie devās uz dzimtas mājvietu Liepu Mukāniem. Vaboles kultūras namā notika pašdarbības kolektīvu koncerts. Muzejs tapis, pateicoties skolotājai Felicijai Sardiko, Daugavpils rajona padomei  un Vaboles pagasta pašvaldībai, kā arī muzeja direktorei Annai Lazdānei. 20.jūnijā Latgales Pētniecības  institūts un muzejs rīko piemiņas brīdi Daugavpils katoļu kapos, kur atdusas  Valērija Seile’’, raksta izdevums ‘’Literatūra. Māksla. Mēs.’’ Nr.25, 20.06.1996. rakstā ‘’Jauns muzejs’’.

Muzeja dibināšanā liels nopelns bija Daugavpils rajona padomes izpilddirektoram Vitālijam Aizbaltam, galvenajai arhitektei Nansijai Tamanei, māksliniecei Silvai Veronikai Linartei un Kultūras pārvaldes vadītājai Inārai Mukānei.

Muzejs ir izveidots 1996.gada 1.aprīlī kā Daugavpils rajona padomes Kultūras nodaļas iestāde, atklāts 1996.gada 16.jūnijā. Ar 1997.gada 1.februāri Muzejs nodots Vaboles pagasta padomei, bet 2009.gadā pēc Daugavpils novada pašvaldības izveidošanas iekļauts Daugavpils novada Kultūras pārvaldes struktūrā. Muzeju kopš tā dibināšanas vada Anna Lazdāne.

Muzeja krājuma pamatu izveidoja Vaboles vidusskolas vācu valodas skolotāja, novadpētniece  Felicija  Sardiko (1927-2006), kura līdz 1998.gadam muzejā strādāja kā krājuma glabātāja.

Kas bija šie brāļi Skrindas?

Pirms vairāk nekā simts gadiem Līksnas pagasta ‘’Liepu Mukānos’’ ienāk Skrindu dzimta – Donats Skrinda ar sievu Apoloniju, meitas uzvārdā Aizbalta. Grāfs Plāters – Zībergs Donatu aicina uz Vaboles muižu kā prasmīgu meistaru – mūrnieku, rodot tam mājvietu 3 km attālumā no Vaboles centra.

Donats ar sievu Apoloniju izaudzinājuši 6 dēlus un 1 meitu. Visi Skrindu bērni bijuši dievbijīgi, paklausīgi, strādīgi, pratuši dažādus amatus. Vecākajiem dēliem pēc tā laika sabiedrībā pieņemtajām tradīcijām, bija jākļūst par zemkopjiem  un jāiekopj Latvijas, Latgales ražīgie lauki. Savukārt jaunākajiem bērniem bija jādodas pasaulē un jāmācās, lai nākotnē kļūtu par skolotiem cilvēkiem. Divi no bērniem – Benedikts un Kazimirs – izvēlējās katoļu priesteru misiju. Savukārt dēls Antons kļuva par kara ārstu, kā arī nodarbojās ar rakstniecību un publicistiku. Vecākais dēls Jānis kopā ar brāli Dominiku 20.gs. 20.gados izveidoja lauksaimnieku biedŗību.

Pašlaik pasaulē ir pāri par simts Skrindu cilmes pēcteču. Daudzi mīt ārzemēs (Kanāda, Vācija un citviet), pārējie – Latvijā, galvenokārt Latgalē.

Izcilais Latgales atmodas darbinieks Antons Skrinda dzimis 1881.gada 15.oktobrī Līksnas pagasta Liepu Mukānos.  Mācību gaitas 6 gadu vecumā Antons uzsāka vietējā Līksnas pagasta skolā. Pēc skolas pabeigšanas 1891.gadā Antons iestājās katoļu baznīcas aprūpes Sv. Katrīnas proģimnāzijā. Pēc 4 pavadītajiem mācību kursa gadiem Sv. Katrīnas proģimnāzijā, viņš turpināja izglītību Pēterpils valsts ģimnāzijā, ko pabeidza 1901.gadā ar sudraba medaļu. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas Antons iestājās Kara Medicīnas akadēmijā, kurā studēja no 1902.  – 1905. gadam un no 1906. - 1909.gadam.  Pēc 1905.gada revolūcijas emigrējis uz Šveici, kur jau mājvietu bija sev raduši vairāki cara valdības vajāti latvieši. Ceļā uz Šveici viņam palīdzēja dzejnieks Kārlis Skalbe. No 1905. – 1906.gadam  A. Skrinda  turpināja studēt medicīnu Bernes universitātē. Šveice tolaik bija pazīstama kā zeme, kur cilvēkam bija tiesības un iespēja tikt pie izglītības un materiālās labklājības. Tieši Šveicē dzīvojot un mācoties Antonam rodas Rēzeknes kongresa ideja: Latgales kulturālā un garīgā autonomija Latvijas valstī. 1904.gadā A.Skrinda kopā ar brāli K.Skrindu Pēterpilī Sv. Katrīnas proģimnāzijā  mācīja latgaliešu valodu aptuveni 50 skolēniem. Tulkojis un lokalizējis poļu un krievu rakstnieku lugas, dažas no tām - "Katreite", "Pādējī divi rubli", "Odums un Īva".  A.Skrinda piedalījies aktieru trupā Sanktpēterburgā, vēlāk rīkojis teātra izrādes Latgales laukos. Pats uzsācis lugu repertuāra izveidi, tulkojis un izdevis lugas. Uzskatāms par latgaliešu skatuves repertuāra pamatlicēju. Sastādījis un izdevis  "Latvišu volūdas gramatiku" (1908). Kopā ar F. Obšteinu sastādījis dziesmu krājumu "Dzīsmu vōceleite" (1908). Sastādījis un izdevis pirmo latgaliešu dzejas antoloģiju "Kūkle" (1914). Tajā ievietoti arī vairāki Skrindas oriģināldzejoļi, piemēram, "Vijoleite", "Rudiņs", kas ir vieni no pirmajiem mākslinieciski nozīmīgajiem dzejoļiem latgaliešu literatūrā. Aktīvi darbojies pirmo Latgales laikrakstu ‘’Gaisma’’ (1905, red.F.Kemps) un ‘’Drywa’’ (1908, red.K.Skrinda) redkolēģijā. Avīzē ‘’Drywa’’ publicējis rakstus ar pseidonīmu ‘’Leidumnīks’’. Piedalījies E.Melngaiļa organizētajā latviešu tautas melodiju vākšanā.

Kad tiek pārrauta frontes līnija, A.Skrinda spiests ceļot uz dzimteni caur Vāciju.  Ceļā uz mājām A.Skrindu sagūsta vācieši un gūstekņu nometnēs stipri novārdzina. Kad A.Skrindam izdodas tikt ārā no vācu nometnēm un atgriezties Rēzeknē 1918.gada pavasarī, dakteris ir novārdzis un slims. Trīs dienas pēc atgriešanās dzimtenē, 1918.gada 31.martā, nenākot pie samaņas, pirmajās Lieldienās, viņš mira. Apglabāts Rēzeknes katoļu kapos.

    Kazimirs Skrinda ir dzimis 1875. gadā Līksnas pagasta Liepu Mukānos. K. Skrinda bija ļoti gudrs un uzcītīgs skolēns, tāpēc skolotājs vecākiem ieteica izglītot Kazimiru tālāk. 13 gadu vecumā jaunietis devās uz Pēterpili, ģērbies vienkāršā apģērbā un ar 100 rubļiem kabatā, lai iestātos Sv. Katrīnas proģimnāzijā.  1893. gadā K. Skrinda mācības proģimnāzijā pabeidza un iestājās Pēterpils garīgajā seminārā. 1901. gada pavasarī Kazimirs pabeidza akadēmiju ar teoloģijas maģistra grādu. 1901. gadā K. Skrinda tiek iesvētīts par priesteri, un pirmo Svēto Misi kā priesteris celebrēja Līksnas Romas katoļu baznīcā. 1907.gadā K.Skrinda Pēterpilī dibināja privātos, pirmos latgaliešu skolotāju sagatavošanas kursus, kurus vairākus gadus pēc kārtas arī pats vadīja. Kopā ar brāli Antonu Skrindu viņš pulcināja Pēterpils mazturīgo ļaužu bērnus, lai mācītu tiem latviski lasīt, rakstīt un dziedāt latviešu tautas dziesmas. Bēgļu laikā palīdzēja noorganizēt līdz 30 skolām Pēterpilī un Latgalē, kur bērni mācījās arī savu dzimto latviešu valodu un mīlestību pret savu dzimteni.    Ar 1908. gadu Pēterpilī baznīckungs K. Skrinda kļuva par latgaliešu laikraksta “Drywa” galveno redaktoru. Laikā, kad dzima idejas par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējo Latvijas teritoriju, latgaliešiem beidzot radās iespēja pašiem lemt par savu nākotni, kā arī veidot attiecības ar citiem novada latviešiem. Par šīm tēmām tika asi un ilgi diskutēts arī 20. gadsimta presē, kā, piemēram, “Gaisma” un “Drywa”. 1916.–1917. gadā diskusijas un pārdomas visvairāk izvērtās avīzē “Drywa”. “Drywas” redakcija labprāt uzklausīja dažādus viedokļus par Latgales apvienošanos ar citiem Latvijas novadiem. 1917. gada 22. marta avīzē “Drywa” Nr. 11 redaktors K. Skrinda izteica arī savu nostāju par visu Latvijas teritorijas novadu apvienošanos rakstā “Kūpā wai sewim”.  1917. gada Latgales kongresā K. Skrinda un viņa domu biedri nobalsoja un pieņēma rezolūciju par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Latvijas valsts piedzimšanai tika likts svarīgs un spēcīgs pamatakmens. 1918. gada nogalē K. Skrinda devās uz Lietuvu. Tur Kazimirs apkopa ar tīfu slimos Babtu draudzes locekļus. Slimība ir lipīga un drīz vien ar to sasirga arī jaunais priesteris Skrinda. 1919. gada 25. maijā Kazimirs Skrinda mira no izsituma tīfa, apbedīts Lietuvā.

Benedikts Skrinda dzimis 1868. gada 22. februārī Liepas Mukānos. Sasniedzis 31 gadu vecumu, Benedikts beidzot varēja realizēt savu aicinājumu— 1899.gadā viņš iestājās Pēterburgas Garīgajā seminārā un 1903. gadā pēc tā beigšanas tika iesvētīts par priesteri 35 gadu vecumā.  Viņa pirmā darba vieta bija Omskā, kur divus gadus viņš kalpoja kā vikārs. Tad 1905. gadā kalpoja par vikāru Pēterburgas sv. Katrīnas draudzē. 1907.gadā B.Skrinda atgriezās Latvijā un tika nozīmēts par Jezupovas draudzes prāvestu. Pēc kāda laika viņš tika pārcelts uz Bukmuižu, bet pēc tam uz Andrupeni.  Visbeidzot 1914. gada vasarā viņam tika uzticēta Balvu draudze, kur viņš kalpoja līdz 1923. gada februārim ar dažu mēnešu pārtraukumu, jo 1919.gadā bija spiests slēpties, tāpēc, ka boļševiki bija viņam piesprieduši nāvessodu. Brīvajā laikā no darba, B.Skrinda tulkoja  latgaliešu valodā pasaulslaveno  Kempenas Toma darbu  „Par Kungam Jezum pakaļdareišonu. Četras grāmatas”. Tulkojums tika  iespiests Viļņā 1914. gadā. Otrais izdevums iznāca Rēzeknē 1936. gadā.  B. Skrinda ir arī sarakstījis un izdevis vairākas garīga un vēsturiska satura grāmatas, pirmā „Svātam Stanislavam Kostkai” tika izdota 1913. gadā, bet kā viens no pēdējiem viņa darbiem jāmin „Atmiņas par bazneickungu Kazimiru Skrindu” (1936).

Jau kopš jaunības gadiem Benedikts Skrinda vēlējās būt priesteris mūks, bet tas nebija iespējams, jo visi klosteri Latvijā bija likvidēti. Savu vēlmi viņš bija dažas reizes izteicis arī Antonam Springovičam, lūdzot arī atļauju iestāties kādā no klosteriem.  20.gs. 20.gados arhibīskaps vēlējās atjaunot klosterdzīvi Latvijā, līdz ar to 1923.gadā A.Springovičs piedāvāja pr. B.Skrindam iestāties Mariāņu Kongregācijā. 1924.gadā pēc novicināta un solījuma salikšanas Mariāņu kongregācijas mūkam mariānim Benediktam Skrindam MIC arhibīskaps uzticēja Svētā Ercenģeļa Miķeļa draudzi Viļānos kopā ar bijušo bernardīņu klosteri, kas atradās visai bēdīgā stāvoklī. Ar šo gadu tad vara arī uzskatīts, ka tika likts pamats pirmajam klosterim Latvijā. Par klostera draudzes prāvestu un priekšnieku tika iecelts Benedikts Skrinda.

1947.gada decembrī tēvs Benedikts Skrinda mirst nežēlīgā mocekļa nāvē. B.Skrindu nogalina paša audzēknis A.Paskevičs, kam Viļānu pamatskolā Benedikts bija mācījis ticības mācību.

Rakstu sagatavoja: Skrindu dzimtas muzeja vecākā speciāliste Ilze Ozoliņa