Olga Gžibovska “Ikvienam novēlu būt drosmīgam savās idejās”

Olga Gžibovska ir Daugavpils novada Kultūras pārvaldes māksliniece. Īstenībā Olga ir māksliniece vārda visplašākajā nozīmē – dekoratore, noformētāja, mākslas pedagoģe, scenogrāfe, tērpu māksliniece. Vai var un vajag dzīvē visu paspēt? Ko gribētos izdarīt? Par savu ceļu lielajā dzīves okeānā stāsta pati Olga.

O.G. Kā var visu paspēt? Nav viegli. Neesmu perfekta, bet ļoti augstu vērtēju labi padarītu darbu. Vai tas būtu frizieris, sētnieks, apavu meistars, ārsts. Attieksmi pret darbu jūtu uzreiz. Esmu prasīga pret citiem, taču daudzreiz prasīgāka esmu pati pret sevi. Ļoti baidos no paviršības – ja vienu reizi tai piekāpies, tad tas var atkārtoties un kļūt par normu, līdz ar to darbs zaudē kvalitāti. Gadiem ejot uz priekšu, ar lielāku cieņu izturos pret sev atvēlēto laiku. Iespēju robežās cenšos to plānot un izmantot lietderīgi. Apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj sevi mobilizēt un organizēt tā, ka tiem nepiekļūst “laika zagļi”. Mākslinieka profesija nav viegla, gluži tāpat kā ikviena cita. Cilvēks, kas ir mazāk saistīts ar mākslu, no malas redz galarezultātu, un tas viņam vai nu patīk vai nē. Mākslinieks, savukārt, ir nemitīgā radīšanas procesā, kas prasa lielu prāta, izdomas mobilizāciju. Man vairāk patīk sevi dēvēt par dekoratoru. Kad mācījos Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, bija tāds skolotājs Jānis Unda, kas pasniedza kompozīciju. Ļoti inteliģents cilvēks, lielisks akvarelists. Viņš cienīgi izturējās pret visiem saviem studentiem. Tieši viņš mūs sauca par dekoratoriem. Ja tu esi mākslinieks - dekorators, tev ir jāprot no pavisam parastām un vienkāršām lietām sakārtot vidi tā, lai tā būtu estētiski baudāma. Reizēm ir pārdrošas idejas, kuras nevar atļauties īstenot tam paredzētā budžeta rāmju dēļ. Bet paliek skiču varianti, ar kuriem mājās ir piepildītas pilnas kastes. Ja nu kādreiz rodas izdevība un ideja tiks realizēta?!

- Jūsu tiešais pienākums ir telpu un svētku noformējuma veidošana.
O.G. Tā nu sanāk, ja esi savu dzīvi saistījis ar šo profesiju, tad jābūt pietiekoši zinošam un varošam daudzās jomās. Šī sfēra ir tik plaša, ka nekad nevar paredzēt, kādas prasmes vai zināšanas būs nepieciešamas, lai īstenotu savu ideju. Nemitīgi jātrenē izdomas jeb fantāzijas muskuļi, jāprot strādāt ne tikai ar zīmuli vai otu, bet arī āmuru un špakteli. Protams, jāpārzina arī jauno tehnoloģiju iespējas, labi jājūt gaismu un ēnu spēles.
Noformēšanas darbā svarīgi būt mainīgam, elastīgam. Nemitīgi vajag radīt svaigas idejas, sekot līdzi jaunākajām krāsu, stila un modes tendencēm. Jāmēģina strādāt ar jauniem materiāliem un jāmeklē jauni tehniski risinājumi. Darboties ar pārbaudītām metodēm un materiāliem vienmēr ir vieglāk, jo viss jaunais un nepārbaudītais var būt pārsteigums – gan labs, gan arī slikts.
Varu teikt, ka mans darbs nav garlaicīgs, bet interesants. Strādājot pie viena pasākuma, galvā jāpatur divi trīs nākamie, ir jādomā uz priekšu. Saka jau, ka nedrīkst nest darbu mājās, bet radošo profesiju pārstāvjiem tas nav iespējams. Veidojot jaunu pasākumu vai īstenojot kādu radošu projektu, domas seko līdzi visur – arī mājās gludinot veļu vai mizojot kartupeļus. Idejas var rasties arī pavisam negaidīti. Tad tās jānotver un jāpiefiksē, lai neaizmirstas. Pēc brīža var rasties kardināli pretēja ideja iepriekšējai un arī to nedrīkst aizmirst. Beigās jāizvēlas labākā un jāmēģina to īstenot dzīvē.

- Darbojaties arī kā konsultante dažādu svētku un pasākumu apsveikumu veidošanā.
O.G. Kā jau ikvienam māksliniekam, arī man ir izveidojies savs darba stils un rokraksts. Ir bijuši ļoti veiksmīgi risinājumi, par kuriem izjūtu patiesu gandarījumu un ir piedzīvotas arī patiesas prieka asaras. Bet ir bijušas arī neveiksmes, pēc kurām es cenšos izanalizēt pieļautās kļūdas. Arī tas pieder darba procesam. Viens no sarežģītākajiem darba segmentiem, tā es to nosauktu, ir darbs ar poligrāfijas materiālu dizaina izstrādi. Veidojot iespieddarbus, ir svarīgi ļoti precīzi un lakoniski izteikt domu, kurai vajag sasaukties ar dizainu. Nepieciešams atrast piemērotu papīru vai kādu citu izejmateriālu, precizēt krāsu kodus, pārliecināties par kompozīciju un kļūdu neesamību. Tālāk viss ir tipogrāfijas ziņā. Arī tad vēl nevar būt pārliecināts par gala iznākumu. Cilvēks var domāt vienu, bet tehnika var izdarīt pavisam kaut ko citu. Vienmēr ar “drebošu sirdi” gaidu tehniskā procesa iznākumu. Un ja rezultātā ir sasniegta prāta un tehnikas sintēze, tad prieks ir dubults. Tā arī rodas mazāki vai lielāki iespieddarbi.

- Saka, ka māksla rodas no realitātes. Vai tam piekritīsiet? Kas Jums ir māksla?
Māksla ir tik daudzveidīga. Baudot jebkuru mākslas žanru, cilvēks sevi bagātina, atdzīvina domāšanu, fantāziju, rod kādu īpašu piepildījumu. Iespējams, nopietni mākslas zinātnieki šī vārda nozīmi definēs savādāk, bet katram var būt sava uztveres formula.

- Tagad ir pirmssvētku laiks, kad ir jūtama rosīšanās un īpašas svētku gaisotnes radīšana gan mājās, gan darba vietās. Kādas ir aktuālākās tendences Ziemassvētku noformējumā šogad?
O.G. Var sekot līdzi jaunākajām modes un stila tendencēm, bet var izmantot arī senus dekorēšanas paņēmienus. Ja ir vēlme, var strādāt arī ar dabas materiāliem. Izmantojot parasto papīru, griežot, lokot un līmējot var izveidot ļoti jaukus dekorus. Ir lieliski, ja kādam ir saglabājušies seni vecvecāku vai vecāku eglīšu rotājumi – stikla mājiņas, čiekuriņi, lukturīši, vates rotiņas. Vintidža (vārds vintage cēlies no franču valodas un tiek tulkots kā „noteikta gada raža” vai „ļoti aukstas klases ilgu gadus izturēts vīns”. Savukārt pārnesot „vintage” vārdu uz modes pasauli, mēs iegūstam autentisku vai oriģinālu apģērbu pagājušā gadsimta 20-to līdz 80-to gadu stilā) vai seno lietu tirgū, šīs mantiņas šobrīd ir ļoti pieprasītas. Var izmantot vienkāršus zariņus uzpūšot baltu, zelta vai sudraba krāsu, iekārt tajos dažas stikla bumbas un lakonisks dekors būs gatavs. Ja runājam par pasaules tendencēm, tad šogad noformējumā plaši tiek piedāvāti eglīšu rotājumi un dekorācijas gaiši zilā un rozā kvarca krāsā. Šīs krāsas plaši tiek izmantotas interjeru un apģērba dizainā. Ir bijuši gadi, kad noformējumā dominēja violetie, sarkanie, zilie toņi. Ne tik sen dizaineri Ziemassvētku un Jaunā gada noformējumā piedāvāja izmantot arī melno krāsu. Mākslīgās eglītes, lentas, matētas un glancētas bumbas - viss bija melns. Drosmīgi, nepierasti, bet sava elegance tajā ir.

- No daudziem cilvēkiem nākas dzirdēt, ka viņiem trūkst radošas dzirksts kaut ko darīt pašiem savām rokām.
Ceļā uz darbu eju garām daudzām ēkām. Dažu senāku vecās forštadtes māju logos pirms svētkiem pamanu izmaiņas. Vēl arvien tiek izmantots sens dekorēšanas veids – starp logiem liek vates pildījumu, kas izrotāts ar sausiem ziediem, kādu eglītes mantiņu vai no papīra izgrieztu sniegpārsliņu. Tas ir tik mīļi! Iespējams, ka tādā mājā dzīvo cilvēki cienījamos gados, kuri gadiem ilgi ir pieturējušies pie sev ierastiem mājas dekorēšanas veidiem. Pirmssvētku laikā, braucot pie vecākiem, redzu cik jauki tiek izrotātas arī lauku mājas un pagalmi. Kā lai par to nepriecājas! Uzskatu, ka radoša dzirksts lielākā vai mazākā mērā ir katrā cilvēkā. Vienkārši ir jādara!

- Kad Jūsos sākās šis radošums, mīlestība uz mākslu?
O.G. Bērnībā. Esmu bijusi savādāka, reizēm varbūt arī nesaprasta. Viens prot rotaļāties ar cipariem, cits spēj kļūt par labu ārstu , kriminālistu vai vienalga kādu citu speciālistu. Es spēju saskatīt kaut ko interesantu koka mizā, akmenī, zāles stiebrā, uztvert krāsu nianses, redzēt to, ko citi nepamana. Katram cilvēkam ir sava spēja un dotumi. Vēroju, kā agrā pavasarī daba spēj iekrāsot zemi, kokus, krūmus smalkos krāsu toņos. Kopš bērnības man ir laba redzes atmiņa tieši uz krāsām, formām, kompozīciju. Tas vienmēr ir palīdzējis darbā. Par prasmi strādāt radoši un jebkuru darbu veikt kārtīgi līdz galam esmu pateicīga savai bioloģijas un ģeogrāfijas skolotājai Teklai Vilkelenokai. Viņa mani iedrošināja piedalīties dažādos konkursos un olimpiādēs, kur ieguvu labus rezultātus. Ar ziedu kompozīcijām piedalījos arī izstādēs Rīgas Pionieru pilī. Sev negaidot ieguvu augstu novērtējumu. Tiku apbalvota ar tranzistoru “Selga” un tiem laikiem retu grāmatu par ziedu kompozīciju veidošanu un floristiku. Tieši skolotāja Vilkelenoka mani mudināja turpmāk saistīt savas mācības ar mākslas skolu. Spilgtas atmiņas no bērnības dienām man ir palikušas arī no tikšanās reizēm ar mākslinieci Ģertrūdi Zeili. Ģertrūdes un Valentīnas Zeiles vecāki dzīvoja blakus sādžā. Viņu mājās pie sienām redzēju Ģertrūdes gleznas un Valentīnas mālā, ģipsī un bronzā veidotās medaļas un plaketes. Tā man bija pavisam citas pasaules atklāsme – tik noslēpumaina un man ļoti tuva. Maza meitene būdama, saņēmos drosmi un atrādīju savus darbus Ģertrūdei. Daudzas svarīgas lietas tikšanās reizēs mācījos tieši no viņas: to, ka māksliniekam ir nemitīgi “jātrenē roka”, kā veidojas elipse un perspektīve, ka baltā krāsa sastāv no dažādām niansēm – balts nav tikai balts.

- Kāda ir Jūsu mākslas darbu tematika un saturs?
O.G. Patika un arvien patīk dabas motīvi. Zīmēt caur savu redzes prizmu. Patīk klusā daba. Mēdzu strādāt dažādās tehnikās, patīk tušas grafiskā precizitāte, eļļas krāsu biezais triepiens, akvareļkrāsu dzidrums, pasteļkrītiņu maigās nianses. Man ir bijuši dažādi mīļāko krāsu periodi – oranžais, zilais, brūnais, pelēkais, bet visos laikos mana favorītkrāsa ir bijusi dažādu nianšu un toņu baltā. Gleznošana ir tā lieta, kurai katru gadu apsolos veltīt vairāk laika un uzmanības. Diemžēl, sanāk kā sanāk. Parasti sarosos pirms izstādēm vai brīžos, kad uznāk vēlme veltīt laiku tikai sev. Uzvārīt krūzi labas kafijas, fonā ieslēgt vieglu mūziku, atslēgties no ārpasaules un ļauties fantāzijas brīvībai.

– Pastāsiet par darbu scenogrāfijā? Ar ko tas sākās?
O.G. Ja runājam par teātra scenogrāfiju, tad vislielākā pieredze man ir veidojot skatuves noformējumus Daugavpils novada Kultūras centra teātra trupas „Trešais variants” izrādēm. Kopā ar režisori Intu Uškāni sadarbojos kopš teātra trupas pirmsākumiem, nu jau 20 gadu garumā. Izrāžu tapšanas process ir ārkārtīgi interesants un aizraujošs. Tas prasa laiku un pacietību. Ja mans pienesums ir bijis noderīgs, jūtos gandarīta par izdarīto. Ar teātra trupas aktieriem esam ļoti labi paziņas. Strādājot pie izrādes scenogrāfijas, jājūt kopējā noskaņa, stils, laikmeta atmosfēra, tostarp tērps, frizūra un grims. Ir jāņem vērā, ka katrai detaļai ir nozīme. Cepures, cimdi, somiņas, apavi, audumu faktūras un krāsas. Svarīgs ir viss, lai tiktu radīta nepieciešamā atmosfēra. Ar vienu nepareizu detaļu var arī visu sabojāt. Ir jāzina, kas ar ko sader un kas ar ko ne. Ir jāpiedomā pie šīm stila lietiņām. Gribu uzsvērt to, ka man ir ļoti svarīgs komandas darbs. Man ir svarīgi sajust otra cilvēka radošās domas lidojumu. Man ir svarīgi, lai tehniskais izpildījums būtu saskaņā ar to, ko esmu izdomājusi. Esmu pateicīga, ka līdz šim darba komanda ir izveidojusies kā tāds ansamblis, kas sajūt viens otru kā sevi pašu.

- Kāda bija pieredze, darbojoties projektā „Mode H”?
O.G. Kad Daugavpils novada domes izveidotā darba grupa sāka piedalīties Starptautiskajā adaptētās modes festivālā “Mode H” Francijā un Spānijā, strādāju pie tērpu kolekcijas, dalībnieku grima, frizūrām, aksesuāriem. Modes festivāla galvenā mērķauditorija ir cilvēki ar īpašām vajadzībām. Pirmais uzvedums tika veidots par Līgo tēmu. Tērpi tika darināti no lina, vilnas un šifona. Tiem vajadzēja būt ērtiem, pielāgotiem un reizē arī vizuāli pievilcīgiem un interesantiem. Manuprāt, šī darba rezultāts izdevās ļoti labs un abpusēji esam ļoti gandarīti par iznākumu. Tā bija tērpa , cilvēku personību un uzveduma sintēze. Varu teikt, ka darbojoties šajā projektā esmu daudz ko guvusi priekš sevis. Svarīgi ir dzīvē darīt to, kas tev ir dots. Ja tu vari palīdzēt otram, tad dari to! Bieži vien mēs sūdzamies un čīkstam par lietām, kas ir tik nebūtiskas. Būtu jādzīvo pilnvērtīgi un jārada skaistas lietas.

- Vai Jums ir savas autoritātes, no kurām Jūs esat mācījusies vai guvusi kaut ko sev?
O.G. Jā, protams. Tādu cilvēku ir daudz. Šāda autoritāte man ir slavenais modes vēsturnieks un modes mākslinieks Aleksandrs Vasiļjevs. Cilvēks ar fenomenālām zināšanām un atmiņu. Viņš man ir piemērs tam, kā sakārtot savu laiku, lai paspētu tik daudz. Esmu personīgi ar viņu strādājusi un, jāsaka – tie ir bijuši vieni no profesionālās pieredzes saviļņojošākajiem brīžiem.

- Ko Aleksandrs Vasiļjevs nosauc kā svarīgāko, kā sakārtot savu laiku?
O.G. Tā ir attieksme pret laiku. Varētu arī apstāties pie tā , ko esi izdarījis. Aleksandrs Vasiļjevs ir savācis lielisku tērpu un aksesuāru kolekciju, viņš lasa lekcijas, raksta grāmatas. Tā tiešām ir īpaša spēja, darīt tik nozīmīgas lietas un neapstāties pie paveiktā. Nupat kā pabeidzu lasīt viņa grāmatu „Etīdes par stilu un modi”. Arī tā informācija, ko viņš savāca par slaveniem cilvēkiem, kas savulaik ir emigrējuši uz ārzemēm, ir ļoti vērtīga. Ziņas par laikmetu, kurā šie cilvēki dzīvojuši. Viņš ir ļoti daudzšķautņains un interesants cilvēks. Esmu daudz lasījusi mākslas vēsturnieka, Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa atziņas. Cilvēks, kas daudz laika un zināšanu veltījis Rundāles pils atjaunošanai. Viņš man ir inteliģences un profesionalitātes paraugs. Imantam Lancmanim ir ļoti labskanīga latviešu valoda. Kad klausos intervijas, tad baudu prasmi izteikties tik vienkārši, skaisti, lakoniski un precīzi.
Noteikti mana autoritāte ir arī māksliniece Silva Linarte, kurai ir īpašs stila un gaumes izjūta. Lielo pārmaiņu un otrās Latvijas valsts atdzimšanas laikā, 90. gadu sākumā Silva strādāja par Daugavpils pilsētas galveno mākslinieci. Toreiz pilsētvides noformējumā tika pielietotas laikmetīgas idejas un materiāli. Nebija nemaz tik viegli lauzt iepriekšējos noformējuma stereotipus, bet Silvai izdevās mainīt ļoti daudz ko. Arī Silvas gleznotājas talants mani nespēj atstāt vienaldzīgu.
Ikvienam gribu novēlēt atrast sevī radošo dzirksti, būt drosmīgiem savu ideju realizēšanā un saskatīt skaisto pavisam vienkāršās un ikdienišķās lietās! Gaišas domas svētkos un ikdienā!

Ar Olgu Gžibovsku sarunājās Olga Smane