Par brīvu Latviju – Staņislava Kursīša stāsts

Pieminot 1919. gada vēsturiskās kaujas katru gadu 11. novembrī  svinam Lāčplēša dienu – Latvijas armijas gadadienu un godinām Latvijas brīvības cīnītājus. Šajā dienā apstāsimies uz brīdi arī mēs, piespraudīsim sarkanbaltsarkano lentīti un iedegsim svecīti, lai godinātu varonīgos cīnītājus, brīvību un lūdzot, lai mūsu zemē valda miers.

Pārliecināts savas zemes un brīvas Latvijas patriots bija Staņislavs Kursītis [1897 – 1980] dzimis Naujenē Jurīšu ciemā. Par savām gaitām 1944. gada Štuthofas koncentrācijas nometnē Vācijā, no 1945.-1953. gadam slēpjoties mežā, viņš stāsta grāmatā “Atmiņu ceļos”. Spītīgi un neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem, viņš centās iekšēji palikt brīvs un nepieņēma svešu varu.

No tēva mājām uz Pēterpili

Staņislavs Kursītis dzimis 1897. gada 7. augustā Naujenes [tolaik Maļinovas] pagasta Jurīšu ciemā zemkopju Ignata un Annas [dz. Čunčule, no Markovas sādžas] ģimenē. Staņislavs auga ticīgā ģimenē un bija vecākais no 10 bērniem. Viņa tēvs piepelnījās „burlakos” kā akmeņkalējs un bija turīgākais saimnieks ne tikai dzimtajā sādžā, bet arī plašākā apkārtnē. Ignats Kursītis prata lasīt un rakstīt krievu valodā, bija reliģiozs un kalpoja vietējā baznīcā baznīckungam garīgajās ceremonijās. Tajā laikā, kad Jezupovas draudzē par prāvestu bija Benedikts Skrinda, Ignatam Kursītim bija izveidojusies draudzība ar Latgales atmodas aizsācēju brāļu Skrindu ģimeni. Brāļi Skrindas centās atbalstīt Latgales trūcīgo jaunatni, celt nacionālo pašapziņu un latgalisko kultūras līmeni: Juzefovā vasaras pavadīja vairāki tolaik studējošie Latgales jaunieši, kas bija uzsākuši mācības ģimnāzijās un augstskolās. Kādu vasaru Staņislava Kursīša mājās pavadīja Valerija Seile no Sakstagala pagasta [viņai toreiz bija 15-16 gadi]. S. Kursīša tēvs Pirmā pasaules kara laikā „Jurīšos” patvērumu sniedza arī Antonam Skrindam, kuru vajāja krievu cara iestādes un viņš bija spiests slēpties pat ārpus Latvijas.

Karavīra gaitas

Tajā laikā tuvākajā apkārtnē latviešu skolu nebija, tāpēc Staņislavs pabeidza trīsgadīgo krievu draudzes skolu un Daugavpils privāto ģimnāziju. 1915. gadā viņš devās uz Pēterpili, kur jau bija daudz bēgļu no Latgales, tostarp arī pazīstami kultūras darbinieki: V. Seile, Fr. Kemps u. c. Pirmā pasaules kara laikā, 19 gadu vecumā, Staņislavs Kursītis brīvprātīgi pieteicās Krievijas Impērijas armijā. Pēc Viņa Majestātes Ķeizara kancelejas pārvaldnieka fon Reikes ieteikuma viņš tika uzņemts 9. rezerves kavalērijas pulkā. Gadu vēlāk viņš devās uz kara skolu Irkutskā, kur „no latviešu jaunekļa veidojās priekšzīmīgs virsnieks, kas ar visu savu domu asumu un neatlaidību nododas kara zinātnei”. Pēc karaskolas beigšanas viņš tika paaugstināts pirmajā virsnieka dienesta pakāpē un nosūtīts uz 81. rezerves kājnieku pulku Vladimirā pie Kļazmas. Pēc revolūcijas, kad lielinieku terors ar sevišķu asumu vērsās pret cariskās armijas virsniekiem, jauno virsnieku no šķietami bezcerīgās situācijas glāba vien veiksme, drosme un prasme ātri pieņemt lēmumu. Staņislavs Kursītis iestājās virsnieku pagrīdes organizācijā, bet drīz vien tika arestēts un nosūtīts uz Vladimiras cietumu. Laimīgā kārtā viņam izdevās aizbēgt un iestāties ģenerāļa A. Deniķina armijā ložmetēju komandā, kur viņš dienēja vairāk kā gadu.

Brīvās Latvijas patriots

Tikai 1920. gadā Staņislavam Kursītim izdevās atgriezties Latvijā. Sākumā viņš strādāja par skolotāju Preiļu pagasta pamatskolā, bet 1921. gadā pārcēlās uz Rēzekni, kur pildīja apriņķa priekšnieka palīga pienākumus. Vēlāk Staņislavs Kursītis bija apriņķa priekšnieks un aizsargu pulka komandieris Jaunlatgalē [1930 – 1934], Jēkabpilī [1934 – 1939] un Rēzeknē [1939 – 1940]. Par aktīvu darbību un panākumiem apriņķa priekšnieka amatā S. Kursītis apbalvots ar Viestura ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī Latvijas aizsargu organizācijas augstāko goda zīmi – Aizsargu Nopelnu krustu. Atlikušo mūžu Staņislavs Kursītis bija pārliecināts savas zemes un brīvās Latvijas patriots. Savās atmiņās S. Kursītis atzīst: „Nav noliedzams, ka neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā kā kulturālā, tā ekonomiskā jomā visvairāk ieguvusi bija tieši Latgale. Sādžu sadalīšana viensētās, sugas lopu ieviešana, plaši valsts kredīti lauksaimniecības mašīnu iegādei un modernu lauksaimniecības ēku būvei straujāk stimulēja tieši Latgales lauku progresu”.

Varas spaidos

Staņislavs Kursītis – viens no Latvijas brīvvalsts laika apriņķa priekšniekiem, kuram izdevās izdzīvot un, neskatoties uz šķēršļiem, palikt iekšēji brīvam un neatkarīgam. Dažādas okupācijas varas piedāvāja sadarboties, taču viņam pietika spēka un drosmes pateikt „Nē!”. Otrā pasaules kara laikā Staņislavs Kursītis slēpās Tērvetes sanatorijā un Maltas pagastā. 1944. gadā viņš apmetās netālu no Ventspils un Staldzenē iesaistījās pagrīdes grupā, kas organizēja bēgļu pārvešanu uz Zviedriju. Rudenī S. Kursīti kopā ar visu pagrīdes grupu arestēja vācu gestapo un aizsūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni, kur jau bija citi Latvijas sabiedriskie darbinieki [Konstantīns Čakste u.c.]. 1945. gadā Štuthofas koncentrācijas nometnes gūstekņus atbrīvoja Padomju karaspēks. Apzinoties, ka padomju vara sodīs pēc saviem likumiem un izsūtīs, Staņislavs Kursītis, vilcienam apstājoties Daugavpilī, bēga pie radiem un astoņus gadus [1945 – 1953] slēpās šķūņos un rijās. 1953. gadā Staņislavu Kursīti atkal apcietināja čeka un pratināja 3 mēnešus, piedāvājot par sadarbību brīvību, naudu un pat ceļojumu uz ārzemēm. S. Kursītis nepadevās arī tad, kad tika solīta iespēja izceļot uz Ameriku, kur kopā ar citiem latviešu bēgļiem atradās viņa sieva un meita. Staņislavs Kursītis ticēja, ka neatkarīgā Latvija var vēlreiz atdzimt. Sākot ar pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem S. Kursītis rakstīja atmiņas, kurās kritizēja pastāvošo padomju režīmu un pauda savu subjektīvo attieksmi. Interesanti un trāpīgi atmiņās ir raksturoti Latgales kultūras un sabiedriskie darbinieki, kā arī politiķi. Atsevišķi ir apkopotas atmiņas par Latgales politiķi Jezupu Trasunu, kurās ir minēti maz zināmi fakti un trāpīgi vērtējumi. Septiņdesmitajos gados Staņislavs Kursītis uzrakstīja arī pētījumu „Raiņa politiskie uzskati”.

Sagatavoja: Naujenes Novadpētniecības muzeja vecākā speciāliste Māra Kampāne, ekspozīciju un izstāžu organizatore Ina Vaikule