Jau pavisam drīz Ilūkstē durvis vērs jauna kafejnīca “Šefa uzkodas”. Telpas jau izremontētas, atliek vien daži sīkumi līdz brīdim, kad gan vietējie, gan pilsētas viesi varēs baudīt siltas pusdienas, gardu kafiju un kūkas, ko piedāvās pavārs Ēriks Aleksejevs. Viņa gatavotie gardumi novadā jau pazīstami labu laiku un rotā galdus dažādos pasākumos. Guvis lielu darba pieredzi prestižos Rīgas un Londonas restorānos, Ēriks nolēma atgriezties dzimtajā novadā un veidot uzņēmējdarbību tepat. Viņa padomdevējs un palīgs ir mamma Dace, kura kopš jaunības ir godu saimniece un visdrīzāk nāks talkā arī jaunajā kafejnīcā.
Sapņus īsteno mājās
Ēriks atklāj, ka pusaudža gados interesējies par militāro karjeru, taču tolaik trūcis informācijas. “Uzzināju, ka Latvijā no militārā ir tikai trīs tanki un nodomāju – nē, pa mežiem es neskraidīšu. Tā es aizgāju uz pavāriem,” par savu izvēli jautri teic Ēriks. Izmācījies Daugavpils Tirdzniecības skolā par pavāru, Ēriks guva darba pieredzi Rīgas restorānos, līdz radās iespēja smelties pieredzi Londonā. Sākumā bija doma aizbraukt uz gadu, bet laiks ievilkās uz četriem gadiem. Strādājis pat par šefpavāra palīgu, taču ne mirkli nebijis domas par palikšanu tur, māju sajūta izrādījās spēcīgāka. Pēc atgriešanās neilgi pastrādājis Rīgā par šefpavāru Kurši Hotel un Mogotel restorānos, kopā ar kolēģiem piedalījās Roberto Meloni kulinārijas šovā, līdz nolēma atgriezties dzimtajā pusē. “Gribējās ko savu un mierīgāku vidi,” teic Ēriks. Abi ar sievu Elīnu nopirkuši māju iepretim vecāku mājām, sākuši to restaurēt, lai būtu mājīga vide arī abiem puikām Emīlam un Jēkabam.
Jautāts, kas motivēja atgriezties Ilūkstes pusē, Ēriks teic, ka te ir daudz draugu un paziņu, vieglāk uzsākt savu uzņēmējdarbību, jo vietējie cilvēki viņu jau pazīst. Pieticis ar nelielu reklāmu, lai nāktu pasūtījumi. “Mājas ir mājas, velk. Arī draugi, kas palikuši Rīgā, gribētu atgriezties, bet tas ir izšķirošs solis, jāmeklē sava niša. Taču arī šeit ir iespēja attīstīt uzņēmējdarbību,” pārliecināts Ēriks. Sākotnēji viņš nāca klajā ar piedāvājumu apkalpot dažādus pasākumus, klāt galdus izbraukumā. Pasūtījumu esot daudz, pat nācies mērot ceļu uz Rīgas apkaimi, taču lielākoties tie esot Latgales klienti. Visa gatavošana notiek topošās kafejnīcas telpās Ilūkstē. Paralēli vecāku mājās Ēriks izveidojis kūpinātavu, kur klientiem kūpina visdažādākos gardumus – gaļu, vistu, desas un zivis.
Pašlaik visa uzmanība ir jaunās kafejnīcas ierīkošanai. Te klienti varēs nobaudīt kafiju ar dažādam kūciņām un kompleksās pusdienas. “Gribu, lai nav dārgs, bet vienkāršs, skaisti pasniegts ēdiens, ne tā kā ēdnīcā,” saka Ēriks. Pagaidām lielie palīgi būs mamma un sieva, kas darbojas portālā cv.lv, palīdzot cilvēkiem atrast darbu. Iespējams, ar laiku būs nepieciešamas vēl kādas darba rokas. Kāda būs kafejnīcas ēdienkarte, Ēriks pagaidām neatklāj, vien piebilst, ka savu piedāvājumu pielāgo gadalaikam vai noskaņojumam: “Citreiz uznāk vēlme pēc ceptiem kartupeļiem, citreiz - pēc sēnēm vai gaļas.” Ēriks ir atradis savu sirdsdarbu un nesteidzoties iet uz savu mērķu īstenošanu. “Ja dara ar patiku, viss izdodas un ir labs noskaņojums,” teic puisis.
Galdu klāšana – vaļasprieks kopš jaunības
Ar Ēriku satikāmies viņa vecāku mājās, dodoties apciemot puiša mammu Daci, lai aprunātos par godu saimnieces pieredzi. “Kad man kādreiz skolā vecāku sapulcē skolotājs pateica, ka Ēriks grib kļūt par pavāru, nodomāju – visi puiši kā puiši, bet mans par pavāru,” smejas Dace un atzīst, ka arī jaunākajam dēlam Imantam patīk gatavot, tomēr viņš izvēlējies medicīnas jomu.
Dace ir uzklājusi īstu kāzu galdu, aicinot nobaudīt ikdienā neredzētus gardumus. “Virtuvē jūtos kā zivs ūdenī, visu apguvu pašmācības ceļā,” par savu vaļasprieku teic saimniece. Lai arī Dacei nav pavāres diploma, toties ir milzu dzīves pieredze, ko sākusi smelties jau jaunībā. Pirmā darba pieredze gūta bijušā Dvietes kolhoza ēdnīcā par trauku mazgātāju, vēlāk turpat sāka strādāt par pavāri. Tolaik modē bijušas tā saucamās “uguntiņas”, kad vietējā kafejnīcā pulcējās atsevišķu profesiju pārstāvji pie bagātīgi klātiem galdiem, lai kārtīgi izlustētos. Tur arī aizsākusies pieredze galdu klāšanā. Daudz zināšanu Dace aizguvusi no vecajām saimniecēm, dodoties talkā klāt kāzu galdus. Darba bijis daudz, taču to veikusi viegli, ar prieku, jo nodarbe patiesi patīk. Arī Daces mamma Alīde Butkeviča savulaik gājusi par palīgu klāt kāzu galdus, pratusi gatavot daudz ēdienu un savas zināšanas nodevusi meitai.
Dace atzīst, ka jau agrā bērnībā, pavadot laiku pie vecvecākiem, sākušies eksperimenti virtuvē. Vērojot vecmāmiņas rosīšanos, arī viņa mēģinājusi visu ko likt burkās un “marinēt”. “Man bija kādi seši gadi, taisīju visādus biezeņus. Patika iet dārzā, kur auga dažādi dārzeņi. Reiz dabūju kārtīgas sukas, jo burkānus izraustīju, katrā degustējot iegrauzu. Vectēvs brīnījās, kāpēc burkāni vīst, bet izrādījās, ka es katram galu nograuzusi un burkānu iespraudusi atpakaļ. Arī kāpostu galviņas bija apgrauztas,” smejas Dace.
Šis eksperimentētāja gars pārauga īstā interesē par gatavošanu un gāja plašumā. Sākumā Dace gāja līdzi citām saimniecēm par palīgu, līdz viņa tika uzrunāta pati saklāt kāzu galdu. “Biju ļoti nobijusies, centos atrunāties, ka esmu tikai palīgs, bet cilvēki tomēr izlūdzās. Bail bija, bet viss izdevās, ieliku sevi visu tajā darbā. Agrāk kāzās galdus klāja četras saimnieces, ēdienu bija daudz, ar sarežģītiem garnējumiem, gatavojām vismaz četras dienas. Tagad pietiek ar vienu vai divām saimniecēm, jo viss ir nedaudz vienkāršāk, daudz ko var nopirkt gatavu,” stāsta saimniece. Dace lēš, ka dzīves laikā uzklājusi galdus vismaz 200 pasākumos – kāzās, bērēs, kristībās. No kāzām iekrātas medaļas, galda kartes un kāzu avīzes.
Dace apmācījusi arī citas saimnieces, labprāt dalās savā pieredzē. Ēdienu gatavošana esot gluži kā mutvārdu folklora, kas iet no mutes mutē, lai gan ne visas saimnieces labprāt daloties savos noslēpumos. Katrai saimniecei esot arī savs rokraksts, piemēram, Dace mazāk vērības pievērš dekorēšanai, dodot priekšroku vienkāršībai.
Visas receptes Dace zina no galvas, vienīgi konservējot gan ieskatās pierakstos. Receptes atrod arī internetā, kaut ko piefantazē klāt. Saimniece uzskata, ka īstā Sēlijas garša ir štovēti kāposti, kartupeļu biezenis, gaļas irbītes, pildīta līdaka, gaļas pīrādziņi, žāvēts speķis un desas, kas vienmēr tiek celti galdā kādos godos. No saldajiem populāri ir riekstiņi un eļļā vārītās rozītes.
Dace joprojām iet par kāzu saimnieci, bet ikdienā strādā selekcionāra Paula Sukatnieka piemiņas muzejā “Apsītes” par apzaļumotāju, ravē puķes, kopj vīnogulājus, arī uzņem tūristus. Muzeja vadītāja Vanda Gronska iemācījusi visus dārzniecības stiķus, pieredzi Dace smeļas arī no rožu un vīnogu audzētājiem, kas atbrauc ciemos. Arī savā piemājas dārzā Dace audzē dažādus dārzeņus un arī vīnogas, kas īpaši gardas esot līdz ar pirmajām salnām.
Neskatoties uz piesātināto ikdienu, Dace jau kopš 1996. gada piedalās vietējā amatierteātrī “Nebēdnieki”. “Tādi patraki mēs esam, vajag vienmēr ko jautru izdomāt. Braucam ar izrādēm apkārt. Kolektīvs ir jautrs, visiem patīk, tā laikam arī jādzīvo,” saka Dace Aleksejeva.
