Mūsdienu darba tirgū, kur cilvēki bieži maina darba vietas, pat vairākas reizes mūža laikā, ir grūti iedomāties kādu, kurš būtu nostrādājis vienā uzņēmumā 50 gadus. Tomēr tādi cilvēki ir Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) “Latgale” filiālēs “Kalupe” un "Kalkūni". Visu savu darba karjeru viņas, jo tās ir trīs jaukas dāmas, ir veltījušas vienai iestādei un pat vienai profesijai – medmāsa.
Liubov Molchanova sāka savu karjeru 1974. gada 1. jūlijā, kad pēc Daugavpils medicīnas skolas beigšanas jauno speciālisti norīkoja strādāt par medmāsu Kalupes invalīdu namā. Tikai mēnesi vēlāk, 1974. gada 5. augustā, darbu Kalupes invalīdu namā uzsāka arī jaunā medmāsa no Ventspils Tatjana Saveljeva. Tatjana stāsta, ka ļoti labi atceras garo braucienu no Ventspils uz norīkoto darba vietu Kalupē. Viņai šķitis, ka ceļš nekad nebeigsies un Kalupe nekad nepienāks. Tā abas jaunās mediķes nonāca Kalupes invalīdu namā ar 260 pacientiem – cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem iestādē tika piedāvāti atbilstoši dzīves apstākļi un medicīniskā aprūpe. Abām tika ierādīta istabiņa netālu esošajās kopmītnēs. Sadzīves apstākļi bija sūri un grūti, bet meitenes nesūdzējās, darot savu darbu pēc labākās sirdsapziņas.
Pieredzēti dažādi notikumi, gan labi, gan slikti, bet abas medmāsas saka, ka viņā paveicies ar vadītājiem un kolēģiem, visus šos gadus viņi ir bijuši kā viena liela ģimene. Pa šo laiku arī pašām nodibinātas ģimenes, izaudzināti bērni un sagaidīti mazbērni. Abām dāmām ir prieks, ka var pildīt savus pienākumus Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiālē “Kalupe” vēl joprojām ar dzirkstelīti acīs. Piecdesmit darba gadi ir paskrējuši gluži nemanot. Liubov un Tatjana saka, ka nav par ko sūdzēties, viss ir bijis tā, kā tam jānotiek un viņas neko negribētu mainīt.
Larisas Volotovas stāsts sākās līdzīgi, kā Tatjanai un Liubovai. Jauno medmāsu Larisu pēc Daugavpils medicīnas skolas absolvēšanas, 1973. gada 4. augustā, norīkoja strādāt uz Psihoneiroloģisko zīdaiņu namu “Kalkūni”. Jaunā medmāsiņa ir daugavpiliete un kā pati saka – Daugavpils ir visa viņas dzīve. Tolaik jaunajiem speciālistiem bija darba pilnas rokas, taču Larisa sāk studēt Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, kuru 80-tajos gados iegūst pedagoga-filologa diplomu un turpina darbu Bērnu bāreņu aprūpes centrā “Kalkūni” kā audzinātāja. Šajā pat laikā Larisa sāk jaunu nodarbi – viņa kļūst par gidi un brīvajā laikā vada ekskursijas gan Daugavpilī, gan citās pilsētās. Laiks rit uz priekšu, laiki mainās, Latvija atgūst neatkarību un Larisa atkal studē – šoreiz Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”, lai kļūtu par sociālo darbinieci. Augstskolu viņa absolvē 2007. gadā, bet darbu kā sociālais darbinieks VSAC “Latgale” filiālē “Kalkūni”, kur strādā vēl joprojām, sāk 2012. gadā. Tā paskrējis piecdesmit viens gads – skaists, darbīgs laiks vienā iestādē.
Šie stāsti var kalpot par iedvesma jaunākajām paaudzēm parādot, ka pasaule mainās, taču tādas vērtības kā uzticība un atbildība, mūsu sabiedrībā paliek. VSAC ”Latgale” darbinieki ļoti lepojas ar to, ka iestādē strādā tik enerģiski un tik pozitīvi noskaņoti darbinieki kā Liubov, Tatjana un Larisa. VSAC ”Latgale” kolektīvs sirsnīgi sveic dāmas šajos nozīmīgajos svētkos un vēl daudz veselības, laimes un piepildījumu gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē.
Informāciju sagatavoja VSAC “Latgale” sabiedrisko attiecību speciāliste Inta Klimoviča
