Naujenes pagasta “Rozīšu” mājās jau vairākus gadus darbojas pinumu darbnīca “Pītenis”, kur prasmīgās amatnieces Inas Vaikules rokās klūgas, meldri un doņi pārtop skaistos pinumos, kas vēlāk izklīst pa visu pasauli. Šovasar Inas darbus varēja aplūkot gan Līvānos izstādē “Pa saulei”, gan tautas lietišķās mākslas izstādē “Mēs” Rīgā, bet jau drīzumā viņas īpašos grozus varēsim vērot arī starptautiskā seriālā “Si Si”.
No sapņa līdz savai darbnīcai
“Esmu pirmais un vienīgais pinējs ģimenē,” ar smaidu sejā teic Ina, lejot krūzēs aromātisku salvijas un lavandas tēju. Vēlme iemācīties pīt bijusi jau sen, un reiz pienāca brīdis sapni īstenot. Pirms vairāk nekā desmit gadiem pinēja Viktora Kuhaļska vadītajās nodarbībās Ina apguva pīšanas pamatus un tehnikas, iemācījās pati ievākt un sagatavot materiālu. Darbs nav no vieglajiem, dažkārt ievākt klūgas nāk talkā abi dēli un vīrs, bet tālāk viss pašas rokās, kuras pēc klūgu ievākšanas, mērcēšanas un apstrādes esot gana raupjas.
Tepat gar māju tek Veižalkas upīte, tur Ina arī mērcējot klūgas. Bet visa tālākā rosība notiek mājīgā darbnīcā, kas iekārtota bijušajā malkas šķūnī. Te smaržo pēc svaigām ēveļskaidām un klūgām. Laukā kūļos sasieti žāvējas meldri.
Sākotnēji Ina darbojās studijā “Pūpoli”, ar kuru kopā brauca uz meistarklasēm un izstādēm. Jau pirms pieciem gadiem Inas darbi tika izraudzīti dziesmusvētku tautas lietišķās mākslas izstādei “Radītprieks”, kurā iekļūt esot liels pagodinājums. Vēlāk darbi nonāca arī Brīvdabas muzeja gadatirgū. Ina saprata, ka var un vēlas darboties patstāvīgi, tāpēc sāka domāt par savu darbnīcu, uzrakstīja LAD projektu un saņēma ES finansējumu instrumentu iegādei un pārvietojamas tirdzniecības vietas aprīkojumam. Ilgi prātojusi, kā nosaukt savu darbnīcu, līdz Etnogrāfisko materiālu krātuvē ievērojusi dažādus pinumu senos nosaukumus – cibeņa, vuoceļeite, sīceņš un peitiņs. Tā no šī vārda arī radies nosaukums “Pītenis”, kas nu rotā darbnīcu. Ir izveidota arī sava mājas lapa un darbnīcas profils sociālajos tīklos Facebook un Instagram, kur var ieraudzīt visus jaunākos Inas darinājumus. Ina ir ieguvusi arī pinēja amata meistara diplomu un atzīst, ka tā iegūšanai jāprot pīt no visa, kas nokļūst rokās.
Pinumiem ir sava melodija
Pīšana nav īpaši viegla nodarbe un vairāk piestāvētu vīrietim, jo īpaši apaļklūgu pīšana un pašu klūgu sagatavošana – griešana un vārīšana. Apaļklūgu pīšanā vajag vairāk spēka, taču Ina ar laiku iemanījusies arī ar tām tikt galā un guvusi lielu pieredzi. Ar sloksnītēm darbs esot salīdzinoši vieglāks. “Ja visi materiāli sagatavoti, varu mierīgi sēdēt un pīt, fonā klausoties kādu TV raidījumu. Pinot darbā ielieku savas pozitīvās domas un emocijas. Bet vislabākās sajūtas ir tad, ja pinuma jaunais īpašnieks izjūt to pašu un ieguldīto darbu novērtē, tas saviļņo līdz asarām. Skaņdarbam ir sava melodija, ko dēvē par tā dvēseli, arī pinumam ir, tāpēc bieži piedāvāju pītos darbus paņemt rokās. Vai tu to jūti, dzirdi, vai tas ir vai nav tavs?” saka amatniece.
Inas pinumi ir aizceļojuši uz malu malām – Zviedrija, Austrija, Vācija, Lietuva, Baltkrievija, ASV, Japāna un Austrālija. “Austrālija bija pirmais tālākais sūtījums ar interneta platformu starpniecību, turklāt pandēmijas laiks, biju sanervozējusies, vai nonāks galapunktā. Izrādās pandēmijas dēļ sūtījumam bija mēnesi jānostāv muitā, bet viss beidzās labi,” stāsta amatniece.
Pinumiem esot arī savas modes tendences. Kādu brīdi bija pieprasīti pīti iepirkuma grozi, kurus īpaši iecienījušas Rīgas dāmas ejot uz tirgu iepirkties. Jaunākajai paaudzei bija modē pītas plecu somas, mazuļu šūpulīši – gultiņas. Kulināru vidū pieprasītas pītas tortes kārbas. Joprojām aktuāli ir pīti lampu abažūri. “Dažreiz uzņemos tādu darbu, ko cits varbūt neuzņemtos. Viens no tādiem pasūtījumiem bija pīti lampu abažūri māksliniecei no Vācijas. Tādi neierasti pasūtījumi ir sava veida izaicinājumi un vienmēr ir neliels satraukums kas un kā izdosies. Reizēm gadās arī kāds nelīdzenums, taču darbs tiek novērtēts, jo tas ir viens vienīgais nevis vairumā ražots.”
Nesen Ina sapinusi divus sirdij tīkamus darbus. Kāds pāris no Vaiņodes gatavoja dāvanu saviem bērniem, kas devās uz dziesmusvētkiem – pasūtīja apaļas, lielas cibas, kur glabāt vainagu un cepuri un klāt vēl jostas ar saktām un vēl atradusies vieta arī rakstainajām zeķēm. Kādam deju kolektīvam Jaunpiebalgā pinusi vīru cepures no meldriem. Dažkārt jātiek galā arī ar lieliem pasūtījumiem, piemēram, kādam uzņēmumam veidojusi 50 grozus uz Līgo svētkiem.
Šogad Inai bijis arī kāds neparasts pasūtījums – filmu seriālam “SiSi” pinusi dažāda izmēra grozus senās noskaņās, kas nepieciešami tirgus ainas filmēšanai. Pirms tam gan bijusi atteikusies no kāda cita liela pasūtījuma laika trūkuma pēc, bet no šī atteikties nespēja. “Mani pārņēma neaprakstāma sajūta, sapratu, ka es to gribu uzņemties, bet kad lai es to izdaru? Turklāt vēl jāpaspēj materiālu sagatavot! Bet tas taču ir tik interesanti!” Ina pinusi milzīgus grozus un toverus no apaļklūgām, kas atbilst 19. gadsimtam. Pats seriāls "Sisi" ir stāsts par slavenās pēdējās Austroungārijas imperatores Elizabetes jeb Sisi vētrainajiem dzīves līkločiem un top vairākās valstīs. Pašlaik vēl tiek filmēta seriāla 3. daļa, un Ina ar nepacietību gaida to iznākam.
“Sprogas” un lupatu deķi
Amatnieces pūrā nav tikai pinējas arods, Ina ir arī prasmīga adītāja un audēja. Pirms vairākiem gadiem, kad ar vīru nopirkuši lauku mājas, izveidojuši arī aitu ganāmpulku, no kura iegūto vilnu iemaina pret dziju. Aitas lieti noder arī, lai noganītu savu īpašumu, jo krūmus un brikšņus aitas iztīrot labāk kā pļaujmašīna.
Savukārt no dzijas top krāšņas zeķes un cimdi, ko var atpazīt pēc zīmola “Sprogas”. Šogad liels izaicinājums bijis noadīt suitu zeķes, kurām rakstus un krāsu salikumus meklējusi bibliotēkā. Adījums sarežģīts, bet zeķes izdevušās skaistas un siltas.
Pirms pāris gadiem, kādam uzņēmumam bija jānoada baltas, pūkainas zeķes Ziemassvētku dāvanām. Ina smejas, ka pasūtītāja uzmanību laikam pievērsis viņas it kā pa jokam un tajā paša reizē pavisam nopietni tapušais zeķu pāra adīšanas aprēķins Facebook rakstā. Ina esot uzskaitījusi cik materiāla jāizlieto, uzņēmusi laiku cik valdziņus minūtē var noadīt. Darbā patērēto laiku pielīdzinājusi tobrīd esošajai minimālajai likmei. Tas gan bija vairāk domāts tam, lai cilvēkiem rastos izpratne par roku darba patieso vērtību, taču reālajā dzīvē savus darbus par tik lielu samaksu nepārdod.
Ina ada arī mazcimdiņus un minizeķītes kā lielisku suvenīru, ko var pievienot dāvanai vai rotāt Ziemassvētku eglīti. “Redzi, cenšos dzīvot tā, lai pēc iespējas izmantotu visu līdz galam bez atlikumiem vai cenšos lietām dot otru iespēju,” smejas Ina. Jebkuru rokdarbu darot, paliek pāri kādi atlikumi, atgriezumi, ko var izmantot citur – no zeķēm paliek diegu gali, kas noder mazcimdiņiem, no klūgu mizām gatavo vīkšķus, ar ko pirtī skrubināties vai var savelt arī lielākus mizu spilvenus, ko palikt uz lāvas zem galvas. Savukārt klūgu skaidas noder plīts iekurināšanai. Aušanā tiek izmantoti dažādi audumu atgriezumi, no kuriem top krāšņi lupatu deķi.
Aušanas pamatus Ina apguvusi, vēl mācoties Višķu tehnikumā. Vēlāk pieredzi uzkrājusi biedrības “Raxtu sēta” organizētajās nodarbībās. Stelles Ina atvedusi no Izvaltas puses, kur tās glabājušās vietējās audējas māju bēniņos. Tiesa gan, palikušas bija vien sānu detaļas, datētas ar gada skaitli “1883”, taču vīrs Juris pratis no tām atjaunot senās trizuļu stelles.
Inai mājās vienmēr ir kāds iesākts rokdarbs. “Naujenieši zina, ka pusdienlaikā sēžu parkā zem kāda liela koka pavēnī, kur ir ideāla vieta adīšanai. Ziemā gan nesanāk, tāpēc daru kā tajā parunā – ragavas taisa vasarā, bet ratus – ziemā. Turklāt vecmāmiņa teica, ka vasarā adītās zeķes būs siltākas.”
Jānosprauž lieli mērķi un uz tiem jātiecas
Savulaik Ina ieguvusi daiļdārznieces izglītību, taču šajā profesijā nav strādājusi. Iegūtās zināšanas noder pašas piemājas dārza iekopšanā. “Man ir bijušas lielas ziedošas dobes, kas dod prieku un enerģiju, taču tas laiks ir pagājis. Tagad man ir savs mini rudzupuķu lauks un nesen jūnijā no zilajiem ziediem un rudzu vārpām tapa vainags meitenei uz dziesmusvētkiem. Ik gadu abi ar vīru cenšamies iestādīt savā īpašumā ozolus. Tādā veidā pakāpeniski mums top ozolu mežs – ieguldījums nākotnē.”
Strādājot pilsētā par sekretāri, Ina ieraudzījusi sludinājumu, ka tiek meklēti darbinieki Naujenes muzejā. Aizsūtīja savu CV, aizgāja uz darba interviju un jau drīz sāka strādāt muzejā, kas tolaik atradās Lāču pamatskolas 2.stāvā divās nelielās istabiņās. Šogad aprit 20 gadi, kopš Ina sākusi savas darba gaitas muzejā, sākumā kā krājuma glabātāja, bet pašlaik ir izstāžu un ekspozīciju organizatore. 2008. gadā Ina nolēma iegūt augstāko izglītību un Baltijas Starptautiskajā Akadēmijā ieguva diplomu tūrisma un viesmīlības vadībā. “Divdesmit gadi muzejā nav joka lieta,” teic Ina, atceroties spilgtākos mirkļus no darba gaitām. “Kad muzejs pārcēlās uz bijušo Naujenes pamatskolas ēku, tur bija krāsns apkure. No rīta atnākot uz darbu, bija ellīgi auksti, pat jakā nevarēja sēdēt pie datora, rokas sala, nesām malku, kurinājām. Kad pazuda elektrība, likām krāsnī ūdeni vārīt, bet kāpnes pēc mazgāšanas apledoja un kāpjot bija sanācis nobraukt lejā.” Ar lielu nepacietību tika gaidīta muzeja renovācija. Inai spilgtā atmiņā palikusi pirmā tikšanās ar Valentīnu Zeili 2007. gadā, kad tika veidota viņas mākslas galerija. Māksliniece tolaik teikusi: “Mērķus vajag nospraust lielus, neiedomājamus un netveramus. Tad, uz tiem ejot, tu daudz ko vari sasniegt.” Sekojot viņas padomam, muzeja darbinieces arī cenšas nospraust šķietami netveramus mērķus, viens no tiem bija Augšdaugavas lielā musturdeķa tilts. Paša tilta tapšana bija sarežģīta un pārsteigumiem pilna, taču nepametusi sajūta, ka viss izdosies. “Musturdeķa tilts bija atskaites punkts, lai parādītu cilvēkiem, cik daudz viņi izdarījuši, taču pats musturdeķa stāsts turpinās,” saka Ina. Musturdeķis, kurā ir arī pašas Inas adītie fragmenti, glabājas muzejā, bet priekšā ir daudz jaunu ideju un izaicinājumu.
Šogad Ina Vaikule izvirzīta pašvaldības rīkotā konkursa "Saimnieks 2023" nominācijai "Gada amatnieks".
