Podniecība Latvijas teritorijā tika izkopta galvenokārt divos novados – Latgalē un Kurzemē. Taču tikai Latgalē tā saglabājusies līdz mūsu dienām un veido vienu no spilgtākajām tradicionālās kultūras iezīmēm, kura iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Ar podniecību jeb “pūdu grīšanu” nodarbojās apvidos, kur bija pieejams par Latgales zeltu dēvētais māls un malka. Pēc māla saimniecības traukiem bija liels pieprasījums, tāpēc šī amatniecības nozare zemniekiem kļuva par ienesīgu ienākumu avotu, lai uzturētu kuplo saimi.
Sākotnēji ar trauku veidošanu [lipināšanu] nodarbojās sievietes, apdedzinot tos saimniecības pavardos vai krāsnīs. Naujenes pagastā, zem Livonijas ordeņa Dinaburgas mūra pils pamatiem, pirmsvācu laika kultūrslānī vairumā ir atrastas māla trauku lauskas ar švīkātu, gludo un apmesto virsmu.
Х gadsimtā sāka ieviesties podnieka ripa un podniecība kļuva par amatu, kuram pievērsās vīrieši. Veidojās podniecības centri, kuros darbojās podnieki vairākās paaudzēs, pārmantojot amatu no tēva vai kaimiņa. Ar laiku pilnveidojās trauku izgatavošanas tehnoloģija, trauku tipi, formas, ornamentika, parādījās glazūra. Populārs kļuva taisnu un līkloču līniju raksts, kuru ievilka traukam rotējot uz podnieka ripas.
ХIII-XVI gadsimtā saimniecības trauki tika izgatavoti Dinaburgas pils tuvumā esošajās apmetnēs un senpilsētiņā. Vēlāk ar podniecību nodarbojās Juzefovas muižai piederošajos ciemos. 1883. gadā Daugavpils apriņķī darbojās 13 podnieki un 2 podnieku mācekļi. Ar katru gadu podnieku skaits apriņķī pakāpeniski pieauga. Latvijas brīvvalsts laikā to sekmēja Latvijas amatniecības kameras rīkotie podnieku kursi. Pēc Otrā pasaules kara padomju vara centās likvidēt individuālo ražošanu arī amatniecībā. Podnieka darbs tika aplikts ar lielu nodokli un uzskatīts par parazītisku. Tāpēc drīzumā podnieku darbnīcas un cepļi tika apzīmogoti, manta un lopi aprakstīti.
Daugavpilī un novadā keramikas kā tautas mākslas atdzimšana tika panākta tikai ХХ gadsimta 50. – to gadu nogalē, kad pilsētā sev mājvietu atrada tradīcijām bagātās Silajāņu podniecības pārstāvis Staņislavs Vilcāns. Padomju laikos Daugavpils rajona Maļinovkas ciema Kokinos, kolhoza „Znamja Oktjabrja” teritorijā, atradās vienīgais Daugavpils rajona keramikas ceplis, kurā darbojās Tautas daiļamata meistari Vladislavs Vincevičs un Staņislavs Vilcāns juniors. Sākoties 3. Atmodai, Vladislavs Vincevičs nopirka bijušo kolhoza zirgu stalli un turpina izkopt Daugavpils novada podniecības tradīcijas kopā ar dēlu Edvīnu Vinceviču.
Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas – praktiskā un dekoratīvā. Praktiskā podniecība tika izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, izgatavojot saimniecībai nepieciešamos traukus. Ekspozīcijā šo veidu raksturo tādi saimniecības trauki kā vāraunieks [pods ēdienu vārīšanai, glabāšanai], piena pods [trauks piena uzglabāšanai], pārosis [trauks ēdiena pārnēsāšanai], medaunieks [pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai], saimes bļodas, krūzes [trauks šķidrumu glabāšanai].
Dekoratīvai podniecībai jeb „keramikas taisīšanai” pievērsās ХХ gadsimta sākumā. Spilgtākie paraugi ekspozīcijā ir svečturi, svilpaunieki [māla svilpes dzīvnieka, putna, vai mītiskas būtnes veidā], vāzes, alus krūzes, sālstrauki un vazaunīki jeb puķu podi.
Ekspozīcijā ir pārstāvēti XIX gadsimta beigu – ХХ gadsimta 1. puses Latgales podnieku veidotie saimniecības trauki, kurus Naujenes pagasta iedzīvotāji iegādājušies gadatirgos Juzefovā, Višķos, Izvaltā vai no ceļojošiem tirgotājiem. Ir skatāmi padomju laikos tapušie vecmeistara Andreja Paulāna un Latgalē mūsdienās pazīstamu keramiķu Valda Pauliņa, Lilijas Zeiļas, Jura Krompāna un Voldemāra Vogula darbi.
