20. jūnijā aprit 30 dienas kopš mūžībā devies Elernes, Jaunbornes, Kaplavas, Priedaines un Varnaviču draudžu prāvests Janušs Bulašs.
Viņš dzimis 1971. gada 22. decembrī Daugavpilī. Mācījies Daugavpils 15. un Medumu vidusskolā. 1990. gadā iestājies Rīgas Garīgajā seminārā un vēlāk turpinājis teoloģijas studijas Ukrainā. 1998. gada 7. jūnijā Jēkabpils draudzes baznīcā Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs diakonu Janušu ordinēja par priesteri. No 1998. līdz 1999. gadam viņš kalpoja par vikāru Jēkabpils draudzē, pēc tam viņa pirmā draudze jau kā prāvestam bija Skaistkalne, kā arī Kurmene un Nereta, kur, turpinot celtniecību, viņa vadībā tika uzbūvēta jauna baznīca. 2001. gada septembrī priesteris Janušs tika nozīmēts par prāvestu Elernes, Jaunbornes, Kaplavas, Priedaines un Varnaviču draudzēs.
Rakstot šīs atmiņas, vēlos pateikties Dievam par dzīvespriecīgo, draudzīgo un darbīgo priesteri Janušu – cilvēku, kura sirds bija plaši atvērta ikvienam. Viņš mīlēja savu priestera kalpojumu – kristīt, laulāt, apbedīt, sprediķot, vārdu sakot, mīlēja to, ko darīja, un bez darba nespēja dzīvot. Kā garīdznieks viņš ne tikai padziļināja savu ticības pieredzi, bet visu dzīvi centās palīdzēt tiem, kuri meklēja atbildes uz ticības jautājumiem. Viņš zināja, ka ticība un mīlestība ir laimes noteikums kā virs zemes, tā arī Debesīs.
Atvadu runā Jēzus sacīja mācekļiem: “Neviens nenonāk pie Tēva citādi, kā tikai caur Mani” (Jņ 14,6). Jēzus pats par sevi saka, ka Viņš ir ceļš. Vārds “ceļš” ietver sevī ideju par ceļojumu, jo ceļš kalpo tam, lai pa to kaut kur ietu vai brauktu, nevis lai stāvētu uz vietas. Tātad, ja Jēzus, stāstīdams par sevi, izmanto šo salīdzinājumu, tas nozīmē, ka dzīve ar Viņu nav statiska, bet gan dinamiska – tajā notiek pārmaiņas, attīstība, garīga atdzimšana. Jā, dzīve ir radoša, un Janušam katra diena bija radoša – viņš vienmēr kaut ko darīja vai arī tikās ar cilvēkiem. Tāpēc arī bīskaps Antons Justs teica: “Kā nevar apturēt Daugavas ūdeņus, tāpat nevar apturēt enerģisko Janušu!”
2024. gada 11. maijā Janušam palika slikti, viņam bija grūti elpot, un tādēļ viņš tika ievietots slimnīcā. Visu šo laiku – desmit dienas – man bija iespēja būt kopā ar viņu, atbalstīt viņu šajā slimības laikā, kopīgi lūgties, piešķirt viņam sakramentus un daudz sarunāties. Viņš man teica: “Man ir daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu. Taču mana dzīve ir Dieva rokās. Ja Dievs gribēs, lai es vēl dzīvotu, es dzīvošu, bet, ja ir pienākusi mana stunda, lai notiek tā.” Priesteri Janušu es pazinu gandrīz 30 gadus un domāju, ka visu par viņu zinu, bet šo desmit dienu laikā iepazinu viņu no citas puses. Biju pārsteigts, ar kādu mieru un paļāvību, ar humoru viņš runāja par savu iespējamo aiziešanu. Kad vaicāju Janušam, ko man svētdien pateikt viņa draudzei, viņš sacīja: “Pasaki paldies par lūgšanām un atbalstu!”
Patiesībā vissvētākās stundas ikviena cilvēka dzīvē ir tās, kurās mēs tiekam aicināti nostāties pie kāda mums tuva vai mīļa cilvēka kapa, kad mūsu pašu sirds neatvairāmi izjūt, ka šeit, virs zemes, nav pastāvīgas, drošas palikšanas, bet, ka mūsu dzīve kā plūstošās upes ūdeņi aizsteidzas un iegrimst mūžības jūrā. Dienas, mēneši, gadi skrien, un mēs katrs tuvojamies savai laicīgās dzīves pēdējai un izšķirošajai dienai, kad mūsu nemirstīgā dvēsele, kas izgājusi no Dieva un pabijusi kādu laiku pasaulē, atkal atgriežas pie Viņa.
Kāda sena paruna saka: “Katrai nūjai ir divi gali – ar vienu sit, ar otru māca.” To pašu mēs varam attiecināt arī uz nāvi. No vienas puses, tā nes sāpes, atņemot dzīvi mums tuvam un mīļam cilvēkam, bet, no otras puses, nāve mūs māca. Ko tad tā var mums iemācīt?
Tieši nāve mums māca būt pazemīgiem. Māca, ka mūsu dzīve ir trausla. Bībelē teikts: cilvēka dzīve ir kā zieds, kas no rīta uzzied, bet vakarā novīst (Ps 90,6). Šeit virs zemes mēs esam tikai ceļotāji un viesi. Sabiedrība, kurā dzīvojam, dara visu, lai aizklātu mums šo patiesību. Daudzi mūsdienu cilvēki jūtas pašpietiekami un uzskata, ka dzīve ir atkarīga tikai un vienīgi no katra paša, – es esmu savas dzīves kungs un noteicējs. Kas dzīvo ar šādu apziņu, lai apstājas uz mirkli, atceras pandēmijas laiku un secina, ka cilvēks nav savas dzīves kungs. Vienā no intervijām (2020.g.) prieteris Janušs teica: “Caur šo pandēmiju cilvēki labāk saredz personīgo trauslumu. Mums šķita, ka esam visvareni, jo radījām daudz tehnoloģiju, taču esam bezspēcīgi vīrusa priekšā. Iespējams, pateicoties tam, mēs kļūsim daudz pazemīgāki, pakļāvīgāki.” Jā, mūsu dzīve ir trausla, bet tajā pat laikā tai ir milzīga vērtība, jo, dzīvojot pēc sirdsapziņas un darot labu citiem, mēs varam iemantot mūžīgo dzīvi. Nāve mūs brīdina, ka dzīve nav rotaļa, lai mēs dzīves neprātā nepazaudētu prātu.
Nāve mums māca, ka mīlēt ir jāsteidzas! Mīli to, kurš tev ir blakus un saki viņam jau tagad: “Es Tevi mīlu!” Izcilais poļu dzejnieks priesteris Jans Tvardovskis ir teicis: “Steigsimies mīlēt cilvēkus, jo viņi aiziet tik ātri…” Par šiem vārdiem mēs aizdomājamies tikai tad, kad kāds jau ir miris. Tad pamanām, ka mums pietrūka laika, lai viņu mīlētu, lai viņu labāk iepazītu, lai viņā klausītos... Šādā situācijā mani mierina Svēto Rakstu vārdi: “Mīlestība ir varenāka kā nāve” (Dz 8,3). Tas nozīmē, ka mūsu mīlestība aizsniedz aizsauli. Pat tad, ja kāds ir miris, mēs varam turpināt viņu mīlēt, cienīt, atcerēties un lūgties, jo mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tieši lūgšana par mirušajiem ir mūsu mīlestības, cieņas, pateicības, žēlsirdības apliecinājums.
Nāve mums arī māca vērtēt laiku. Viduslaiku trapistu un kartūziešu mūki sveicināja cits citu ar vārdiem: “Memento mori” (Atceries, ka tu mirsi). Šo vārdu mērķis bija atgādināt, ka dzīve ir gatavošanās nāvei un nāve ir liela māksla. Arī svētais Benedikts uzskatīja, ka viens no svarīgākajiem garīgās dzīves vingrinājumiem ir katru dienu atcerēties par nāvi. Viņš to ieteica gan mūkiem, gan lajiem nevis tāpēc, lai viņi par to bēdātos, bet lai spētu ar atbildības sajūtu izmantot katru mirkli, steigtos darīt labu, mīlēt, priecāties, dzīvot, un par visu pateikties Dievam. Svētais Benedikts mācīja: “Uz dzīvi skaties ar domu par nāvi un
uz nāvi ar domu par dzīvi. Tā tu iemācīsies gan dzīvot, gan nomirt. Nāve ir briesmīga tikai tiem, kuri par to nedomā.”
Pārdomas par mūžīgo dzīvi un lūgšana par mirušajiem ļauj saprast nāvi nevis kā dzīves beigas un iznīcību, bet gan kā piedzimšanu jaunai dzīvei jeb jaunu dzīvi ar Dievu un Dievā. Jēzus mums ir atklājis Debesu Tēva gribu, kurš vēlas, lai ikviens, kas tic Dēlam, netiktu pazudināts, bet lai visi atgrieztos un iemantotu mūžīgo dzīvi. Es ticu, ka priesteris Janušs tagad raugās uz mums no Debesīm un svētī mūs ikdienas ceļos. Ceru, ka reiz mēs atkal tiksimies un kopā priecāsimies Tēva mājās.
Šīs atmiņas un pārdomas vēlos noslēgt ar nezināma autora vārdiem:
Tu, dārgais Januš, nu projām aizej klusi Tai ceļā pēdējā, no kura nepārnāk. Cik daudz no savas sirds tu esi devis, Kas mīlestību šo gan vārdos izteikt var.
