Priesteris Andžejs Lapinskis: “Kalpošana Dievam ir laime un jēga visam”

Andžejs Lapinskis ir katoļu priesteris Līksnas, Nīcgales un Madaliņas baznīcā. Šis ir viņa astotais priesterības gads. Par to, kāds bija viņa ceļš uz priesterību un kas viņam ir kalpošana Dievam, uzzinājām intervijā.

-Kā un kad sākās Jūsu ceļš uz priesterību?

A.L. Aicinājums uz priesterību meklējams, kad biju aptuveni 16, 17 gadus jauns. Tas bija laiks, kad man pēkšņi sāka parādīties intereses par filozofiskiem jautājumiem. Es varbūt nevienam to nejautāju, taču savā sirdī sāku domāt par taisnību, netaisnību, par ciešanām, par to, kāpēc labi cilvēki cieš, no kurienes mēs nākam un uz kurieni ejam. Esmu vienmēr bijis saistīts ar draudzi Daugavpilī, biju ministrants Daugavpils Svētā Pētera baznīcā. Bērnībā runāju, ka būšu priesteris, bet drīzāk tas bija nenopietni. 2006. gadā es iestājos Garīgajā seminārā, tomēr arī tad man nebija pilnīgas skaidrības, ka gribu būt par priesteri. Tas nāca, gadiem ejot, kādā 4., 5. kursā, īstenībā neilgi pirms diakona svētībām, pateicoties dažiem priesteriem, kuri uz mani atstāja ļoti nopietnu, pozitīvu iespaidu. Tie bija priesteri Jānis Kolns un Juris Jalinskis. Protams, arī mans prāvests Aleksandrs Madelāns, lai viņam mūžīgais miers. Man, ziniet, nebija, kā citi saka, klikšķis, man tas ir bijis vairāku gadu process. 2012. gadā kļuvu par priesteri. Pateicoties citiem priesteriem, sapratu, ka priesteris, pirmkārt, ir tāds īsts vīrietis, ar vīrietim raksturīgām īpašībām – stūrgalvību, loģiku un kritisku raudzīšanos uz pasauli. Jāsaka, ka sākumā seminārā es sevi galīgi neredzēju. No pieredzes atceros, kā visi stāvēja uz ceļiem un lūdzās stundām ilgi, bet tad gāja no kapelas un runāja nelabas lietas. Es kaut kā nevarēju salikt to kopā. Kā tā? Ja jau tu lūdzies... Bet tad es sapratu, ka tas nav ticības, bet gan brieduma jautājums. Jautājums nav par stundām ilgo stāvēšanu ceļos, bet gan jautājums par to, vai esi nobriedis atbildēt Kungam visā pilnībā vai nē.

-Tad jau nevaram pateikt droši, ka tie, kas stājas Garīgajā seminārā, varēs aiziet šo ceļu līdz galam?

A.L. Protams! Tam kandidātam, kas stājas seminārā, ir vīzija par priesterību, citreiz šķiet, ka ir arī aicinājums, bet tik un tā tai vīzijai ir jāpilnveidojas. Tādēļ jau ir šie seši gadi un citās valstīs arī ilgāk, tie formācijas gadi, kad kandidāts veidojas par priesteri. Līdz tam ir jānobriest. Es iestājos seminārā, kad man bija 18 gadi. Man arī bija sava vīzija par priesterību, un tagad es to atceros ar zināmu sentimentu. Tas bija uz to brīdi svētīgi un vajadzīgi. Arī tagad, vai jūs domājat, ka esmu pilnīgi gatavs? Vai jūs? Vai citi? Mēs visi augam un pilnveidojamies.

-Kāds bija ceļš pēc Garīgā semināra?

A.L. Kur tik pa šiem gadiem neesmu bijis! Pēc semināra bīskaps mani nozīmēja uz Aglonu, tur biju par vikāru, tā bija mana pirmā kalpošanas vieta. Nokalpojis gadu Aglonas bazilikā, tiku aizsūtīts studēt uz Venēciju. Pirmo augstāko izglītību teoloģijā ieguvu Rīgā, uz Venēciju aizbraucu studēt jurisprudenci. Pēc trim gadiem Venēcijā ieguvu licenziāta grādu (maģistra grādu). Tad atkal tiku aizsūtīts uz Aglonu, pēc tam uz pus gadu uz Līvāniem un tad – uz Romu studēt doktorantūrā. Tad Romā ieguvu doktora grādu un tad mani nozīmēja uz Līksnas, Nīcgales un Madaliņas draudzi.

-Ko Jums deva šie studiju gadi?

A.L. Sūtīt mani studēt uz Venēciju un Romu bija bīskapa iniciatīva. Viņš aicināja mani, mūs saista paklausība savam bīskapam, viņš piedāvāja un es piekritu. Venēcija un Roma – tie ir divi dažādi posmi. Ja runājam par Venēciju, tad tas bija sarežģīts laiks. Varu droši pateikt, ka tas bija vissarežģītākais manas dzīves posms. Pirmkārt, nezināju itāļu valodu, kurā bija jāstudē, arī studiju līmenis un prasības bija augstas. Tur neviens priekšā neteica, zini, zini, nezini, nezini. Romā bija savādāk, tur bija vieglāk studēt, jo valoda jau bija apgūta. Līmenis bija augsts, taču prasības bija vieglākas nekā Venēcijā.

-No šodien skatupunkta skatoties, kāds bija vislielākais Jūsu ieguvums no studijām Vencijā un Romā?

A.L. Pieredze, daudz plašāks skatījums uz baznīcu, uz cilvēkiem. Venēcijā es arī kalpoju draudzē, ne uz pilnu slodzi, tikai sestdienās un svētdienās. Tur es ieguvu pieredzi, iepazinu cilvēkus, redzēju, kā baznīca strādā tur. Tas pats arī Romā. Kad tu dzīvo citur, kad studē, tev paveras pavisam citi apvāršņi, tu skaties uz pasauli savādāk. Vēl viena lieta, tā ir personīgās pazemības skola – atzīt savus trūkumus, savus limitus, kad ir lietas, ko nevari izdarīt, kad tev vajadzīga palīdzība. Tas ir ļoti svarīgi. Kristietim, arī priesterim – atzīt savu nespēku, paļāvība uz Dievu un tuvāko. Tā bija liela dzīves skola. Kā cīnīties ar izaicinājumiem, un izaicinājumi bija ļoti nopietni. Esi viens pats svešā valstī, neviens ar tevi neauklējas, tev vienkārši jāizdara savs darbs. Tu cīnies, pārvari grūtības, paļaujies uz Dievu, lūdzies un iegūsti mieru. Sākumā varbūt ir panika, tu nezini, kas notiek, bet tad tu saņemies. Tas ir tas, par ko teicu sākumā - būt par vīrieti. Dzīve ir tāda, kāda ir, ir jācīnās.

-Vai dzīve ir cīņa?

A.L. Viennozīmīgi. Dzīve ir izaicinājumi. Es domāju, ka mēs visi, kas nopietni pieejam saviem pienākumiem. Jebkāda veida pienākumi – vai tā ir priesterība, laulība vai profesija, kurā strādājam, vienmēr saistās ar izaicinājumiem. Kur ir izaicinājumi, tur ir arī cīņa. Beigu beigās, cīņa pašam ar sevi – ar savu slinkumu, trūkumiem, rakstura īpašībām. Viennozīmīgi cīņa, vēl kāda!

-Vienu reizi savu uzrunu Sv. Misē sākāt ar vārdiem, ka “mūsdienu paradokss ir tukšība”. Jūs domājāt cilvēku garīgo tukšību vai tukšību, ar kādu ieejam Dieva valstībā?

A.L. Tas bija lasījums no Mācību teicēja grāmatas. Cilvēkam varbūt viss ir – darbs, veselība, draugi, laulība, arī piepildīta, laimīga ar bērniem. Bet vienmēr sastopamies ar trūkuma garšu, un tu nesaproti, kas tas ir. Tas pasaules paradokss ir tukšība tādā ziņā, ka viņa nevar tevi piepildīt, neskatoties uz to, ka tev viss ir. Vienmēr ir kaut kas, uz ko es tiecos, bez kā man slāpst. Visas lietas, ko nosaucu, ir pārejošas - darbs, ģimene, laulība, veselība, priesterība. Tagad mums šķiet, ka viss ir kārtībā, bet pēc 60 gadiem no manas veselības, jaunības un laulības, priesterības paliks tikai kapakmens.

-Kas paliks vēl?

A.L. Tas ir jautājums. Paliks tas darbs, ko ieguldījām, ja mēs runājam par laicīgo pusi. Paliks mūsu labais vārds vai arī ne tik labais. Nesen svinējām Māsas Marijas Stefanas dzimšanas dienu, svētījām krustu. Ir pagājuši jau tik daudz gadi, kopš viņa mirusi, bet viņu vēl atceras. Tā ir tā labā slava, svētuma slava. Ja runājam par to, kas paliks, tad aizskaram jau ticības jautājumu. Tā ir mūsu dvēsele, kas nekur nepazūd. Kā mēs šo dzīvi nodzīvojam, tāds būs arī rezultāts. Te neiet runa par to, ka Dievs kādu soda, te ir jautājums par to, ko pats cilvēks ir izvēlējies. Ja cilvēks dzīvo bez Dieva, tad viņš arī mirst bez Dieva. Tas arī viss. Nav tā, ka Dievs soda, tā ir tava izvēle.

-Baznīcā bieži dzirdam dziedam dziesmu ar vārdiem “Atver man acis, lai redzu es Jēzu, atver man ausis, lai varu es dzirdēt, atver man sirdi, lai sajūtu Tevi”. Cik svarīgi cilvēkam ir redzēt, dzirdēt un just Jēzu?

A.L. Baznīca un priesteris, vai arī ticīgā tauta, kas nāk uz Svēto Misi, var darīt vis kaut ko – organizēt lūgšanu vakarus, pasākumus, svētceļojumus u.tml. Taču galīgais lēmums, sekot Kristum vai nē, ir vienmēr cilvēkam sirdī. Tā ir ļoti privāta, individuāla, intīma saikne ar Kungu. Uz to ir spējīgs tikai cilvēks. Baznīcā mēs varam tikai aicināt cilvēku sākt domāt, analizēt, varbūt paskatīties nedaudz plašāk, bet tik un tā atbilde pieder pašam cilvēkam. Ir tāds nepareizs uzskats, ka baznīcas mērķis ir piepildīt Dievnamus. Mēs, protams, gribētu, lai būtu vairāk cilvēku, bet baznīcas uzdevums ir piedāvāt to ceļu, ko dod Kristus. Lūk, tas ir ceļš, par ko runā Evanģēlijā. Tas ir šaurs ceļš, bet tas ir tas, ko piedāvā Kristus. Ja tu to negribi, tad tu to neej, ja tu to gribi, tad esi gatavs. Baznīcas uzdevums ir piedāvāt šo ceļu. Vai cilvēks to izvēlas, tā ir katra privāta lieta. Beigu beigās, visa katoliskā baznīca lūdzas par grēcinieku atgriešanos. Lūdzamies arī par sevi, lai cilvēki sajūt šo Dieva aicinājumu uz svētumu. Vai cilvēkam ir svarīgi sadzirdēt, sajust Dievu? Kā tad nē? Es nerunāju par dvēseles glābšanas jautājumu, bet gan par to, ka Dievs piešķir jēgu. Viņš piešķir nozīmi arī manām ciešanām un neveiksmēm. Ja nav Dieva, tad ciešanām nav it nekādas nozīmes. Tā ir tā tukšība, tas paradokss. Kāpēc viens cieš un cits nē? Kāpēc viens ir labs, bet viņam neveicas? Cits neko nedara, bet viņam veicas. Tā tam nevajadzētu būt. Ja no šīs realitātes tu izņem Dievu, tad tas ir apburtais loks, kas nekad nebeidzas. To, ko es nevaru izdarīt, Dievs savā gudrībā vada. Kāpēc mans bērns slimo? Kāpēc man neveicas darbā? Kāpēc es pats slimoju vai piedzīvoju kādas ciešanas un sāpes? Tāpēc, ka beigu beigās Jēzus mūs izglāba nevis caur brīnumiem, nevis caur maizes pavairošanu, bet caur krustu, Viņš piešķir tam visam ļoti pārdabisku nozīmi, kad caur ciešanām un krustu es sasniedzu pestīšanu. Mēs runājam par pasaules paradoksu, bet ir kristietības paradokss. No pēdējā laikā maniem mīļākajiem Svētajiem mani visvairāk uzrunā Svētais Maksimiliāns Marija Kolbe. Tas ir Otrā Pasaules kara svētais, poļu franciskāņu mūks, kurš atdeva savu dzīvību par pavisam nepazīstamu cilvēku. Viņš ne tikai atdeva savu dzīvību, bet aizgāja uz bada bunkuri brīvprātīgi kāda nepazīstama cilvēka vietā. Un, kas ir galvenais, viņš tajā bada bunkurī bija laimīgs, Tie bendes, kas savās sirdīs jau bija galīgi nocietinājušies, bija pārsteigti. Bet viņš bija laimīgs. Tad, kad tu seko Kristum, tu redzi jēgu un vari pārvarētu visu.

-Kāpēc cilvēki bieži vien pie Dieva nāk tikai tad, kad viņiem ir slikti?

A.L. Tas ir saistīts ar cilvēka dabu, ne tikai ar Dievu. Tā arī attiecībās ar līdzcilvēkiem. Piemēram, es uzzinu, ka mans draugs ir smagi slims un es pēkšņi sāku viņu apciemot, jo zinu, ka viņš var nomirt. Tā ir mūsu egoistiskā daba. Kamēr man ir labi, man nav vajadzīgi citi, ne tikai Dievs. Bet tad, kad es paskatos, kas ir man apkārt - Dievs vai līdzcilvēki, aizdomājos, ka tas cilvēks var aiziet. Ir tāds poļu dzejnieks, kas rakstīja – steidzieties mīlēt cilvēkus, jo viņi ātri aiziet. Arī attiecībā uz Dievu nostrādā mūsu egoisms. Citreiz viņš var pieļaut grūtības vai krusta ceļu, lai cilvēks aizdomātos, lai sāktu nākt pie Kunga. Daudzi cilvēki caur grūtībām un ciešanām ir atgriezušies pie Dieva.

-Vai Jūs ticat, ka Dievs vada katru no mums un Vinam ir savs plāns?

A.L. Šeit, varētu padomāt, ir tas komplekts starp Dieva plānu uz katru no mums un cilvēka brīvību. Pēc būtības, šīs divas lietas it kā izslēdz viena otru. Ja Dievam ir plāns un Viņš mani vada, kā būt ar manu brīvo gribu? Uz šo jautājumu atbildēja Svētais Augustīns 4. gs. Viņš runāja par predestinācijas jeb iepriekšnolemtības teoriju. Jā, Dievam ir plāns attiecībā uz tevi, bet izvēlēties vai neizvēlēties viņu, tā ir ikviena cilvēka brīvā griba. Tikai vienā gadījumā mēs nevaram atteikties no Dieva plāna. Tad, kad viņš aicina mūs sekot Viņam. Taču tādas specifiskas lietas kā laulība, priesterība, konsekrēta dzīve, vientulība, cilvēks izvēlas pats. Protams, tā ir liela žēlastība - atpazīt šo Dieva aicinājumu. Ja tu to atpazīsti un to pieņem, tu esi laimīgs. Cita lieta ir tad, kad cilvēks saprot, ko Dievs no viņa vēlas, bet baidās no tā un iet citu ceļu. Dievs ļauj to darīt, bet jautājums, vai būsi piepildīts tur? Svētais Augustīns teica, ka Dieva zināšanas ir absolūti pilnīgas. Tas nozīmē, ka Dievam nav jāzina, kādu konkrētu ceļu cilvēks izvēlēsies, jo zina un ir paredzējis visus iespējamos variantus. Man liekas, ka Svētā Terēze no Avilas ir teikusi, ka katram cilvēkam ir sagatavota arī vieta ellē, arī vissvētākajam, jo jebkurš var aiziet uz citu pusi. Tas, ko tu darīsi, ir atkarīgs tikai no tevis. Viņa zināšana ir absolūta, un Svētais Augustīns ir ļoti labi parādījis, kā Dieva zināšanas saskan ar mūsu brīvo gribu, tās nav pretrunā, bet gan papildina viena otru.

-Baznīca ir ceļš, ko piedāvā Kristus. Cik bieži varam dzirdēt citiem sakām, ka uz baznīcu nav obligāti iet, var palūgties arī mājās. Kāpēc ir svarīgi nākt uz baznīcu kā sakrālo celtni?

A.L. Ļoti labi, ka cilvēks lūdzas, labāk, lai lūdzas, nekā nelūdzās vispār. Te ir divi jautājumi. Pirmkārt, neiet runa tikai par lūgšanu, iet runa par Sakramentiem, par Svēto Misi. Mājās Svētā Mise netiek svinēta. Tā tiek svinēta baznīcā. Otrkārt, draudze kā kopiena. Mēs jau neizdomājam neko jaunu, mēs vienkārši turpinām to, kā tas bija pašā sākumā, pirms tūkstoš, diviem tūkstošiem gadu. Kā Kristus, kad svinēja savu pirmo Misi, Pēdējo vakariņu laikā, kad sasauca apustuļus, lauza maizi un teica “ņemiet, tā ir mana miesa, kas par jums tiks atdota, dariet to manai piemiņai”. Svētajā Misē tieši tas pats ir konsekrācijas brīdī, kad priesteris saka šos vārdus. Dievs to ir aicinājis darīt apustuļus, apustuļi sāka pa visu pasauli sludināt Viņa mācību, veidot pirmās draudzītes, tādas kā Līksna, Nīcgale, veidot pirmās kopienas, darot to, ko Kristus viņiem ir pavēlējis. Mēs pēc diviem tūkstošiem gadu to vienkārši turpinām, neko nemainot. Visā pilnībā varam izdzīvot Dievu tikai Svētajā Misē. Tas nenozīmē, ka mums nav jālūdzas mājās, bet lūgšana mājās vai kaut kur citur viennozīmīgi nevar aizvietot Svēto Misi. Protams, es aicinātu cilvēkus tomēr piedalīties Svētajā Misē. Otrkārt, jāpadomā, kāda ir to cilvēku izpratne par Dievu, kas runā, ka tas ir visur. Par kādu Dievu viņi runā  - par Kristu vai savu izdomāto dieviņu, pilnīgi pamainot saturu? Kā es varu lūgties Dievam, kuru nepazīstu, par kuru nekad neesmu lasījis vai dzirdējis?

-Jūs kalpojiet lauku draudzēs. Ar ko tās atšķiras no lielo pilsētu baznīcām?

A.L. Laukos ir vienkāršāk, jo vari daudz vieglāk izveidot draudzi kā kopienu. Šeit mēs viens otru pazīstam. Cilvēku nav tik daudz, bet nav arī maz. Šodien Nīcgales baznīcā, piemēram, uz Svēto Misi pulcējās ap 50 cilvēki. Es pazīstu katru no viņiem vismaz vizuāli, par daudziem es zinu, pazīstu viņu situācijas, zinu, kas notiek viņu ģimenēs. Mēs jau veidojam tādas kā ģimenes attiecības. Lielās pilsētās to grūti īstenot, tāpēc, ka cilvēki mainās.

-Kas priekš Jums ir kalpošana Dievam?

A.L. Laime. Es nesen konstatēju, ka man neko nevajag. Man vajag tikai Dievu. Varbūt ar laiku kas mainīsies. Es pat nezinu, labi tas vai slikti. Nav lietu un mantu, ar kurām mani varētu sakārdināt. Nekāds svētais jau neesmu, noteikti ir kaut kādas lietas. Vara, ietekme un autoritāte, nauda man nav vajadzīga. Kā saka Kristus “meklējiet Dieva valstību, viss pārējais jums tiks dots klāt”. Tas viss parādās, kad tu par to pa īstam nedomā, bet vienkārši dari savu darbu. Es eju gulēt vakaros un gribu ātrāk pamosties, es gribu ātrāk jaunu dienu. Kalpošana man ir laime un jēga visam. Tad, kad tu vari būt līdzās cilvēkiem, kuriem nevari īsti palīdzēt, bet tu vari viņus mierināt, jo neviens cits to nedarīs. Tad, kad vari būt ar cilvēkiem viņu dzīves grūtajos brīžos, kad vari uzmundrināt, pasmieties un paraudāt. Tā ir laime.

Ar Andžeju Lapinski sarunājās Olga Davidova