Bebrenē darbojas Mareks Zavodnojs, cilvēks - brīvdomātājs, kuram radošas lietas ir sirdslieta. Tāpēc viņa rokām jau 13 gadus tiek darināti skaistākie un izturīgākie melnie podi Augšdaugavas novadā.
Mareks Zavodnojs kādreiz nodarbojies ar dažādām lietām, kā pats saka, šis jau ir viņa 20. amats. Viņš ir izmēģinājis savus spēkus visdažādākajās nozarēs – bijis apsargs, strādājis gan apzaļumošanā, gan mežā, gan ceļu būvē, kādreiz pat komplektējis radiatorus. Vienā dienā nonācis pie domas, ka ir kaut kas jāmaina, ir jāstrādā priekš sevis, tāpēc metis visu pie malas un devies apgūt podnieka amatu: “Aizbraucu uz Latgali, atradu meistaru, pie viņa tur dzīvoju, mācījos amatu. Kļuvu par podnieku. Viss ļoti vienkārši, vajag tikai nobriest līdz tam. Vienkārši jānotic saviem spēkiem un tu vari kļūt, par ko tu gribi. Rīt izdomāšu ko citu – mierīgi, bet man vienkārši neapnīk podus taisīt! Agrāk visu laiku podus gāzu, tagad taisu!” teic M.Zavodnojs.
Meistars stāsta: “Man patīk ar rokām strādāt. Šeit galvenais nav materiāls, bet gan brīvība. Šis amats man dod pilnīgu brīvību – pats par sevi. Tas ir tas, kas man patīk visvairāk. Es varētu strādāt arī ar koku, ar dzelzi, vienalga. Patīk amatniecība.”
Mareks podus veido neolīta laikmeta tehnikā, neizmantojot virpu. Podi tiek izveidoti ar rokām, pēc tam pulēti ar akmeni vai stiklu, lai iegūtu savu gludo, spīdīgo virsmu. Kad trauki ir izkaltuši, tie tiek likti ceplī. Kopumā krāsnī tiek ievietoti apmēram 100 kilogrami māla. Kurinot ir svarīgi zināt dažādus aspektus, lai podi rezultātā būtu izdevušies. Pirmkārt, tie jāsaliek tā, lai viens otru nesaspiestu, otrkārt, starp tiem brīvi jātiek uguns ceļiem. Arī kurināšanai ir sava specifika – ceplī karstums tiek “iedots” pamazām, meistars izveido tuneli, pa kuru uguns tiek “bīdīta” arvien tuvāk krāsns mutei, 12 stundu laikā tādā veidā tiek sasniegta maksimālā temperatūra - 1100 grādi: “Strauji nedrīkst neko darīt. Podi izturēja 1100 grādu, bet, ja es uzreiz iedotu to karstumu, tad viņi vienkārši uzsprāgtu. Tur iekšā kaut kāds daļējs mitrums ir, pie 100 grādiem ūdens tvaikā pārvēršas, visi podi sasprāgtu.”
Meistars stāsta, ka ir ļoti svarīgi noķert to brīdi, lai nebūtu pāri 1100 grādiem, jo tā ir māla kušanas temperatūra. Ja nedaudz pārcenšas ar kurināšanu, māls sāk pārvērsties stiklā, vai pie vēl lielākas temperatūras izkūst. Viņš atzīst, ka termometru neizmanto, bet uzticas 13 gadu garajai darba pieredzei, prasmēm un savām izjūtām. Mareks var brīvi darboties divās vietās Bebrenē – viens ceplis atrodas Putnu salā “Gulbji”, bet otrs pie Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas, meistars ir priecīgs, ka pašvaldība nāk pretī un ļauj izpausties.
Trauku dizains rodas, eksperimentējot radošajā procesā – podnieks stāsta, ka rakstu veidošanai izmanto dažādus pašdarinātus zīmodziņus, citreiz rakstus veido ar koka irbulīti. Ir citi trauki, kuriem speciāli tiek atstāti pirkstu nospiedumi, lai var redzēt, ka pods ir veidots ar rokām. Meistaram ir svarīgi, lai viņa darbi neatkārtojas, lai katrs trauks ir unikāls gan ar rakstu, gan ar krāsu, kas rodas ķīmiskajos procesos, kad pods nonāk ceplī un satiek uguni. Gatavie melnie podi tiek nopulēti ar vasku un eļļu, tāpēc trauki iegūst savu piesātināto melno krāsu un spīdumu bez glazūras.
Podnieks uzticas tikai pats saviem spēkiem, neļauj savu darbu ietekmēt dažādām māņticībām un ticējumiem: “Man nav maģiskā domāšana, es atbildību nenoveļu uz citiem. Ja kaut kas nesanāk, pats vainīgs, nevis mēness fāzes, būšu kaut ko izdarījis nepareizi. Vienkārši ir jāzina tehniskā daļa, viss jādara pareizi un tad būs labi.”
M.Zavodnojs stāsta, ka pamatā cilvēki pasūta ikdienā nepieciešamas lietas – šķīvjus, bļodas, krūzes, arī podiņus, ko var likt cepeškrāsnī. Ir arī īpaši pasūtījumi, piemēram, šobrīd podnieks sadarbojas ar mūzikas veikalu “Upe” Vecrīgā, uz kurieni aizceļo meistara darinātie svilpaunieki, savukārt, Bebrenes pagasta pārvalde pasūta magnētiņus, uz kuriem attēlots pagasta simbols – bebrs un vietas nosaukums. Kādreiz ir bijuši arī ļoti interesanti pasūtījumi: “Mēs ar mākslinieku Kristianu Brekti taisījām acteku nāves svilpes, tādas svilpes, kuras kliedz, bet nesanāca. Kaut kur internetā apskatījos, kā viņu taisa, bet knifus neviens nepasaka, jāprasa actekiem, jābrauc uz Ameriku.
Kad Latvija bija prezidējošā valsts, vajadzēja uztaisīt 400 svilpauniekus Eiroparlamentam. Tur es nebiju viens, bija vairāki cilvēki. Bija vairāki tūkstoši svilpaunieku jāuztaisa, bet tas tāds interesants pasūtījums bija.”
Mareka Zavodnoja darbi ir apceļojuši pasauli – tie ir atrodami gan Japānas pusē, gan teju katrā Eiropas valstī. Meistars ir gandarīts, ka cilvēki ir iecienījuši viņa veikumu, novērtē ar rokām darinātos darbus, līdz ar to pasūtījumu netrūkst. Tāpēc no sidrs tiek darīts darbs, kas patiešām patīk: “Tur jau tas skaistums ir! Kā mani mācīja skolotājs, nevajag censties apsteigt mašīnu. Es varu tik ātri uztaisīt podu kā rūpnīcā, bet vajag viņu taisīt unikālu. Mašīnu tāpat jau vinnēsi, nevajag ar viņu sacensties. Vajag kaut ko darīt, ko mašīna nevar!”
